Vai grūti būt neredzīgam? (turpinājums no iepriekšējā numura)
Labdien, cienījamo lasītāj! Jau iepriekšējā numurā iesāku sarunu par mums neredzīgajiem it kā dabas dotajām spējām. Bieži vien dzirdam teicienu: "Ja cilvēkam kaut kas tiek atņemts, tad viņam tiek dots kaut kas vietā." Galīgās muļķības, nekas mums no jauna netiek iedots. Tas viss vairāk vai mazāk mums jau ir ielikts no cilvēces šūpuļa, citam vairāk, citam mazāk, kā jokā "kurš tikai vēlāk nokāpis no koka, tam tās dotības saglabājušās vairāk."
Nedaudz pafilozofēsim un domās aizceļosim sirmā cilvēces vēsturē, kad cilvēks vēl neprata savā labā izmantot uguni, kad dzirde, oža, tauste un spēja orientēties tumsā bija cilvēka viens no galvenajiem izdzīvošanas kritērijiem. Tikai laikam ritot, attīstoties prātam, saprotot, ka ugunskura * gaismā viņš savā alā var rīkoties daudz ērtāk, ar degošu lāpu spēj pārvietoties tumsā pat tur, kur agrāk tas nebija iespējams. Tādā veidā sāka deģenerēties, atstājot aizvien vairāk uztveršanas informācijas lomu redzei. Un tagad atlēksim atpakaļ tagadnē. Iedomājieties, kas notiek, ja pēkšņi diennakts tumšajā laikā tiek pārtraukta elektropadeve, kā mēs šausmināmies par sliktu ielas apgaismojumu un, nedod Dievs, kad, ejot pa lauku taku, tumsā kabatas lukturītim baterija izlaiž dvašu, nu šķiet, ka pastardiena klāt, bet mēs esam aizmirsuši, ka mums ir arī citas spējas, mēs vairs neprotam tās izmantot. To, ka, zaudējot redzi, kaut kas cits uzlabojas, nekādi mērījumi un testi neapliecina. Zaudējot redzi, mums nekas no jauna klāt netiek dots, nekļūst labāks arī esošais. Neuzdrīkstos spriest par neredzīgajiem kopš dzimšanas, jo viņu spējas, salīdzinot armanējām, ir vienkārši fenomenālas. Ar tādu puisi man bija iespēja iepazīties. Tiem, kas redzi zaudējuši dzīves laikā, šīs dotības, jau dabas dotās, dzīve piespiež, daļēji neapzināti, bet pārsvarā neatlaidīgi un rūpīgi trenējot, asināt un pilnveidot. Automātiski dzirde cenšas fiksēt un smadzenes apstrādāt blakus esošos trokšņus, pat tos, kurus agrāk laidām gar ausīm. Tas ir kā automātiska pielāgošanās, izmantot to, kas mums vēl ir atlicis. Protams, tas viss ir apzināti jātrenē, jāpilnveido, jāpieslīpē. Dažiem tas izdodas labāk, dažiem ne tik labi. Protams, lielu lomu spēlē dabas dotības, tā sacīt, talants, vai arī "cik vēlu nokāpis no koka". Tas, protams, tikai joks, dažiem tas izdodas labāk, dažiem sliktāk. Sevišķi krasi tas atšķiras spējā patstāvīgi pārvietoties un orientēties apkārtējā vidē, kur darbā tiek laistas ne tikai rokas, taustes spieķis, bet arī kāju pēdas, par kuru eksistenci redzīgais tikai atceras, kad uzkāpj uz kaut kā nelāga. Citi pazīstamā vidē spieķīti lieto minimāli, citiem tas vispār nav nepieciešams turklāt citi rūpīgi iztausta katru soli, vēl citi bez pavadoņa vispār neuzdrīkstas iziet uz ielas. Par savu personīgo pieredzi un piedzīvojumiem pastāstīšu kādu citu reizi. Gluži aplams priekšstats ir izveidojies par citiem talantiem, kas it kā uzrodas pēc redzes zaudēšanas. Pēkšņi nekas no jauna nav radies, arī tas jau ir ielikts šūpulī. Tikai tas līdz šim ir palicis snaužot, nepamanīts, neizkopts. Tikai šos apslēptos talantus mēs paši nemaz neievērojam, jo mūsu dzīve bija aizpildīta ar daudz ko citu, svarīgāku, bet tagad, kad mums tas ir liegts un mūsu dzīvē ir iestājies kaut kāds tukšums, mēs pēkšņi attopamies, ka mums ir vēl kas, ar ko nodarboties. Teikšu, ka ar mani notika tieši tā. Lai gan es par nez kādu dzejnieku sevi neuzskatu, tomēr dzejai vairāk pievērsos tikai pēc redzes zaudēšanas, un, ja cilvēkiem patīk, tad man tikai par to prieks. Jāteic, ka interesi par mani izraisīja tieši šis fakts, un intervēts es tieku ar tādu domu, ka man šis talants uzradies tikai tagad, bet kāda vilšanās ir jaušama, kad paziņoju, ka dažas rīmes jau sacerēju tehnikuma laikā un pāris dzejolīšus esmu uzrakstījis arī līdz šim. Tikai par to eksistenci zināja pavisam nedaudzi un tie pazuduši un aizgājuši nebūtībā, tā arī nepierakstīti. Ar šo stāstiņu gribēju atspēkot nepareizo uzskatu "ja cilvēkam kaut kas tiek atņemts, tad Dievs viņam iedod ko citu". Par manu dzeju sākumu un gaitām vēl parunāsim arī turpmāk.
Visvaldis Rūdolfs Gansons, pirmās grupas redzes invalīds