Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
08.09.2017 Autors: LNB

Sarunājas Aigars Bušs
„Ar prieku uz darbu”
 
- Labdien, kā tevi sauc un kā pie mums nokļuvi?
- Mani sauc Marika Beļēviča. Šeit pie jums es ienācu kā praktikante, jo pirms tam mācījos par klientu apkalpošanas operatoru. Pie jums gāju praksē veselu mēnesi.
- Bet tu paliki šeit?
- Bija ar Māri (Ceiruli, red.) mums sarunas par mācīšanu zīmēt cilvēkiem ar invaliditāti, neredzīgiem cilvēkiem. Sākotnēji tas bija tādā ideju līmenī, viņš teica, lai padomāju. Es apsolīju padomāt, bet nākamajā dienā, Māris teica, ka viss notiks un viss būs. Pusgadu, no septembra līdz šī gada pavasarim, strādāju kā brīvprātīgā, vadīju radošās mākslas nodarbības cilvēkiem ar dažādu invaliditāti, ne tikai neredzīgiem cilvēkiem. Tad radās ideja, ka var rakstīt projektu, kuru arī veiksmīgi apstiprināja. Tā veiksmīgi būs pagājis gads.
- Vai tev ir izglītība mākslas jomā? 
- Esot šeit praksē, biju priecīga, ka Māris bija atsaucīgs un paņēma mani. Man bija trīs iespējas praksei – slimnīcā, Sarkanajā krustā un neredzīgo biedrībā. Jums visiem, kuri šeit strādājat diendienā, šķiet, ka visi par jums zina, bet es biju no tiem, kuri par neredzīgo biedrību neko nezināja, kaut gan dzīvoju šajā rajonā. Tikai zināju, ka ir tāda biedrība. Man sirdij tuvāka bija šī prakses vieta, varbūt arī Dievs tā bija ielicis, ka jāizvēlas šī vieta. Ar Māri runājot, viņš jautāja par izglītību. Man ir mākslas skolas skolotāja kvalifikācija.
- Tad tu esi pedagogs? 
- Jā, vairākkārtējs pedagogs. Piecus gadus mācījos Mākslas koledžā, interjera dizaineru nodaļā, un beigusi to kā dizainere un mākslas skolas skolotāja. Tad ceļš veda uz Liepājas Universitāti, tajā laikā Pedagoģijas akadēmiju. Tur četrus gadus studēju par psiholoģijas un veselības mācības skolotāju, šobrīd turpinu studijas jau maģistrantūrā par dizaina, vizuālās mākslas un kulturoloģijas skolotāju.
- Un tā tu pie mums paliki?
- Jā, tā es paliku un, ja Dievs tā gribēs un vēlēs, tad šī sadarbība turpināsies. Tā ir lieliska pieredze un arī izaicinājums, jo līdz šim nezināju, kā strādāt ar neredzīgiem cilvēkiem. Esmu par šo iespēju priecīga.
- Saki, lūdzu, vai nodarbības ir apmeklētas un cik reizes nedēļā tās notiek?
- Nodarbības notiek divas reizes nedēļā – pirmdienās un trešdienās no 10.00 līdz 1500. Cilvēki, kuri šajā laikā ir brīvi, var ierasties uz nodarbību. Mums nav kā skolā noteiktas stundas. Jo piecas stundas zīmēt - tas būtu grūti jebkuram, tā ir diezgan liela slodze, īpaši cilvēkiem, kuriem nav pieredzes, kuri ir tikai sākuma posmā. Vairāk man ir prieks par to, ko es varu kopā ar viņiem mācīties, man tā ir prakse darbā ar cilvēkiem ar invaliditāti, ar neredzīgiem cilvēkiem.
- Cik ilgi tev ir darbs pie mums?
- Projekts beigsies oktobra beigās. Bet es domāju, ka tālāk varētu būt plašākas sadarbības iespējas, ne tikai zīmēšana, bet arī veselības mācības nodarbības vai lekcijas.
- No kurienes pati esi? 
- Esmu no Latvijas laukiem, dzimusi lauciniece, izaugusi septiņu bērnu ģimenē.
- No kuras puses?
- No Kurzemes puses, no skaistās pilsētas Talsi – deviņu pakalnu pilsētas. 14 gados atnācu uz Liepāju ar ļoti lielu vēlmi patstāvīgi dzīvot un mācīties, studēt mākslas koledžā.
- To arī paveici. Vai tu biji paklausīgs bērns vai tāds delveris?
- (smejas) Es biju ļoti pretēja tam, kāda šobrīd esmu.
- Tagad tu esi paklausīga, tātad, tu biji delvere…
- (smejas) Man liekas, ka šobrīd es esmu ļoti atklāts un tiešs cilvēks, bērnībā biju ļoti kautrīga meitene. Nedarbi jau arī ir bijuši. Man bija gadu vecāks brālis, tad visādi gāja, kā jau laukos. Bet es biju, man vismaz tā liekas, mammai ļoti ērts un paklausīgs bērns.
- Kā tev bija ar sekmēm?
- Ar sekmēm bija labi līdz brīdim, kad nomira mans tēvs. Ģimenē ienāca patēvs, tad mani vienkārši nelaida uz skolu, neļāva mācīties, jo bija ļoti daudz lauku darbu, lopu. 10 gadu vecumā es jau braucu ar traktoru, skaldīju malku, gan ziemas vidū, gan nakts vidū. Bija situācija, ka es devītajā klasē mainīju skolu, palīdzēja mans krusttēvs – mācītājs, jo patēvs man neļāva iet skolā, bija daudz darba - mēs bijām jaunsaimnieki. Tie daži gadi pēc tēva nāves bija ļoti smagi.
- Saki, lūdzu, vai tev ir kāds vaļasprieks? 
- Laikam mācīties un studēt.
- Tu būsi mūžīgais students – līdz 90 gadiem?
- Nu, man nav laika strādāt, jo…
- Visu laiku jāmācās, tad redz kā!
- Daudzi cilvēki, kuri mani pazīst, nespēj sagaidīt, kad beigšu mācīties. Es jau dēlam Gabrielam apsolīju, ka maģistrantūra būs pēdējās studijas, bet…
- Tas ir – šinī augstskolā pēdējās!?
- Man ir ļoti liela interese par jurisprudenci.
- Tad vēl medicīna utt.
- Man bija periods, kad es nevarēju izvēlēties starp medicīnu un pedagoģiju.
- Vēl jau viss priekšā, līdz 90 gadiem…
- Es domāju, ka līdz visiem 100, jo mana mamma bija mediķis.
- Kādas grāmatas tu lasi, ne zinātnisko, bet daiļliteratūru vai kriminālromānus?
- Nē, krimināli man ļoti nepatīk.
- Tas bija tikai piemērs.
- Man patīk tāds rakstnieks kā Paulu Koelju. Es lasu viņa grāmatas, man patīk dziļās domas, kas izteiktas grāmatās.
- Kādas tev ir attiecības ar sportu?
- Sports… Beidzamās bija vēderdejas, ko es dejoju. Peldēt es nemāku, tas ir lauciņš, ko es varētu vēl apgūt.
- Vai tu seko līdzi notikumiem sportā?
- Jā, ļoti sekoju basketbolam, mūsu tautietim Porziņģim. Bija laiks, kad es sekoju hokejam un Irbe bija mans favorīts, tas bija pirms gadiem desmit. Tagad vairāk priecājos par basketbolu, Porziņģi, viņa prasmi izsisties. Tas mani iedvesmo.
- Saki, vai tu gribētu arī turpmākos gadus pie mums strādāt?
- Tas ir provokatīvs jautājums.
- Tu vari neatbildēt.
- Nē, nē, es jau arī par to domāju. Ja sākumā biju mazliet nobijusies un domāju, kā tas būs, tad tagad, kad ir pagājis gads, es esmu priecīga par šo iespēju. Paldies Mārim par to, ka viņš saredzēja iespēju šīs nodarbības cilvēkiem organizēt. Man patīk tas, ko es daru. Pirms kāda laika es secināju, ka uz darbu eju ar prieku. Man liekas, ka tas ir tas rādītājs, es arī gribētu to darīt turpmāk un būtu priecīga par katru sadarbības iespēju. 
- Uz šīs jaukās nots mēs beigsim interviju. Vai tev ir kāds novēlējums cilvēkiem, kuri šo interviju lasīs vai klausīsies?
- Lai arī kas ar mums dzīvē notiek vai ir noticis, mēs katrs staigājam ar savām sāpēm, brūcēm. Turēties pie Dieva un ar gaišām domām domāt par to, kas mums ir, un nedomāt tik daudz par to, kā nav! 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.