Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
19.08.2014 Autors: LNB

„Nekas tik labi neārstē slimības kā darbs”
Sarunājas Aigars Bušs
 
- Labdien, pastāsti, lūdzu, par sevi!
- Augustīns Hofmanis. Esmu neredzīgo biedrībā jau no skolas laikiem. Mācījos Rīgas neredzīgo – vājredzīgo bērnu internātskolā. Pabeidzu vidusskolu, pastrādāju metālcehā Kuldīgā, pēc tam mani ievēlēja Liepājas Neredzīgo biedrības valdē. Nē, tad vēl bija Liepājas starprajonu valde.
- Tā organizācija saucās tajā laikā?
- Sākumā bija Liepājas pirmorganizācija, tad mainījās statūti un administratīvie nosacījumi, un izveidoja Liepājas starprajonu valdi, jo tur sākumā iekļāvās arī Ventspils, Talsi, praktiski visa Kurzeme. Mums bija daudz jābraukā.
- Kurā gadā pabeidzi Strazdumuižas skolu?
- Septiņdesmitajā.
- Cik skolnieku bija tajā laikā?
- 205 līdz 270, kā kuru reizi.
- Bet tajā laikā, cik saprotu, nebija tā ēka, kas tagad?
- Nē, ja nemaldos, skolu ekspluatācijā nodeva sešdesmitajā jeb sešdesmit piektajā gadā. Es vēl pagadījos starp tiem, kas mācījās vienu jeb divus gadus, neatceros… Mazu bērniņu atveda uz Rīgu un atstāja. Biju gājis skolā Sieksātē, vienu gadu nomācījos, un tad saprata, ka man redze ir sliktāka kā pārējiem. Bet es jau vēl dabūju mācīties pie petrolejas lampas, un tintnīca vēl arī bija priekšā… Sākumā mums neļāva rakstīt ar tinti, vajadzēja kādus trīs mēnešus ar zīmulīti. Pēc tam jau ļāva spalvu pamērcēt tintnīcā un rakstīt, iemācīties vilkt uz augšu un uz leju. Ar glītrakstīšanu vajadzēja nodarboties, man visgrūtāk gāja astoņnieku uzrakstīt.
- Un kā bija internātā tajos laikos, visi vienā ēkā vai atsevišķi?
- Mazie gulēja atsevišķi, bet lielie gāja uz citurieni. Lai viens otram netraucētu. Interesanti bija, mēs pat brīžam vienā istabiņā bijām seši vai astoņi, kā kuru reizi. Bet es tā tagad spriežu, vai savu bērnu, tādu deviņgadīgu, kaut kur Rīgā vienu atstātu? Mēs braucām arī vieni paši mājās. Kā skolotāja uzticējās, cik liela bija nodrošināta uzticība: „Ā, tu brauksi mājās? Labi!”. Un man tā Rīga sākumā… Kā es atradīšu to ielu, kur jābrauc uz Juglu? Bija satraukums, bet viss izdevās. Tu ej, viss nepazīstams, pilsētnieki tik jocīgi, kaut kā savādi ģērbušies - no mana viedokļa.
- Kā skolā bija ar ēdināšanu? Skolas ēdnīca vai taloni?
- Skolā ēdināšana bija par velti, nebija jāmaksā. Laikam četras reizes dienā, trīsreiz noteikti, bet to ceturto es neatceros. Laikam varēja tur ieiet kaut ko paņemt. Katram bija sava vieta, aiz sevis jānovāc trauki, jānoslauka galds, visiem reizē jāsāk un visiem reizē jābeidz.
- Vai skolā toreiz notika kultūras, sabiedriskā vai sporta dzīve?
- Nepārtraukti! Tur ļoti daudz organizēja visādas ekskursijas, braucām uz muzejiem, teātra izrādēm reizi mēnesī. Man liekas, ja ļoti gribēja, varēja tikt uz teātri. Vidusskolā iestājos VEF Kultūras pils dramatiskajā kolektīvā. Skolā bija deju kolektīvi, estrādes ansamblis, mans klasesbiedrs Vladimirs vēl tagad spēlē.
- Vai skolai bija savs transports?
- Ļoti labi bija tas, ka mūs radināja pie darba. Bija tāda darba brigāde, kurā es nokļuvu. Ne visus tur laida, tikai tos, kas labāk mācījās vai bija aktīvi savādākā veidā. Kad tev nebija jābūt klasē, tu brauci līdzi šoferim, palīdzēji maizi sakraut, atvest.
- Manā laikā tas arī vēl bija, mēs tikām radināti pie darba skolā.
- Vēl mēs tīrījām garos parketa gaiteņus, berzām paši savām rokām, mašīnas vēl nebija. Tagad aizbraucu uz salidojumu - parkets nolaists, sanitāro līdzekļu smaka pa visu skolu. Protams, kabineti ir iekārtoti un šis tas ir labāk. Brīžiem mums lika lapas grābt. Tāpat mums bija sporta nodarbības, spartakiādes, braucām uz starpskolu sacensībām, pat uz Igauniju, Lietuvu. Tālākais bija uz Kijevu.
- Pabeidzi skolu un strādāji Kuldīgā?
- Jā, es jau iepriekš brīvlaikos biju strādājis. Strādāju Kuldīgas ķieģeļu ceplī.
- Bet šim uzņēmumam nebija nekāda sakara ar neredzīgo biedrību?
- Nē, bija brīvlaiks un man gribējās nopelnīt savu naudiņu. Mamma strādāja fermā un es biju diezgan liels palīgs, citi pat vēl tagad netic. Ar aparātiem slaucām govis, mācēju samontēt un iztīrīt aparātus, tas bija…
- Sīkums?
- Sīkums ne, nopietna lieta.
- Bet izdarīt to varēji?
-Tas man bija jāizdara. Tad bija mājas solis – pienu mašinēt, no biezpiena taisīt sieru, maizes krāsni izkurināt, gaļu sakabināt, kad jākūpina. Pie desu gatavošanas es maz piedalījos, bet pie sakabināšanas kūpinātavā – tas bija patīkams darbs. Tad gaļu vajadzēja sālīt. Toreiz ledusskapis nebija, vajadzēja visu iesālīt, lai saglabātu ziemai. Tad ievārījumi, ogas, visi saimnieciskie darbi. Palīdzēju kult krējumu, gan ar vietējo meistaru sviesta kuļamo mašīnīti, bet reiz bļodiņā sakūlu sviestu no svaiga krējuma – ilgāk iet, bet var izdarīt.
- Kur tu esi dzimis?
- Piedzimu Lietuvā, Pieventas ciemā, pie Ventas. Tā kā no Ventas nekur tālu neesmu aizgājis.
- Kur pagāja bērnība?
- Bērnība man pagāja Sieksātē.
- Tu jau biji neredzīgo biedrības sistēmā?
- Jā, jau skolā biju neredzīgo biedrībā, mums pat apmaksāja mājupceļu. Jāiet bija pie grāmatvedes, rakstījām iesniegumus, saņēmām kā skolnieki trīs rubļus, cik mēs bijām priecīgi!
- Kā tevi izvirzīja par priekšsēdētāju? Vai biji aktīvs? 
- Man pašam neliekas, ka biju īpaši aktīvs, darīju to, kas bija jādara. Jāklausa, ko priekšniecība saka, jāapdomā, vai tas man ir pa spēkam. Bija arī, ka parunājām pretī, un tad es brīžiem nepatiku, bet kopsummā… laikam bija labi.
- Kurā gadā tevi ievēlēja?
- Septiņdesmit otrajā.
- Pastāsti, kur atradās administratīvās telpas un uzņēmums, ko tur ražoja?
- Atnācu uz Liepāju, dzīvoklīti man iedeva Krūmu ielā. Turpat bija arī uzņēmums. Kad atnācu, uzņēmums bija vienā vietā, pēc tam jau sākām šajā pusē (Ganību ielā). Mēs vēl nācām ekskursijā, te turpinājās celtniecība. Mums teica, ka kādreiz šeit būs uzņēmums. Laikam septiņdesmit astotajā gadā metāla cehs pārcēlās uz šejieni strādāt.
- Mūsu intervija notiek biedrības telpās un jūs, cik saprotu, pārcēlāties uz ēku, kas atrodas šajā sētā?
- Te, kur jums atrodas ģērbtuves un uz priekšu pa gaiteni, tur kur pašreiz ir krāsotava, tur bija galdniecība, kas turpat ir palikusi. Tur galā, pa kreisi, strādāja visi atslēdznieki, visa tā mehāniskā puse, visi virpotāji, frēzētāji. Ļoti labi darbinieki tur bija, un pat daži vadītāji tur bija. Sevišķi jāatceras Purviņš Juris, kurš bija pedantiski kārtīgs, tad dažādi direktori man bija, sākumā bija direktors Šepakovs.
- Ko šeit ražoja?
- Nozaru kārbas, kuras sūtīja pa visu padomju savienību. Mūsu uzņēmums, cik es sapratu, nodrošināja visu valsti. Celtniecībā tās bija pieprasītas, bez nozaru kārbām praktiski nevarēja iztikt. Visādi racionalizācijas priekšlikumi nāca, kā tās uzlabot, bija jācīnās ar visiem „GOST’’ standartiem utt. Darba bija ļoti daudz. Man liekas, ka tagad pat neļautu tādos apstākļos kā toreiz cilvēkiem strādāt. Organizācijas, kas par to tagad atbild, to aizliegtu. Un tad vēl sākās gludekļu auklas, ko mājās veda taisīt.
- Tas bija darbs mājās?
- Jā, bija dažas operācijas, ko varēja veikt mājās. Sākumā, kā jau biedrībā ir, cilvēks atnāk, pierakstās darbā uz pusslodzi vai ceturtdaļslodzi, un viņam uzņēmums nodrošina darbu. Cilvēki bija apmierināti. Protams, vienmēr gribēja padarīt vairāk, bet tur bija arī tā, ka beigās cilvēks palika tikai pie sava darba un nodevās savai naudiņai. Vairs par atpūtu negribēja dzirdēt: „Padarīšu vēl to un to!’’ Gludekļu auklas, arī birstes, ar kurām mājās slauka putekļus, tās mājās daži taisīja. Tā tas bija, pa visu Kurzemi veda un tad pa visu Latviju. Bija četri uzņēmumi – Rīga, Cēsis, Daugavpils, Liepāja. No tiem Rīdzinieki ļoti tālu veda, pat uz Roju, varbūt pat uz Ventspils pusi. Mums vajadzēja pa savu teritoriju – Liepājas, Kuldīgas rajoniem.
- Tu biji priekšsēdētājs?
- Jā, mums bija organizācijā 420-460 cilvēku, kā kuru reizi mainījās, bija divi rajoni. Sākumā bija četri, pēc tam palika divi, jo Ventspilī ievēlēja jaunu priekšsēdētāju, tādu ļoti spējīgu – Feldmani, viņš tagad jau miris. Aija Vesele tur pēc tam strādāja, visu pārņēma un vēl līdz šim laikam darbojas. Liepājā bija divi uzņēmumi - šeit un Krūmu ielas uzņēmums. Te bija kādi darbi, tur bija citādi darbi, tad jau nodeva zāli un administratīvo korpusu.
- Tas ir šo māju?
- Jā. To, jau es atceros labi, astoņdesmit sestajā gadā nodeva.
- Tad jūs pārnācāt uz šejieni?
- Jā.
- Pastāsti kādi bija priekšsēdētāja pienākumi? 
- Man galvenais bija pamanīt cilvēkus, kuri ieguvuši invaliditāti. Sadarbojāmies ar komisijām vai arī, redzi, mums rajonos bija uz vietas ievēlēti cilvēki, un viņi par savu vietējo apgabalu, rajonu visu zināja, katru cilvēku rajonā pazina. Un viņi paziņoja, kur ir cilvēks ar invaliditāti. Braucām, apsekojām, uzņēmām biedrībā, izstāstījām, kādas ir priekšrocības. Daudziem sākumā bija visādi kompleksi: „Vai tad man vajag, man ir labi!’’, bet pēc tam iestrādājās, iedzīvojās. 
Tad uzņēmums uzcēla mājas. Paralēli strādājot, no peļņas sadalīja naudiņu un cēla mājas gan Daugavpilī, gan Cēsīs. Tie, kuri izteica vēlēšanos, pārcēlās uz dzīvi Liepājā. Tāpat pārcēlās uz Daugavpili, Cēsīm vai Rīgu. Es novirzījos no tēmas bišķīt… 
Apsekot, parādīt, ka var arī savādāk dzīvot – tāds bija mans pamatdarbs. Arī tiem rajona cilvēkiem organizēt atpūtu, tematiskos vakarus. Sapulcēs uzaicinājām māksliniekus sniegt koncertus - reizi pusgadā, gadā, kā kuru reizi. Sanācām kopā, tad kādi ciemiņi mums uzdziedāja vai paši uzdziedājām, vai padejojām, rīkojām kopīgus saviesīgos vakarus, kuros visi sadraudzējas, parunā viens ar otru, uzmundrina. 
Kuldīgā bija pat savs deju kolektīvs un koris, kurā visi varēja iesaistīties. Korī bija ap trīsdesmit cilvēku. Savukārt kori, kolektīvi vai estrādes ansambļi varēja savā starpā sacensties, piedalīties skatēs. Viņi pat piedalījās rajona skatēs. Daži izvirzījās pat ļoti tālu.
- Pašdarbības kolektīvi tajā laikā darbojās diezgan nopietni? 
- Ar lielāko nopietnību, ar lielām prasībām un ar pienākuma sajūtu: „Tu nospēlēji šito partiju nepareizi, tātad tu patrenējies un nākošreiz lai būtu!” Tērpus un instrumentus nopirka.
- Visu pirka no uzņēmuma peļņas?
- Jā.
- Jūs noteikti braucāt ekskursijās pa padomju savienību? 
- Jā, tas bija. Teiksim, mēs, Liepājas organizācija, kopā izbraukājām Karpatus, tad Jaltu, Krimu, Kaukāzu, Pēterburgu, Maskavu. Mēs pat uz Baikālu bijām aizbraukuši. Toreiz Baikāls bija pats tīrākais ezers pasaulē, tagad tur saceltas rūpnīcas un dabai nodarīts pāri, bet tā ir cita lieta. Attālums toreiz ļoti vilināja. Es vēl atceros, kā braucu uz Suhumi. Toreiz vēl tā laida lidmašīnā – vienā spainī man bija persiki, otrā spainī ķirši. Šeit tie dārzi bija kā bija, un es atvedu. Lai tagad ielaistu lidmašīnā ar spaiņiem…
- Līdz kuram gadam biji priekšsēdētājs?
- Līdz astoņdesmit septītajam.
- Tad jau ilgu laiku, četrpadsmit gadus. Tad aizgāji prom?
- Jā, sastrīdējāmies. Bija, kuri domāja savādāk, pēc tam izrādījās, ka nevienam nebija taisnība. Pat labi, kad tā padomāju, man no tās ligzdiņas vajadzēja iziet, pamainīt darbavietu. Es nedaudz uzņēmumā pastrādāju, bet tad padomāju, ka mums ar ģimeni derētu dibināt privātuzņēmumu, ko mēs tā staigāsim pa pasauli neko nedarot. Ieradāmies tais telpās (Pasta ielā) un sākām plēst ārā vecās grīdas, likās, ka tas mūžam nebūs izdarāms! Vajadzēja visu mācīties no jauna - fiziku, elektrību utt. Vispirms gan vajadzēja mācīties celtniecību, kaut vai kā uztaisīt eņģes.
- Tātad ar ģimeni esi pats uzņēmumu izveidojis?
- Ģimene un kompanjons. Vieni mēs to nebūtu varējuši. Atradām pareizos draugus, ļoti enerģiskus, un viņi skatījās uz mums, vai būsim pietiekoši enerģiski. Pastrādājām pusgadu kopā. Nu ko, sanākam kopā, ko darām – strādājam, mums iet labi.
- Kas tas ir par uzņēmumu?
- Nodibinājām SIA „Zummers’’. Mana sieva tur bija grāmatvede un priekšniece, bija grūti klausīt sievai, bet tas tā - joks. Apspriežot visu, ļoti daudz izdarījām, no vecām telpām uztaisījām tik smukas.
- Tas uzņēmums tev vēl tagad ir?
- Nē, tagad to jau pārņēmuši citi. Pārdevām saviem radiem, jo jāatceras, ka es jau esmu vecs - pensijā, un visas detaļas paliek arvien mazākas un sīkākas, tās paņemt sagādā grūtības, arī roka trīc. Tad nāca piedāvājums strādāt Ziemupē.
- Tas ir mūsu biedrības lauku īpašumā?
- Jā. Es jau no paša sākuma tur nebiju, bet gandrīz no paša sākuma. Man ir prieks salīdzināt, kā gāja darbi pagājušogad un kā šogad iet. Liels prieks, ka darbi iet uz priekšu, ka cilvēki grib strādāt, jo nekas tik labi neārstē slimības kā darbs. Reiz, kad gulēju slimnīcā, palātā ienāca māsiņa un teica: „Jums pašiem telpas jāizmazgā!’’ Bijām sašutuši. Bet, kad mēs paši izmazgājām, nu atkarībā no diagnozes, tad mums bija dubults prieks, jo sakoptā palāta priecē. 
Un šeit es pirmais ieviesu, ka kāpņutelpas pašiem jāmazgā, lai īre nebūtu tik dārga. Skatījos, vakaros cilvēkiem nav ko darīt, pat pa dienu brīžiem nav ko darīt. Kad to ieviesām, cilvēki bija pikti, apvainojušies uz mani: „Svešiem netīrumiem nevaru pieskarties!’’ Bet viņi paši tur dzīvo! Vēlāk jau paši bija priecīgi, viens otram sekoja līdzi, un kāpņutelpas bija tīras.
- Tu runā par dzīvojamajām mājām?
- Jā, šeit Dunikas 1 un Dunikas 3, es neatceros, kā ar Krūmu ielu bija, man liekas, ka tur arī. Nu, kas mums tur šodien Ziemupē ir – mums atbrauc pakaļ, mēs sadalām pēc spējām darbus, ja tu negribi tos darīt, tu vari nestrādāt, pastaigā apkārt pa mežu vai kā, pieslienies tam, kurš labāk māk strādāt, kaut vai palīdzi kaut ko prom aizvest, pastumt kaut ko, tas jau grūtības nesagādā. Varu padižoties - daudzi nāk pie manis konsultēties, jau iemācījos, zinu, kas tur ir, man tik atliek klausīt priekšniecībai.
- Mums izvērtās interesanta saruna. Vai tev ir kāds vaļasprieks?
- Vaļasprieks? Vaļasprieks, cik vēl es varu saskatīt, ir lodēšana.
- Ar elektroniku tev patīk darboties?
- Ar štekerīti pielodēt un atlodēt, un ja neizdodas, atkal mēģināt no jauna, tad vēl iztaisīt mazu remontiņu, kādu plauktiņu pielikt. Nepārtraukti kaut ko domāju – tad pagrabu iekārtot, tad skrūvspīles pielikt.
- Esi saimniecisks cilvēks!
- Tāpēc jau ienākot ieraudzīju, ka administratīvajam korpusam vēl te tās plāksnes nav pieliktas. Nu kā tā, ne valde, neviens te neinteresējas. Biju aizgājis uz to pusi – jumts gružiem pilns, nav notīrīts, pat ne noslaucīts, kurš tur vainīgs nezinu, iekšpuse tik smuka tīra, bet ārpuse… Korpusu vajadzētu nosiltināt un vismaz nokrāsot, tagad tik viegli materiāli. Ja mums būtu tajā laikā tik smuki materiāli… Kaut vai līmjavu uzvelciet ar sietu pāri un tad ar krāsu, jau būs labāk. Nevajag daudz līdzekļu, tikai vajag mazdrusciņ gribēt.
- Parasti intervijas beigās prasu – varbūt ir kāds novēlējums cilvēkiem?
- Tikai turpināt un saglabāt to, kas ir, nenolaist šīs telpas. Saglabāt arī to labo un censties nodrošināt cilvēkus ar darbu. Tikai bez darba cilvēks paliek īgns un neredz vairs dzīves skaistumu. Vienalga, ko viņš dara, bet lai dara! 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.