Milzis

Autors: Edgars Grinbergs, pirmās grupas redzes invalīds

Sievietei īsta mīlestība nozīmē pakļauties, just laimi šajā pakļāvībā.
A.    Moruā.

Filip onkulim ir tāda plata, smaga ādas josta, ar ko viņš draud vai pat laiž darbā, ja vien kas nepatīk, nav pa prātam, tādēļ pat jauni, spēcīgi vīrieši vairījās ar onkuli saiet ragos, konfliktēt...
Pēkšņi ārdurvīs noskrapstēja atslēga, tās atsprāga vaļā, Raitis salēcās, sarāvās kā dzelts, bet lielais vīrs jau bija iekšā istabā. Onkulis nekad nezvanīja, bet vienmēr pats slēdza durvis un ātri gāja, drāzās iekšā, it kā bēgot vai, gluži otrādi, censtos panākt kādu, noķert...
Mammu kā sievieti viņš nemēdza palaist pirmo, pieklājīgi atverot durvis, pieturot un pieklājīgi pakāpjoties sānis.
Aiz milzīgā auguma viņa nemaz nebija redzama, un Raitis jau nodomāja, nobažījās, ka nemaz nav pārnākusi. Tomēr bija gan, bet izskatījās pavisam nelāgi: salīkusi uz priekšu gluži kā tāda večiņa, seja pelnu pelēkumā, un dēlam līdzjūtībā, žēlumā iesmeldzās, iesāpējās sirds...
Tfu, cik karsti! Milzis dvesa, ar troksni izpūzdams gaisu, un Raitim likās: pēc tādas gaisa izpūšanas onkulis kļuva tā kā tievāks, kā slaidāks...
Laikam būs pērkons, onkulis turpināja, vēdinādamies ar kabatlakatu, mutautu, šņupdrānu gluži kā ar vēdekli...
Nemaz jau tik karsts nav, māte iebilda, tikai pats esi pārkarsis savā siltajā vējjakā staigādams vasaras laikā.
Pablenzis, paboķējis uz māti ar lielu, baltu aci gluži kā zirgs, kad jūtas apdraudēts no kaut kā, tad atvēra lielo, plato muti, bet ne skaņas neizdvesis, to atkal aizvēra... Un puisis nodomāja, ka vismaz šoreiz onkulis ir sapratis, sajēdzis, ka mammai ir taisnība... Un onkulis arī šoreiz to nemēģināja apstrīdēt, noliegt... varbūt onkulis šoreiz sajēdza, saprata, ka apstrīdēt acīmredzamo nudien nebija jēgas, ja nevēlējies, negribēji būt, kļūt citu acīs smieklīgs vai pat dumšs... Un tad jau tomēr labāk ir turēt mēli aiz zobiem.
Pakāris gaitenī jaku, viņš uzrotīja krekla piedurknes un apsēdās uz dīvāna. Māte tūlīt izsteidzās no ķēķa, palīdzēja noaut ielas apavus, padeva mājas čības. Tad maigā, mīlīgā balsī it kā runātu ar pavisam mazu bērnu, apjautājās, ko vēl šis vēloties, gribot. Raitim nudien derdzās šī pārmērīgā pakļautība, padevība, iztapība... Viņam nebija saprotams, kādēļ mammai tā būtu jādara, kas tam varēja būt par iemeslu. Vai tad nevarēja pret onkuli arī izturēties tāpat kā pret viņu, Raiti... Nē, bet vajadzēja runāt reizēm gluži kā ar zīdaini... Tas nu gan Raitim nebija saprotams, sajēdzams, aptverams ne mazākā mērā... Bet onkulis nebūt ar to pašu neatdara, neatmaksā, bet bieži vien ignorē māti, neliekas par viņu ne zinis, protams, ja tikai nebija kāda sevišķa, neatliekama vajadzība, note, nepieciešamība... Viņš arī nevarēja, nespēja izprast, izdomāt, kas tas ir par spēku, kas liek mātei tā gādāt, rūpēties, apdienēt, appuišot, apčubināt šo ne visai korekto, pieklājīgo, robusto, pat reizēm rupjo milzi. Tas jau laikam bija kaut kas tāds, ko viņš,, Raitis, nespēja ne uzminēt, ne izprast...
Droši vien tikai, gadiem ritot, nāks kāda atskārsme, apskaidrība. Mammīte laikam nesaprot, neaptver, ka arī Raitis vēlētos mazliet vairāk vērības, uzmanības, laipnības, bet ne tikai pašu nepieciešamāko, gluži kā pildot tikai formālus, nepieciešamus pienākumus... jā, te kaut kas patiešām bija tāds, viņaprāt, kas mammu hipnotizēja gluži kā čūska trusīti, kurš tad pats virzījās, līda tai rīklē... Viņš, protams, bija lasījis, dzirdējis par divu cilvēku mīlestību, bet te bija kaut kas vienpusējs, par ko viņš neko nezināja. Lai kādas rupjības, nejēdzības onkulis arī nesarunāja, mammīte tikai padevīgi, pakalpīgi, mīlīgi lūkojās, skatījās viņā, laipni, priecīgi smaidīja un piekrītoši māja ar galvu... Viņa bija mīlīga, padevīga, paklausīga, pieglaimīga, gluži kā tāds suņuks, kurš vēlas, gaida glāstus, maigumu...
Uzmetis Raitim pētošu, asu, niknu skatienu, viņš noprasīja, kādēļ šis esot tik ātri jau no skolas mājās.
Učene saslimusi un mūs atlaida, puisis paskaidroja.
Tu skaties man, no stundām bastot nedrīkst! Ja nemācīsies kā nākas, nevienam nebūsi vajadzīgs... Atliks tikai kļūt par bomzi... nē, tādu kaunu, negodu mēs ar tavu māti neizturētu, nepārdzīvotu... Viņš teica, brīdinoši,
dusmīgi palūkodamies Raitī. Bet kādēļ rādi tik bailīgu, izbiedētu ģīmi, ko? Vai tikai tu nepūt pīlītes par skolotājas saslimšanu?
Es nekad nemeloju, un to jau var pārbaudīt, piezvanot uz skolu, viņš skaidroja, bet jutās gluži kā brālītis trusītis lauvas priekšā, kad šis milzīgais nezvērs pārmeta, ka pavisam švakas, trūcīgas brokastis šis atnesis... Vēlreiz uzmetis puikam neuzticīgu, dusmīgu skatienu, viņš pagriezās pret virtuvi un uzsauca: Liene, atnes man pudeli, kafiju un sardeles, arī tomātus! Bet ātri, fiksi, jo laiks taču esot nauda...
Pusdienas acīmredzot jau tik drīz vēl nebūs...
Neesmu jau nekāda burve, ka varu, tikko ienākusi, pasacīt, galdiņ, klājies, vai, kā boļševiku laikos viņi savā prātīgajā, ambiciozajā stulbumā lielījās, solīdami tautai vai leiputriju: pagriez tik slēdzēju kādu, viss, ko vēlies, tas klāt... Māte vēlīgi, labsirdīgi burkšķēja.
Toties gultā gan tu esi vai īsta burve... Filips šķelmīgi, jūsmīgi iesaucās, sašķiebis pusi no lielā, platā ģīmja, kam vajadzēja nozīmēt noslēpumainu, šķelmīgu smaidu ar zināmu zemtekstu… Tad paskatījies uz puiku, tūlīt dusmīgi, neiecietīgi iesaucās: un ko tu boli acis un muti papletis, ausis atšāvis, klausies pieaugušo runās, bet neķeries pie grāmatām, ko!
Tūlīt sākšu mācīties, viņš atteica, atbildēja, atvēris grāmatu.
Tā ja, sāc tik zinības dzīt galvā tā pa īstam, tad nepazudīsi nekad, jo vienmēr būs darbs un maize… Viņš noteica. Paskatījies rokas pulkstenī, viņš pats pie sevis teica, sacīja. „Jā , tas laiks iet, skrien uz priekšu vien, bet nekad neapstājas, nenāk atpakaļ, bet kas nekaitētu, cik izdevīgi, jauki būtu, ja to varētu pagriezt, paregulēt pēc vajadzības kā parastu pulksteni…
Izdzirdusi onkuli runājam, māte kā bulta izšāvās no virtuves, ķēķa un pieglaimīgā, mīlīgā, padevīgā balsī apjautājās: Filip, dārgais, vai tu man ko teici, prasīji, jautāji?
Nē, mīļumiņ, dārgumiņ, es aprunājos ar attapīgāko, gudrāko, uzticīgāko cilvēku pasaulē… Un kurš tas ir, ja nav liels noslēpums? Mātes lūpās atplauka tikko, manāms, mīlīgs, glaimīgs smaidiņš.
Nu, protams, zināms, saprotams, ka tikai es pats, kurš gan cits tas varētu būt… Viņš lepni, lielīgi atteica, atbildēja, lepni izgriezis krūtis kā

gailis, uzlēcis staba galā…

Un maldās sirdsapziņa

Autors: Fricis Svipsts, I grupas redzes invalīds

Vai kādreiz pārcilājam četrus kreklus baltos?
Vai būtu jānes tie uz mazgātavu?
Lai noskalotu skauģa melus saltos,
Un noberztu sev nepelnīto slavu.

Cik bieži dažs sit lepni sev pie krūtīm:
Nudien, tas vaicātājs šķiet nedaudz jucis,
Man kreklu daudz, ar puķītēm un rūtīm,
Un arī baltie krājumā kāds ducis.

Un maldās sirdsapziņa kreklos rūtainos un baltos,
Te ziedonis, te drīz jau kritīs sniegs,
Bet vienmēr sēdot šaubu zirgos neapkaltos,
Tā sava stikla kalna gāles neaizsniegs.