Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
19.08.2010

(pēc žurnāla “MĀJAS VIESIS” 2008.gada 18.aprīļa numura materiāliem)

ČITAS ACĪM

Inese Vītola, kurai tagad ir 63 gadi, acu gaismu zaudēja pirms 24 gadiem. Nu viņa atkal redzot, bet ne savām acīm. Pasauli viņa tagad redz sava suņa pavadoņa acīm. “Kopš man ir Čita, dzīve ir mainījusies pilnīgi un galīgi – esmu neatkarīga,” priecājas Inese, Čitai piekrītoši paluncinot asti. Lai viņas abas sastaptos, vajadzēja notikt trīskāršai apstākļu sakritībai.
Uz Lēdurgu, kur tagad mīt Ineses ģimene, devās žurnāla “Mājas Viesis” žurnāliste Ilze Vītola un kinologs, t.i., suņu dresūras speciālists Konstantīns Mitrofanovs, jo viņš vēlējās pārliecināties par sava dresētāja darba augļiem. Pirms brauciena Konstantīns Inesei zvanījis, bet viņa necēlusi klausuli. “Būs aizgājušas uz dārziņu,” puisis mierīgi noteicis. “Ko gan neredzīgs cilvēks var darīt mazdārziņā?”, savā prātā nodomājusi žurnāliste. Un vai tad nav bīstami turp doties, galu galā tur ir siltumnīcas, sētas, vagas un visādi citādi šķēršļi. Tomēr devušies dārziņa virzienā, bet līdz tam neaizbraucot, pie Lēdurgas ezera sastapuši staltu sievieti ar melnu labradora sugas suni pie rokas. Kā raksta žurnāliste, ieraugot Konstantīnu, suns droši vien vēlējies, kaut nebūtu dresēts, jo tad mierīgu sirdi varētu ļauties atkalredzēšanās priekam. Tomēr šinī situācijā suns palicis rātni sēžam blakus saimniecei. Notiek sasveicināšanās, un Inese ar Čitu dodas uz dārziņu – kā Inese pati smejot saka, uz viņu otrajām mājām. Aiz viņām seko Konstantīns, uzmanīgi vērojot Čitas rīcību. Jā, labi apgāja telefona stabu, jā, neļāva saimniecei iekāpt peļķē, nepievērsa uzmanību kaķim un arī pāri šosejai tika.
Izrādās, ka lēmums šķērsot šoseju ir jāpieņem neredzīgajam cilvēkam pašam, nevis sunim. Sunim jāausās vai nebrauc mašīnas, bet maršruti paliek cilvēka ziņā. Varētu saprast, ja te būtu Cēsis, kur Inese dzīvoja līdz redzes zaudēšanai, bet Lēdurgu viņa nekad nav redzējusi, un tomēr iet droši un taisni kā stīga.
Inese joko: “Čitai šodien lampu drudzis. Jūs fotografējat, filmējat, tāpēc grib palielīties un visu parādīt, ko iemācījusies.”
Inese iet kā redzīgs cilvēks un Konstantīns secina, ka darbs ir bijis pareizs. Viņš arī paskaidro, ka nedrīkst pieļaut, ka suns vestu. Neredzīgajam ir jāiet pašam un vēl arī jāatbild par suni. Tas skan skarbi. Bet arī apmācīt suni pavadoni ir pietiekami sarežģīts darbs. Kad dresē suni neredzīgam cilvēkam, Konstantīns noņem brilles, aiztaisa acis un tad abi dodas Rīgas ielās. Tikmēr Inese un Čita ir laimīgi nokļuvušas dārza mājiņā. No zemes spraucas zaļi asniņi un zilajās debesīs aizlido zosu kāsis. Tam līdzi noskatās tikai Čita. Inese atbraucējiem tikmēr stāsta, ko viņa dara dārziņā, kā ravē, kā novāc kartupeļus, bietes, kāpostus. Kā neredzīgs cilvēks var ravēt?
- Nekādu problēmu! Vienīgi dilles un burkānus pirmo reizi grūti ravēt. Bet mājās es daru visu, to skaitā gatavoju ēst. Kad cepu zivis vai kotletes, vīrs tās pannā apgriež uz otru pusi. Vēl viņš pārlūko kā esmu nomizojusi kartupeļus un notīrījusi burkānus. Māju kopju, vienīgi ar veļas mazgāšanu neiet kā gribētos. Tad meita palīdz.
To visu Inese nostāsta tik moži, ar savām skaistajām, brūnajām acīm veroties tieši jautātājā. Žurnāliste tāpēc arī pajautājusi, vai Inese redzot tikai tumsu vien?
- Ir tāda sajūta, it kā es sēdētu zem koka, kam lapas saplaukušas, un saule spīd tām cauri. Raibs gar acīm – melni, spilgti un pelēki plankumi. Visi acs tīklenes punkti nav vienādi bojāti. Acs izdilusi kā zeķes papēdis.
Inese iemācījusies lasīt jau četru gadu vecumā. Vecāki ievērojuši, ka lasot, meitene piešķiebj galviņu. Vienai no viņu četrām meitām jau bija vāja redze. Baidīdamies, ka tāds pats liktenis varētu skart arī Inesi, aizveduši viņu pie ārsta. Acs tīklenes deģenerācija – slimība, kas nav ārstējama, konstatējis okulists.
- Bet bērns jau to tā traģiski neuztver. Man bija labi attīstīta redzes atmiņa, tāpēc labi mācījos, turklāt redzīgo skolā. Bet katru gadu redze kļuva vājāka un vājāka, atceras Inese.
-    Vai jūs gatavojāties gadījumam, ja redze zustu pavisam?
-    Ko tur sagatavosies, kad nāk, tad ir! Ha, ha, ha! – Inese optimistiski nosmejas, bet tad klusu piebilst: - Pāris gadi bija ļoti smagi, kamēr pārgāju no redzēšanas uz jušanu. Nu ko var darīt? Nekā! Tolaik piedzima mazmeitiņa, un mana meita ļāva man ar mazo daudz nodarboties, lai būtu kās mierinājums.
Inese Vītola trīsdesmit gadus ir strādājusi Cēsu Neredzīgo biedrības uzņēmumā, kas ražoja sēdekļus tramvajiem un mikroautobusiem “Latvija”, elektrības kontaktus, skārda vāciņus. Bijusi gan ceha meistare, gan kluba vadītāja, bet 1992.gadā palikusi bez darba. Un pirms trim gadiem, kad arī vīram Cēsīs vairs darbs neatradies, pārnākuši dzīvot uz Lēdurgu, kur meita bijusi ieprecējusies.
- Pēc redzes zaudēšanas viena pati neuzdrošinājos iziet no dzīvokļa. Man bija gaidīšanas svētki – vai vīrs vai meita varēs ar mani doties pastaigā, vai viņiem būs laiks? Bet tagad, kad gribu, iejūdzu savu “zirgu” un ejam pasaulē. Jau padomju laikos gribēju suni, Neredzīgo biedrība it kā piešķīra, bet tad laiki mainījās. Toties laimējās tagad, - Ineses acis staro.
Un te nu ir tā trīskāršā apstākļu sakritība. Pašas Ineses Vītolas priecīgais prāts, lielā dūša un ilgā vēlēšanās dabūt suni pavadoni. Sponsoru Ilzes Pilsētnieces un Rolanda Bortaščenoka vēlme palīdzēt tieši neredzīgiem cilvēkiem iegūt suni pavadoni. Un kinologam Konstantīnam Mitrofanovam tieši tobrīd bija apnicis dresēt sargsuņus un gribējās paveikt kaut ko labu, piemēram, izmācīt suņus - pavadoņus. Čita ir pirmā, kura apguvusi piecu mēnešu apmācību. Bet Inese savukārt pirmā neredzīgā, kura izturējusi mēnesi ilgas mācības, pirms kinologs atdod suni saimniekam.
- Vai, tās nebija mācības, bet gatavās mocības! Kostja mani tā dresēja! Kursi bija tepat. Viņš brauca uz Lēdurgu. Varbūt tāpēc, ka savulaik esmu sportojusi, izturēju. Tiku galā ar sevi, ar savām bailēm. Tolaik, kad kļuvu neredzīga, sāku dūšīgi sportot. Aizstāvēju Latvijas neredzīgo godu PSRS sacensībās tāllēkšanā, lodes grūšanā, diska mešanā, peldēšanā. Pirms tam mazliet peldēt pratu, bet, kad kļuvu neredzīga, iemācījos to kārtīgi – gan brasā, gan brīvajā stilā. Tagad abas ar Čitu peldam ezerā. Viņai gan vairāk patīk pa meldriem zivtiņas tramdīt. Lai ņemtu suni, vajag uzņēmību. Jābūt vai nu jaunam vai vismaz dullam – Inese pārliecinoši beidz savu monologu.
- Kur es liku to spieķi? Čita, aport! Paldies! – Inese saņem spieķi, satausta suņa purnu, uzliek īpašo uzkabi un pauž savu pārliecību: - Suns nav rotaļlieta, suns ir pienākums un darbs. Nevar arī suni par pavadoni ņemt, ja cilvēkam suņi vispār nepatīk.
Atkal tiek veikts Ineses izstrādātais maršruts, tikai otrā virzienā – no dārziņa uz mājām. Pie ezera apstājamies. Inese novelk Čitai uzkabi un ļauj viņai paskraidīt. Bet Čitai ir savi nodomi - peldēties.
- Kāpēc tu nepateici, es būtu dvielīti paņēmusi līdzi. Aport! Vai kāds slapjš vardulēns, - Inese aptausta suni.
Lai gan Čita peldsezonu ir uzsākusi, tomēr figūru tai nav sagatavojusi. Konstantīns smejas, ka Čita pa ziemu ir kārtīgu “riepu” ap vēderu uzaudzējusi. Inese šķelmīgi taisnojas, ka bērni suni šad un tad pacienājot ar saldumiem. Un ezermalā allaž ir vismaz desmit makšķernieki, kas dala ar Čitu līdzpaņemto sviestmaizi. Konstantīns smaidot klausās un tad apjautājas par suņa uzvedību. Inese atzīstas, ka vienreiz Čita izlaista ārā pastaigāties un pazudusi. Tas noticis janvārī, riebīgs un auksts laiks bijis. Staigājusi iekšā ārā, iekšā ārā Čitu gaidīdama. Tad kaimiņiene pastāstījusi, ka, ka no veikala nākot, redzējusi – Čita ar bērniem kopā skraida, un viņai mutē esot tāda kā bērna rociņa. Pirmā doma – vai manu dieniņ!, bet Inese tikai gardi smejas. Izrādās, Čita atradusi beigtu bebru, saēdusies un vēl līdzi paņēmusi, viņai mutē bebra kāja. Izskatījusies, nudien kā bērna rociņa, tikai briesmīgi gariem nagiem. Te sāk smieties arī Kostja, jo uz Čitas atstarotāja attēlots bebrs ar uzrakstu “Superbebrs”.
Tā smiedamies, visi ir nokļuvuši jau līdz vecajai pagastmājai, kur Ineses vīram kā skolas kurinātājam ierādīts dzīvoklis.
- Redzējāt – pie mūsu mājas atlidojis stārķis! Pērn stārķa ligzda nokrita, un stārķu mamma putnēnus baroja lejā. Vīrs stāstījis, kā tagad stārķu tēvs cenšas žagarus atkal dabūt augšā. Nu jau laikam būs to ligzdu satinis – Inese stāsta, it kā pati savām acīm to būtu redzējusi.
-    Jums ir iejūtīgs vīrs, žurnāliste ieminas.
Ģimeni Inese esot nodibinājusi 1976.gadā, un vīrs zinājis, ka Inesei ir slikta redze, jo strādājis par šoferi neredzīgo uzņēmumā. Nu Inesei ir vīra stāsti un ļoti daudz izlasītu kasešu grāmatu.
- Sākumā klausījos tekstu, bet neuztvēru, jo agrāk taču lasīju ar acīm. Dzirdēt bija jāiemācās un iemācījos. Ar Čitu staigāt arī bija jāiemācās un izdevās! – priecājas Inese.
Vai Čita zina, ka dara labu darbu? Uz to Konstantīns Mitrofanovs atbild – jā! Un Čita esot malacis. No šodien redzētā tikai vienā gadījumā viņai vajadzējis rīkoties mazliet citādāk. Protams, ikviens suns apzinās, ka palīdz un kāpēc to dara. Cilvēka domāšana ir plašāka – kā lēzens trauks, kur daudz kā gluži lieka un nesvarīga. Savukārt suņa domāšana ir kā mēģene, un tā ir daudz dziļāka. Tāpēc arī suns dara to, kas vajadzīgs.



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.