Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
08.09.2017 Autors: LNB

Ole Hallesbijs
“PAR LŪGŠANU”
5.turpinājums

LŪGŠANAS GRŪTĪBAS
 
Mēs lietojam lūgšanu, lai Dievu "komandētu". Tā ir otra lielā mūsu lūgšanas kļūda, un tā ir pilnīgā pretrunā ar Dieva nolūku. Viņš neļaujas ,,komandēties". Ne lūgšana, ne Viņa apsolījumi nav doti tādēļ, lai mēs, uz tiem balstoties, mēģinātu piespiest Dievu izpildīt mūsu gribu.
Atgriezīsimies atkal kāzās Kaānā  un pavērosim notikumu tālāko gaitu. Jēzus māte atkal sniedz mums nepārspējamu pamācību, kā pareizi lietot lūgšanu. Kā jau teikts, viņa vērsās pie sava dēla un sacīja: «Viņiem nav vīna." Saņemtā atbilde mūsu uztverē bija strupa un noraidoša. Jēzus atbildēja: ,,Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi!"
Padomā mazliet par to! Ko gan mēs darītu, ja saņemtu šādu atbildi? Es domāju, mēs teiktu to pašu, ko jau daudzkārt esam teikuši: ,,Lūk, es lūdzu, bet Viņš manai lūgšanai nepievērš uzmanību. Un, zaudējuši drosmi, mēs atgrieztos pie sava darba. Citādi rīkojās Jēzus māte. Viņa saņēma asu atbildi, pat ļoti asu. Esmu pārliecināts, ka tā bija tik asa tāpēc, ka Jēzus tobrīd juta kārdinājumu. Un tas bija radies Viņa paša mātes rīcības dēļ.
Māte atnāca pie Viņa un stāstīja, cik neērtā situācijā nonākuši kāzu rīkotāji. Tikai ātri rīkojoties, varēja izdarīt tā, lai viesi šīs nepatikšanas nepamanītu. Bet tādējādi Jēzus tika pavedināts rīkoties tūlīt, iekams bija atnācis Viņa laiks.
Jēzus attiecībām ar Viņa Tēvu raksturīga tik liela paklausība un atkarība, ka Viņš “no sevis neko nevar darīt” (Jņ. 5, 19). Tāpēc, ja arī Viņš kaut ko gribēja darīt pēc Tēva gribas, Viņam bija jāgaida Tēva noteiktā stunda. Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka saviem brāļiem: “Mans laiks vēl nav nācis, turpretim jūsu laiks vienmēr ir klāt.” (7, 3-6)
Attēlotajā situācijā Jēzus jūt kārdinājumu rīkoties pirms “Tēva stundas”. Šī pavedināšana šeit ir visai iedarbīga, jo tā ir Viņa paša māte, kura lūdz. Taču Viņš pazīst kārdinātāju, kaut arī tas nāk paša mātes veidolā, un tūdaļ aizraida to ar skarbo vārdu: sieva. Tādējādi Viņš liek saprast, ka viņas mātes stāvoklis neko vairs nenozīmē, kad ir runa par Tēva stundu un gribu. Šis Marijai teiktais skarbais vārds sasaucas ar vārdiem, kuri tika teikti Pēterim, kad viņš, patiesi noraizējies un labu gribēdams, centās atrunāt Jēzu no neprātīgajām domām par nāvi. (Mt. 16, 23) Jēzus māte tātad saņēma asu un noteiktu atbildi. Un tieši tad pierādījās, cik viņa ir prasmīga lūdzēja.
Pirmkārt, viņa pakļāvās atbildei. Neviens neapmierinātības vai žēlošanās vārds nenāk pār viņas lūpām. Mums nav zināms vai viņa izprata skarbo vārdu iemeslu. Taču, vai nu viņa to saprata, vai ne, viņa uzņēma atbildi, mierīgi klusēdama. Viņa zināja, ka tas, ko Jēzus teica, bija pareizi un labi, vienalga, vai viņa to saprata vai ne.
Otrkārt, mēs redzam, ka bargā atbilde nesatricināja viņas ticību tam, ka Jēzus lūgumu ir uzklausījis un neatteiksies uzņemties šo lietu. Viņa par to bija tik pārliecināta, ka gāja pie kalpotājiem un teica: ,,Ko Viņš jums saka, to dariet." Kas notiks, to viņa nezināja. Bet, ka kaut kam ir jānotiek, to viņa zināja. Jo Jēzus šo lietu bija ņēmis savās rokās.
Treškārt, un tas mums ir pats svarīgākais šajā sakarā, viņa nemēģināja Jēzu izrīkot, nemudināja mainīt stundu, par kuru Viņš runāja. Viņa savu dēlu pazina pārāk labi, lai kaut ko tādu darītu.
Iespējams, ka agrāk viņa to bija darījusi - tad, kad Viņš vēl dzīvoja mājās Nācaretē. Taču vēlāk viņa bija mācījusies, ka mudinājumi uz tūlītēju rīcību tik un tā nelīdzētu. Viņam bija savs laiks un sava stunda, un neviens cilvēks, pat māte, nespēja tur kaut ko mainīt.
Lūk, kā Marija bija iemācījusies šo lūgšanas noslēpumu - ka ir kaut kas, kur mēs ar savu lūgšanu nedrīkstam iejaukties, kaut kas tāds, kas mums pilnīgi jāatstāj Dieva ziņā, proti - kad un kā lūgums tiks izpildīts. Citiem vārdiem sakot - lūgšana nav dota tādēļ, lai mēs ar to ietekmētu Dievu un paši pēc iespējas nosacītu sava lūguma uzklausīšanas laiku un veidu. Lietodami lūgšanu šādā veidā, mēs to lietojam pretēji lūgšanu dzīves likumiem.
Šeit lielākā daļa no mums var daudz ko mācīties. Mēs esam tik nepacietīgi. Arī lūgšanā. It īpaši tad, ja mūs vai mūsu mīļos spiež kāda vajadzība. Mēs griežamies pie Dieva un visai neatlaidīgi runājam uz Viņu, un gaidām, lai Viņš iejaucas. Tuvinieku raizes un mūsu mīlestība uz viņiem dara mūs lūgšanā vaļsirdīgus, pat pārgalvīgus. Tādā reizē mūs bieži pārņem liela uzticēšanās Dieva palīdzībai. Taču šai vaļsirdīgajai un drosmīgajai lūgšanai viegli piejaucas klāt arī nepacietība. Mēs izdomājam lūgšanas uzklausīšanu. Tā mums šķiet tik vienkārša, īsi sakot, Dievam, ja Viņš grib mūsu lūgumu izpildīt, jādara tikai viens: Viņam mūs jāuzklausa tagad, tūlīt un tieši tā, kā mēs to esam domājuši. Jā, tā mēs šajā svētajā tikšanās reizē ar Dievu paaugstinām paši sevi. Mēs stundu pēc stundas gaidām, lai Viņš uzklausa mūsu lūgšanu. Taču nekas nenotiek; slimība un raizes turpinās savā parastajā gaitā, nekāda visvarena roka šo postu neaptur. Kāda vilšanās! Kāds drosmes zaudējums un pagurums pēc tādiem piedzīvojumiem slāpē mūsu lūgšanu dzīvi!
Mēs atkal bijām lūgšanu lietojuši tā, kā tas nav jādara. Mūsu lūgšana bijusi pretrunā ar lūgšanas likumiem. Un sekas neizpalika. Lūgšana atkal prasīja piepūli, un mēs sākām pagurt.
Lūk, kas ar mums bija noticis! Vai Dievs mūsu lūgšanu nesadzirdēja? Viņš to ir dzirdējis un grib arī lūgumu izpildīt. Taču Viņš pats grib noteikt laiku un veidu, kad un kā tas darāms. Lūgums tiks izpildīts, kad pienāks īstais laiks.
Taču tad mēs to vairs neuztveram kā lūgšanas uzklausīšanu. Tad mēs varbūt jau sen esam aizmirsuši, ka bijām lūguši par šo īpašo lietu. Turklāt mēs bijām iecerējuši kaut kādu vienu noteiktu lūgšanas izpildes formu, un, kad tā neīstenojās, mēs nodomājām, ka tā nav uzklausīta.
Tādējādi mūsu lūgšana droši vien bieži tiek uzklausīta, mums to pat nepamanot un negūstot pilnu prieku, un labumu no tās. Un, pats galvenais, mēs tad arī par to nevaram pateikties.
Arī šeit mēs varam pamanīt, ka mums vēl daudz jāmācās no lūgšanu Gara. Ja viņš mums varētu iemācīt kaut vai tikai šo mazo, bet izšķirošo lūgšanas noslēpumu, visa mūsu lūgšanu dzīve kļūtu citāda. Mēs zinām arī, ka mūsu lūgšanu dzīves trūkums dziļākajā būtībā ir nepilnīga uzticēšanās Dievam. Mēs domājam, ka labāk par Viņu zinām, kad un kā mūsu lūgums izpildāms. Pašiem neapzinoties, mūsu lūgšana tāpēc bieži ir cīņa ar Dievu. Mēs gribam Dievu pārliecināt, ka mums ir taisnība, ka lūgums jāizpilda tūlīt un tieši tā, kā mēs to esam iedomājušies. Neapzināti mēs lūgšanu izmantojam tam, lai pārliecinātu Dievu, ka mums šajā gadījumā noteikti ir taisnība. Šī cīņa ar Dievu dara mūsu lūgšanu nemierīgu un baiļpilnu. Mēs baidāmies, ka Dievs tomēr nebūs pārliecināms un rīkosies tā, kā pats gribēs. Manuprāt, nekas nepadara mūsu lūgšanu tik grūtu kā tieši šeit sacītais.
Kad Gars mums ir iemācījis, ka Dievs šajā ziņā ir nepielūdzams, ka Viņš pats grib nosacīt, kad un kā mūsu lūgumu izpildīs, mūsu lūgšanu pārņem miers. Kad Gars mums ir iemācījis, ka nav riskanti atstāt Dieva ziņā mūsu lūguma izpildes laiku un veidu, tad mūsu lūgšanas stunda kļūst par patiesu miera stundu. Tad mēs gūstam atziņu, ka Dievs ne vien vēlas mūsu lūgumu izpildīt, bet ka Viņš mums grib dot labāko un bagātīgāko izpildījumu, kādu vien Viņš, visu zinošais, spēj izdomāt. Tāpēc Viņš izpilda mūsu lūgumu tieši tajā brīdī, kad tas mums un Viņam pašam ir visnoderīgāk. Un Viņš izpilda to tā, lai rezultāts būtu vislabākais un ilgi jūtams.
Es gribētu minēt piemēru no ikdienas lūgšanu dzīves. Mēs lūdzam par saviem mīļajiem, it īpaši par tiem no viņiem, kuri nav atgriezti jaunai dzīvei. Mēs lūdzam dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, gadu pēc gada. Taču neviens neatgriežas. Ja arī kāda pārmaiņa ir manāma, tad drīzāk uz slikto pusi. Viņi nonāk vēl ciešākā kontaktā ar pasauli un grēku un kļūst arvien kurlāki pret Dieva aicinājumu. Neviļus mums rodas jautājums: kāpēc Dievs neuzklausa mūsu lūgumu? Viņš taču uzklausa tik daudzas citas lūgšanas. Te, piemēram, ir kāda ticīga ģimene, kurā visi bērni arī apliecina savu ticību. Tāpēc vēl jo sāpīgāk un nesaprotamāk ir redzēt pašu bērnus neatgrieztus.
Un tad lūgšana kļūst gandrīz par prasību. Tu pieprasi, lai Dievs atpestī tavus mīļos un lai dara to nekavējoties.
Šeit lūgšana tāpat tiek lietota pretēji lūgšanas likumiem. Mēs to izmantojam, lai pateiktu Dievam priekšā, kad un kā Viņam jāglābj mūsu mīļie. Kā gan izmainītos lūgšana par mūsu dārgajiem cilvēkiem, ja mēs iemācītos arī šajā ziņā visu ielikt Dieva rokās! Tad lūgšana kļūtu par klusu, atklātu sarunu ar Viņu par cilvēkiem, kurus mēs tā mīlam un kuru dēļ skumstam, ka viņi nenāk pie Dieva.
Ja tu tā lūgsi, tad piedzīvosi brīnumainas lietas. Tu saklausīsi Dieva balsi un dzirdēsi Viņu sakām: ,,Tu mīli savējos. Bet Es viņus mīlu vēl daudz vairāk.
Es viņus esmu radījis. Esmu gājis nāvē par viņu grēkiem. Tu un Es - mēs abi viņus mīlam un kopīgi lūdzam, lai viņi nonāktu debesu valstībā. Tikai nepagursti un nezaudē cerības, ja tam būs vajadzīgs laiks!"
Tad tu varēsi pārliecināties, ka tās būs svētīgas stundas, ko pavadīsi, šādi sarunājoties ar Jēzu par saviem mīļajiem. Un, kaut arī tu vēl aizvien redzēsi cilvēkos, par kuriem tu lūdz, daudz pasaulīguma un novēršanās no Dieva, tu tomēr tagad būsi mierīgs un cerību pilns.
 
(turpinājums sekos) 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.