“DZĪVE UN NĀVE”
(fragments no Billija Grehema grāmatas)

“…cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa.” (no Vēstules ebrejiem 9. nodaļas)
1987.gada 6.martā, Beļģijas pilsētā Zēbrigē, 563 pasažieri uzkāpa uz prāmja “Herald of free enterprise” klāja. Pēc neilga peldējuma viņiem bija jāizkāpj Duvrā, Lamanša jūras šauruma Anglijas pusē. Neviens nenojauta, kas viņus gaida jau drīz pēc izbraukšanas no ostas. Pēkšņi kuģis strauji sasvērās. Ceļotāji, kuri vēl pirms nedaudz sekundēm bija priecājušies uz kuģa klāja, jau kūļājās ledainajos ūdeņos, izmisīgi cīnīdamies par dzīvību. Toreiz jūras dibenā palika apmēram divi simti pasažieru un apkalpes locekļu. Zaudējumi būtu bijuši vēl lielāki, ja kuģa komanda, nesaudzējot sevi, tik vīrišķīgi necīnītos par pasažieru dzīvībām. Drīz pēc šī negadījuma trīsdesmit septiņi kara jūrnieki Persijas līcī gāja bojā uz amerikāņu kuģa “Stark”. Divdesmit deviņi cilvēki šķīrās no dzīves, kad iznīcinošs viesulis brāzās pāri rietumu Teksasas pilsētiņai Saragosai. Mēs esam pieraduši dzirdēt par šādām traģēdijām un skatīties tās TV ekrānos. Mums ir tendence uztvert šī traģēdijas it kā pastarpināti, ar vēsu prātu. Mums tās ir tikai daļa no nelaimes gadījumu statistikas, kamēr, par nelaimes gadījuma upuri nekļūst kāds no mūsu tuviniekiem.
Amerikāņiem ir sakāmvārds: „Neizbēgamas nepatikšanas ir tikai divas – nodokļi un nāve.” Tas nav visai precīzi, jo ar grāmatvežu un pārdomātu finanšu operāciju palīdzību daudziem miljonāriem no nodokļu samaksas ir izdevies izvairīties. Tomēr ne miljonārs, ne pēdējais nabags nespēs izvairīties no sastapšanās ar pēdējo realitāti – nāvi.
Tagad telpās, kuras ir domātas apbedīšanas ceremonijām, cenšas radīt atmosfēru, kurai jāaizvirza prom domas par nāvi. Tam kalpo arī īpaša izteikšanās maniere. Par nelaiķi cenšas teikt nevis “nomira”, bet “aizgājis no mums” vai kaut ko tamlīdzīgu. Mirušo pat nesauc vārdā, bet runā par viņu kā par kādu nenoteiktu būtni. Savukārt darbinieki, kuri nodarbojas ar mirušo iezārkošanu, ar kosmētikas palīdzību mēģina panākt iespaidu, it kā viņi būtu vienkārši aizmiguši.
Reklāmas aģenti dara visu iespējamo, lai palīdzētu aizmirst mūsu eksistences realitāti. Kosmētikas industrijas apgrozījums mērāms miljardos dolāru, tāpēc vien, ka tās darboņi cenšas mums iestāstīt, ka visādi krēmi un losjoni palēninās novecošanas procesu un palīdzēs izskatīties jaunākiem, ja tikai tos regulāri lietosim. Par populāru “formas” uzturēšanas un dzīves pagarināšanas veidu ir kļuvusi skriešana no rītiem un treniņi dažādos veselības klubos. Daudzi cenšas lietot uzturā pēc iespējas vairāk šķiedrvielu, jo ārsti taču apgalvo, ka tā samazinot saslimstību ar vēzi. Arvien vairāk cilvēku atsakās no smēķēšanas, lai samazinātu sirds un plaušu slimību iespējamību.
Tomēr neviens nespēs izvairīties no neizbēgama notikuma - lai kāda arī nebūtu jūsu diēta, lai kā jūs vingrotu, lai cik vitamīnu jūs būtu apēduši, lai cik arī veselīga būtu jūsu pārtika, lai cik zems nebūtu jūsu holesterīns – vienalga jūs nomirsiet – ja ne rīt, tad parīt, ja ne viena, tad cita iemesla dēļ. Rūpējoties par savu veselību, jūs varat nodzīvot pilnvērtīgākus gadus, bet beigu beigās nāve pieveiks jūs, tāpat kā tā pieveica tos, kas ir dzīvojuši pirms jums.
Vai jūs ar savu dzīvi būtu izrīkojušies citādi, ja iepriekš zinātu nāves iemeslu un laiku? Ja jā, tad kad jūs to sāktu darīt? Vai tūlīt nekavējoties? Vai sagaidītu priekšpēdējo dienu? Un ko jūs uzsāktu, lai izlabotu dzīves laikā izdarītās kļūdas? Diemžēl savas nāves dienu un stundu neviens nezin. Tāpēc vislabākais ir sekot jauno skautu organizācijas devīzei: “Vienmēr gatavs!”
 Es lūdzu Dievu, lai šī grāmata kļūtu par svētību un stiprinājuma avotu katram lasītājam, un iepazīstoties ar šeit skartajiem jautājumiem, Dieva mīlestība lai mierinātu ikkatru no jums. Es lūdzu par tiem, kuri vēl nepazīst Kristu, lai viņi satiktos ar Viņu šīs grāmatas lappusēs.
1.vēstulē korintiešiem rakstīts: “Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve”. Tātad mēs cīnāmies ar ienaidnieku, kura vārds ir “nāve”. Esmu pārliecināts, ka šinī gadījumā mums pēc iespējas vairāk jāzina par mūsu pretinieku, lai spētu cienīgi stāties tam pretim. Mums jāzina kā sagatavoties savai paša nāvei un kā izturēties pret mums tuvo cilvēku neizbēgamo nāvi.
Šosejas kreisajā malā mētājas izlocīta metāla un sasistu stiklu kaudze. Fotoaparātu zibšņi, policijas un ātrās palīdzības mašīnu sarkanās bākugunis izgaismoja vietu uz šosejas, kur tikko notikusi negaidīta traģēdija. Dārgā sporta automašīna, kura pirms mirkļa bija tās īpašnieka lepnums, tagad ir sasista lupatu lēveros un izskatās pēc saspaidītas rotaļlietas. Ļenganais ķermenis priekšējā sēdeklī ir iespiests aiz stūres. Vai viņš vispār vēl elpo? Vai vislabākajam ķirurgam izdosies salabot sakropļoto miesu, vai arī to atlicis tikai iestūķēt plastmasas maisā un nosūtīt uz pilsētas morgu, klāt pieliekot zīmīti: “Miris notikuma vietā”? Uz Amerikas ceļiem līdzīgas traģēdijas atkārtojas katru dienu, atnesot ciešanas tiem, kas šajos negadījumos zaudē savus tuvos un mīļos cilvēkus. Sāpes, kuras mēs ciešam, ja negaidīti nomirst kāds mīļš cilvēks, mēdz būt neizturamas, tomēr tādi gadījumi diemžēl nav nekāds retums. Ģimenes, kuras piedzīvojušas cerību sabrukumu un ir bēdu pārņemtas, pārāk vēlu nāk pie slēdziena, ka tam visam nemaz nav bijušas gatavas.
Bet kā mūsu nepazīstamais auto vadītājs - vai viņš bija gatavs tik pēkšņam sava likteņa pagriezienam? Mūsu attieksme pret nāvi un neizbēgamo dzīves traģismu, daudzējādā ziņā parāda to, kādi esam mēs paši. Cik bieži, caurskatot laikrakstus, mēs kaut vai ar acs kaktiņu ievērojam paziņojumus par tās vai citas slavenības nāvi, cik bieži vēstule vai telefona zvans atnes mums ziņu par to, ka miris kāds mūsu draugs vai paziņa. Mēs sērojam par mūsu tuvajiem un apraudam savus zaudējumus, bet cik mēs paši esam gatavi aci pret aci sastapties ar nāves realitāti un atbildēt tās izaicinājumam?
Es atceros, ko 1986.gada septembrī mums nācās pārdzīvot, kad Parīzē gatavojāmies kārtējam misijas braucienam. Bija visparastākā diena, mēs nodarbojāmies ar savām ikdienas lietām, kad pēkšņi šī brīnišķīgā pilsēta nokļuva gandrīz vai karadarbības zonā. Pusdienlaikā, pašā dienas vidū tirdzniecības centrā nogranda bumbas sprādziens, nogalinot sievietes un bērnus. Mēs kļuvām par aculieciniekiem terora aktu sērijai – tam jaunajam terora vilnim, ko žurnāls “Time” togad nosauca par “mūsdienu spitālības epidēmiju”.
Beigu beigās mēs nomierinājāmies, jo šajā reizē vardarbības uzliesmojums tieši nevienu no mums tieši neskāra. Jūtu uzliesmojums, ko manī izsauca šie notikumi un pārdomas par to cēloņiem, pakāpeniski manā dvēselē norima. Un tomēr visiem nācās nopietni pārdomāt tās biedējošās perspektīvas, ar kurām mūsu misija būtu varējusi sastapties. Mūsu domas nemēdz kavēties pie tām lietām, kas varētu izsaukt kādas nelaimes nākotnē – tāda nu ir cilvēka daba. Mēs dodam priekšroku neapstāties pie nepatīkamām vai sāpīgām pārdomām, cenšoties koncentrēties uz “pozitīvām emocijām”. Mēs cenšamies paši sevi pārliecināt, ka pēkšņa nāve var gadīties jebkuram citam, nevis man. Diemžēl īstenība ne vienmēr atbilst šim pieņēmumam.
Nāves zvanu skaņas dzirdamas tur, kur valda kari un epidēmijas. Ziņas par badu tajās vai citās valstīs neļauj mums aizmirst par dzīves melno pusi. Jaunāko ziņu apkopojumi no Āfrikas un Latīņamerikas stāsta par miljoniem cietēju un tūkstošiem bojāgājušo, par simtiem kvadrātkilometru izpostītas zemes, par ciešanu mēnešiem un gadiem, - un visu šo traģismu var izteikt ar ciparu un skaitļu kolonnu palīdzību. Bet vienkāršā statistika, kā arī šo notikumu pasniegšanas veids masu informācijas līdzekļos, reizēm mūs aizved projām no izpratnes par lietu būtību. Nāve nav iznīcināma. Otrā pasaules kara laikā Klaivs S.Luiss atzīmēja, ka karš nepalielina nāves gadījumu skaitu, jo katrai paaudzei tādā vai citādā veidā ir lemts nomirt, un no šī likteņa neviens neizbēgs. Bernardam Šovam piemīt sarkastiskais teiciens: “Nāves gadījumu statistika izraisa ārkārtīgi lielu iespaidu. Izrādās, ka nomirst simts cilvēki no simts iespējamiem”.
(turpinājums sekos)