Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
20.08.2012 Autors: LNB

 „Būt kustīgam un darbīgam”

Intervē Aigars Bušs.
 
- Labdien! Pastāsti, lūdzu, kā tevi sauc un ko tu šeit dari?
- Mani sauc Gatis Preiss, mācu neredzīgajiem darboties ar datoru.
- Vai daudzi nāk uz nodarbībām?
- Beidzamā laikā diezgan daudzi, kādi astoņi tagad nāk.
- Cik ilgi tu strādā biedrībā un kā tu šeit nokļuvi?
- Rudenī būs jau seši gadi. Kad vēl mācījos Strazdumuižas skolā, mūs iepazīstināja ar neredzīgo biedrību Rīgā. Skolotāja Briede gribēja, lai es iestājos biedrībā Juglā. Es pret šo priekšlikumu izturējos atturīgi, jo zināju, ka arī Liepājā ir neredzīgo biedrība. Meklēju kontaktus ar biedrību un pēc skolas pabeigšanas šeit iestājos.
- Bet kā tu šeit dabūji darbu?
- Mācījos augstskolā, bet to nepabeidzu. Pēc tam atbrīvojās pasniedzēja vieta šeit un Māris piedāvāja pamēģināt. Ar darbu esmu ļoti apmierināts.
- Tu arī strādā pie mūsu avīzītes, vai ne? Ko tu dari?
- Ko es daru? Iedoto avīzes eksemplāru mēģinu sakārtot tā, lai tas derētu pārveidošanai braila rakstā un pavairoju to ar Braila printeri.
- Pastāsti par savu vaļasprieku!
- Man patīk riteņbraukšana, bet braukt gan nesanāk tik bieži kā gribētos.
- Par riteņbraukšanu mēs vēl parunāsim, bet varbūt tev ir vēl kāds vaļasprieks?
- Tā ir darbošanās ar datoru un vēl šis tas. Vasarā patīk arī kaut kur aizbraukt.
- Tu pats esi pilsētnieks vai laucinieks?
- Esmu pilsētnieks.
- Labi, tagad parunāsim par riteņbraukšanu. Zinu, ka biji Vācijā. Pastāsti, lūdzu!
- 2008. gadā izlasīju laikrakstā „Rosme”, ka Valdis Priede un neredzīgo bibliotēkas vadītāja Gunta, kopā ar cilvēkiem, kuriem ir redzes problēmas, bijuši Vācijā. Bija aprakstīts par to kā viņiem tur gāja. Tā uzzināju par šādu iespēju, bet nebija nekādu kontaktu, nezināju kā tur nokļūt. Pagājušajā ziemā internetā saņēmu ziņu no Valda, ka ir iespēja aizbraukt uz Vāciju. Teicu, ka gribētu, bet tā īsti vēl nezinu. Lai brauktu, bija nepieciešams asistents, kurš varētu būt stūrmanis. Nezināju, kur tādu atrast. 
  Tad ar kolēģes Guntas palīdzību iepazinos ar cilvēku no Sarkanā Krusta, bet man bija tāda nojausma, ka kaut kas nav īsti labi. Telefona sarunas bija tādas dīvainas. 1. maijā iespējamais asistents man atteica, jo esot veselības problēmas, invaliditātes grupa utt. Sāku domāt, ko dabūt viņa vietā. 
    Jau februārī radinieks, tēva brālis, bija ieminējies, ka gribētu braukt, bet viņam bija sarunāts braukt uz Zviedriju strādāt. Šis brauciens izjuka. Maijā viņam piezvanīju un piedāvāju vēlreiz braukt kopā ar mani, šoreiz onkulis piekrita. Tā un braucām uz Vāciju kopā. Viņš drusku zināja vācu valodu, bija kādreiz mācījies skolā, pats nedaudz zinu angļu valodu, varējām sarunāties ar citiem.
- Tā bija kāda nometne?
- Tur bija divi pasākumi. Pirmais bija visas Vācijas Neredzīgo biedrības 100 gadu jubilejas pasākums. Bija koncerti un savas darbības demonstrējumi, arī divi pasākumi ar riteņiem - viens no tiem policijas eskorta pavadībā. Tas bija 50 km brauciens ar tandēmiem. Otrs bija gandrīz 200 000 Vācijas iedzīvotāju brauciens, kurā arī piedalījāmies. 
    Pēc šī brauciena mēs uzreiz sēdāmies vilcienā un braucām uz nelielu ciematiņu, kur tā pati Neredzīgo biedrība rīkoja nometni. Tajā piedalījās apmēram 40 cilvēki, kopā ap 20 tandēmu. Tad mēs no pirmdienas līdz sestdienai braucām uz dažādiem objektiem visā apkārtnē un apmeklējām dažādus pasākumus.Piemēram, pirmdienā bija 50 km brauciens. Bez apstāšanās braucām apmēram 20 km, tad pusstundas pauze. Tad pēc vēl 30 km bija šķēršļu trase - „meža kaķis”. Tur darbojāmies 4 stundas, tad atpakaļ uz nometni. 
    Otrajā dienā braucām uz nelielu ciematu, kur cilvēki audzēja un skābēja gurķus, kopa bites, ievāca medu un gatavoja dažādus vaska izstrādājumus. Ciemats atradās pie kanāla, kura malās mazās mājiņās dzīvoja atpūtnieki. Satiksme pa šo kanālu notika ar laivām. Mūs arī izvizināja, pēc tam bijām brīvdabas muzejā, kurā varēja apskatīt 19. gs. celtnes. 
    Trešdienā bija jānobrauc 60 km. Vispirms braucām uz pilsētu, kur senos laikos no smiltīm taisīja stiklu un tad pūta dažādus izstrādājumus. Tā bija vesela fabrika – ciemats, kurā strādnieki arī dzīvoja. Tagad tur izvietots muzejs un darbojas dažādi veikaliņi. Vakarā bijām akvaparkā, kas ir uztaisīts angārā, kurā kara laikā bija krievu lidmašīnu bāze. 
    Ceturtdien braucām 85 km uz ērmriteņu muzeju, kurā varēja apskatīt dažādus riteņus – trīsmetrīgus, izgatavotus no dažādiem sīkiem ritenīšiem. Tur bija visneiedomājamāko veidu riteņi, pat nevaru iedomāties, kā ar tādiem var pabraukt.
     Piektdien bijām lauksaimniecības muzejā. Tur bija veclaicīga māja, kūts, noliktava, traktori. Atpakaļceļā braucām augstā kalnā, mežā iekšā. Kalna galā bija uztaisīts skatu tornis, kurā senāk krieviem bijis lokators. Ar to viņi novēroja amerikāņu lidmašīnas. 
    Beidzamā dienā mēs nobraucām tikai 30 km, tas bija tikai tāds „plezīrs”. Bijām uz Brāļu kapiem, kur apglabāti zināmi un nezināmi karavīri. Tos izveidojis viens cilvēks, kurš tagad jau pats miris. Tagad tos uztur īpaša biedrība, tur noliktas anketas, kuras var aizpildīt, ja vēlas atrast kādu kara laikā pazudušu radinieku. Svētdien sēdāmies vilcienā, devāmies uz lidostu un lidojām mājās. 
    Pirmo pasākumu apmaksāja Vācija, bet par nometni vāciešiem bija jāmaksā 300 eiro, jauniešiem un studentiem 150 eiro, austrumeiropiešiem 100 eiro. Visus izdevumus sev un savam radiniekam sedzu pats. 
    Visa ēšana bija iekļauta dalības maksā. Berlīnē gan mums pašiem bija jāmaksā par pusdienām. Ēdienkarte viņiem līdzīga mūsējai, dažādas maizītes ar gurķiem un tomātiem. Īstu rupjmaizi es tur nedabūju, viņiem vairāk ir graudu maizes. Vācieši vairāk ēd hamburgerus – bulkas, kurās vidū ir kotlete vai cīsiņš. Siltie ēdieni arī bija, bet kartupeļi tur gan liels retums. Cilvēki vairāk ēd dārzeņus un daudz cūkgaļu, zivis es tur nemanīju. No rītiem bija maize ar desu, dažādas musli pārslas ar žāvētiem augļiem. Tās ēda ar pienu vai jogurtu.
- Kas tas ir - „meža kaķis”? 
- Tās ir šķēršļu trases priežu mežā, kurās pārsvarā izmanto troses, dēlīšus un laipiņas, kuras izvietotas dažādos augstumos. Sākot no 1,5 līdz 10 metru augstumam. Ejot pa trosēm, cilvēkiem jāpārvar dažādi šķēršļi. Jāiet no punkta A līdz punktam B. Mēdz būt, ka tu vari nokāpt trases vidū, bet ir arī tādas vietas, no kurām prom netikt - gribi vai negribi, jāiet līdz galam, lai tiktu lejā. Tu esi piesprādzēts ar drošības jostām, kurām galā ir karabines, tā kā nokrist nevarēja. No vienas priedes līdz otrai bija 20-30 m.
- Mēs bijām arī Ventspilī uz „meža kaķi”, pasaki, kur ir grūtāk Vācijā vai Ventspilī?
- Man grūti atbildēt uz šo jautājumu. Ventspilī trases man bija diezgan neērtas, līdz ar to tur maz izgāju. Tās nebija tik pieejamas cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Abās trasēs bija grūti, tas atkarīgs no tā, cik tu pats vari. Vācijā viss bija pieejamāks, ne tik augstu, tāpēc jutos drošāk. Ventspilī daudzās vietās nebija kur īsti turēties, tāpēc mani līdzgājēji teica, ka man tas būs par traku. 
- Pastāsti, kurās valstīs tu vēl esi bijis?
- Pārāk daudz neesmu ceļojis. Esmu bijis Krievijā, Maskavā, drusku ārpus tās, Lietuvā, Igaunijā un Zviedrijā. Ir doma aizbraukt uz Lietuvu līdz Polijas robežai. Es tā ļoti neplānoju ceļojumus, ja sanāk kāds brauciens, tad braucu. Ja kāds mani uzaicina, neatsakos.
- Varbūt tev ir kāds novēlējums citiem cilvēkiem?
- Iesaku izmantot radušās iespējas un darboties, lai nav tā, ka sēž mājās un saka, ka neko nevar un negrib. Esiet kustīgi un darbīgi!


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.