(turpinājums no iepriekšējā numura)
Ādama un Ievas grēkā krišanas sekas bija bailes, kuras līdz tam viņiem bija svešas, jo viņi staigāja Dieva tuvumā. Kad Dievs sauca Ādamu: "Kur tu esi?", viņš atbildēja: "Es dzirdēju tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es tāpēc apslēpos." (1. Mozus 3. nodaļa, 9 un10. pants). Sātans Ievu pievīla, sacīdams, ka visu ko Dievs sacījis, nav jāņem tik nopietni. Tas, kas notika cilvēces rītausmā, notiks arT tās norietā. Jau šodien ir viss nobriedis, tikai Dieva vārds gaida galīgo lēmumu, jo cilvēki jau netic Bībeles apsolītajiem notikumiem. Ļaunums un grēks visās dzīves nozarēs pieņemas drausmīgā spēkā un kvantitātē. Tāpēc nav jābrīnās, ka cilvēce krīt arvien dziļāk bailēs un depresijā, jo ir rakstīts: "Mokas un izbailes ikvienai cilvēka dvēselei, kas dara ļaunu." (Romiešiem 2.nodaļa 9.pants). Nav runa par dažu cilvēku bailēm. Bailes ir pārņēmušas visas pasaules tautas. Tikai atgriešanās pie Jēzus Kristus var atdot mieru. Jēzus nebeidzamā mīlestība izdzēš visas bailes un sniedz mieru, drošību un uzvaru pār bailēm. Pāvils triumfē: "Kas mūs šķir no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens?" (Romiešiem 8:35) Par pirmajiem kristiešiem, kuri atrada ticību, mēs lasām: "Viņi mēdza ikdienas vienprātīgi sanākt templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi" (Apustuļu darbi 2:46)
No vācu valodas tulkojis Voldemārs Zveja