Lūgšanas būtība
(turpinājums no iepriekšējā numura)

Autors: O. Hallesbijs, teoloģijas doktors (1879. – 1961.)
Uzklausi mani, draugs! Tavs bezpalīdzīgums ir tava labākā lūgšana. Tā sauc no tavas sirds uz Dieva sirdi labāk nekā visi tavi vārdi un sacerētās lūgšanas. Viņš dzird tevi no paša pirmā mirkļa, tāpēc, ka tu esi bezpalīdzīgs. Un viņš jau ir gatavs tev palīdzēt. Šodien tāpat kā toreiz, kad Viņš sadzirdēja podagras slimnieka bezpalīdzīgo lūgšanu bez vārdiem.
Šo lūgšanas pusi tu sapratīsi labāk, ja esi māte. Tavs mazais kuslais bērniņš neprot vēl nevienu pašu lūgumu tev izteikt vārdos, un tomēr viņš lūdz kā mācēdams – viņš kliedz. Bet tu viņa brēkšanā saklausi viņa lūgumu. Vēl vairāk, mazajam nav nemaz jābrēc. Tev tikai jāredz, cik viņš bezpalīdzīgs un atkarīgs no tevis, un viņa lūgums jau aizsniedz tavu mātes sirdi, lūgums, kas ir ietekmīgāks par skaļāko kliedzienu.
Viņš, kas ir Tēvs visām, kuras sauc par mātēm, un visiem, kurus uzrunājam par bērniem, kā debesīs, tā virs zemes, - Viņš līdzīgā veidā piedalās mūsu dzīvē. Mūsu bezpalīdzīgums ir viens vienīgs lūgums, kas tiecas uz Viņa tēvišķo sirdi. Viņš vienmēr ir gatavs šo lūgumu sadzirdēt un atvieglot mūsu grūtības. Dienu un nakti Viņš tam ir gatavs, kaut gan mēs to lielākoties nepamanām, nemaz nerunājot par to, ka mēs Viņam pateiktos.
Būdama māte, tu Viņu šajā ziņā saproti labāk nekā mēs citi. Tu rūpējies par savu mazuli dienu un nakti, kaut gan viņš nesaprot, ko tu viņa labā dari, upurē un ciet. Viņš tev arī nemaz nepateicas, bieži ir nepaklausīgs un pat spītīgs. Bet tas tevi nespēj maldināt. Tu nemitīgi dzirdi lūgumus, ar ko viņa bezpalīdzīgums vēršas pie tavas mātes sirds. Tieši tāds ir Dievs.
Vienīgā atšķirība ir tā, ka Viņa rīcība ir pilnīga, kamēr cilvēku mīlestība ir un paliek nepilnīga. Kā īsta māte savu dzīvi veltī sava bērna kopšanai, tā arī mūžīgais Dievs savā neaptveramajā žēlastībā savu mūžīgo dzīvi ir veltījis savu grēcīgo cilvēkbērnu kopšanai. Dievs tāds ir pret visiem.
Arī pret cilvēkiem, kas nav atgriezušies. Tu noteikti domā, ka Dievs tevi nemīl. Reizēm tev liekas, ka Viņš nerūpējas par tevi. Dažreiz tev pat šķiet, ka Dievs tevi vajā ar savu atriebību un atmaksu, ka Viņš jauc tavus plānus, iznīdē tavu laimi.
Nē, mans draugs, Dievs tāds nav. Tu Viņu nepazīsti un tālab dzīvo ar aplamu priekšstatu par Viņu. Klausies, kāds ir Dievs: “... Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mateja ev. 5.nod.). Kristus izlietoja savus pēdējos spēkus un savus pēdējos mirkļus, lai lūgtu par saviem ienaidniekiem: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!” (Lūkasa ev. 23. nod.)
Un, kad Jēzus pēdējo reizi ieradās Jeruzalemē un Viņam vairs nebija nekādu līdzekļu, ar ko atpestīt šo bezdievīgo un ietiepīgo pilsētu, Viņš stāvēja Eļļas kalnā un raudāja par to, ar savu pravieša skatu redzēdams briesmīgo tiesu, kam bija jānāk pār šo pilsētu.
Tāds ir Dievs. Viņš mīl savus ienaidniekus. Kad Viņš redz bezdievju postu, viņu tukšos priekus un īstās rūpes, viņu vilšanos, ciešanas un baiļošanās un to, kā viņus laika straume nepielūdzami nes pretī mūžīgajām elles mokām, tad bezdievju posts un bezpalīdzīgums ir sauciens, kas atrod Dieva sirdi. Viņš dzird šo saucienu un noliecas pie sava bezpalīdzīgā cilvēkbērna, lai tam palīdzētu. Un šis neatgrieztais pieņem palīdzību, ciktāl tā attiecas uz laicīgajām lietām. Bet, tiklīdz Dievs piedāvā palīdzību viņa dvēselei, bezpalīdzīgais izbijies novēršas un aizbēg no sava Dieva: viņš negrib tapt izglābts!
Lūgšana domāta bezpalīdzīgajiem. Bezpalīdzīgajam grēciniekam, kas vairs nebēg no sava Dieva, kas ir palicis stāvam dievišķajā gaismā.
Viņš sāk atzīt savus agrākos grēkus, savas sirds netīrību, savu nožēlas trūkumu, savu vēsumu un vienaldzību, savu noraidošo attieksmi pret Dievu, pret Bībeli un lūgšanu, savu vājo gribu, kas nespēj nomākt viņa pastāvīgo grēkošanas tieksmi. Kas viņam tagad būtu darāms?
Kā visi citi, viņš savā postā tagad piesauc Dievu. Stiprāk vai klusāk, biežāk vai retāk, regulārāk vai mazāk regulāri. Bet viņš nesaņem no Dieva nekādu atbildi. Viņš jūtas pamests kā cilvēks, kas mazā laiviņā tiek mētāts sabangotās jūras klaidā. Viņš sauc no visa spēka. Viņš to nevar nedarīt, kaut gan nav redzams neviens cilvēks, kas viņu varētu sadzirdēt.
Un tad satriektais grēcinieks saka: “Ja Dievs man neatbild, tad tas, protams, ir tāpēc, ka es nelūdzu pareizi. Vai mana saukšana ir īsta lūgšana? Vai tie nav tikai vārdi, tukši vārdi? Vai tie sniedzas augstāk par jumtu? Ja manā lūgšanā nav vairāk svētas nopietnības un nelokāmas gribas, tad tā nav lūgšana, ko var sadzirdēt Dievs.”
Mans bezpalīdzīgais draugs, tavs bezpalīdzīgums ir stipra lūgšana, kas aizsniedz Dieva sirdi. Viņš to sadzirdēja jau pirmajā mirkli, kad tu sāki Viņam godīgi izklāstīt savas bēdas. Dienu un nakti Viņš pievērš savu ausi zemei, lai sadzirdētu, vai kāds bezpalīdzīgs cilvēkbērns savā postā nevēršas pie viņa.

(turpinājums nākamajā numurā)