Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
30.06.2020 Autors: LNB

Ole Hallesbijs

 

“PAR LŪGŠANU”

19.turpinājums

Pēc šī apskata atgriezīsimies atkal pie cīņas, kas mums pēc apustuļu prasības ir jāizcīna savās aizlūgšanās. Pēc sacītā ir skaidrs, ka nevar būt ne runas par to, ka Dievs ir jāpiespiež uzklausīt lūgšanu, ja Viņš no laba prāta to negrib darīt. Mūsu cīņa atrodas drīzāk uz tās pašas līnijas, kur tikko aprakstītā, vienīgi ar to atšķirību, ka tā bija lūgšanas cīņa mūsu pašu labā, bet apustuļa citāts runā par aizlūgšanu. Ja arī lūgšana par citiem mums nozīmē cīņu, tad tam ir tieši tas pats pamats, par kuru mēs nupat runājām. Dieva nostājā pret mūsu aizlūgšanu ir kaut kas mums grūts un neizprotams, kas izraisa cīņu. Taču tā ir nevis cīņa ar Dievu, bet gan pašiem ar sevi. Mūsos ir kaut kas tāds, kas traucē aizlūgt par citiem. Lūgšanas Gars norāda uz šiem traucēkļiem, un cīņa jau sākas. Es gribu minēt divus šķēršļus.
Visupirms un visupēc - mūsu egoisms, īstais šķērslis aizlūgšanai rodas no tā, ka mēs dzīvojam tik šauri paši ar sevi un saviem vistuvākajiem, ka Garam neizdodas mūsu sirdīs modināt līdzjūtību pret citiem. Tādējādi aizlūgšana tiek aizkavēta, ja ne pavisam pārtraukta. Bet Gars pārliecina arī par šo grēku. Un, tiklīdz es Viņam esmu atzinies savā patmīlībā un mīlestības trūkumā pret citiem cilvēkiem, es tieku no tā atpestīts. Gars pilda manu tukšo sirdi ar svētīgām aizgādības jūtām un atgādina man par visiem un visu, kam nepieciešama mana aizlūgšana.
Taču palikšana šajā noskaņojumā atkal prasa cīņu. Jēzus saka: ,,Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa vāja." (Mk. 14, 38) Bez svētas modrības mēs drīz zaudējam aizgādniecisko noskaņojumu. Modrais lūdzējs pazīst pats sevi un tāpēc cieši turas pie tā? kurš ik dienas pilda mūsu sirdi ar mīlošu dedzību citu labā.
Kā otro es nosaukšu mūsu kūtrību, Jēzus šīs briesmas saskatīja ļoti skaidri. Viņš par to runā Lūkas evaņģēlijā: 'Vēl viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt." (18, 1-8) Šeit jāatceras Viņa skumjais pārmetums apustuļiem Ģetzemanē; ,,Vai jūs nevienu stundu nespējat būt ar mani nomodā!" Tajā naktī tas bija kūtrums, kas pārvarēja apustuļus. Un arī tas ir kūtrums, kas bieži pārvar mūs. Mēs sākam kaut ko izlūgties sev vai citiem. Tas veicas labi līdz brīdim, iekams sevi piesaka kūtrums. Mēs nogurstam, un lūgšana pamazām apsīkst. Cik gan daudz mums ir šādu pazemojošu piedzīvojumu!
Tādēļ Jēzus aicina būt lūgšanā modriem. Par to runā arī apustulis, stāstīdams par Epafara cīņu, kad viņš lūdza par ticīgajiem Kolosejā. Ja mēs gribam noturīgi aizlūgt par tiem, kuru vajadzības, bēdas un posts mūs ik dienas mudina to darīt, tad tas nevar notikt bez cīņas un grūtībām.
Visvairāk grūtību mums sagādā ilgstoša lūgšana, kas neatlaidīgi turpinās, līdz nāk atbilde. Ja mēs lūgšanā cīnāmies par kādu cilvēku vai lietu, tad tas vispirms nozīmē, ka mēs ar šo cilvēku vai lietu dzīvojam, jūtam un ciešam. Jau tā ir ievērojama cīņa - ja mūs ar šo cilvēku nesaista tīri dabiskas radniecības vai draudzības saites. Izcīnīt lūgšanas cīņu nozīmē arī pārvarēt visus šķēršļus, kuri tiecas mūsu lūgšanu traucēt vai pat paralizēt. Tas nozīmē, ka mums jābūt modriem un arī ar šīm grūtībām jāvēršas pie lūgšanu Gara, kurš vienmēr nosaka rezultātu.
Lai mūs mierina un uzmundrina atziņa, ka pats Gars grib mūsu sirdis pievērst tam, par ko jālūdz, un turēt nomodā mūsu uzmanību, ja vien mēs Viņam atklāti atzīsimies, ka esam lūgšanā paguruši. Raugi saskatīt iekšējo kopsakaru starp lūgšanas darbu un lūgšanas cīņu!
Gars nevar nevienu no mums rosināt uzsākt lūgšanas darbu, kādu mēs to tikko attēlojām, ja neesam gatavi uzņemties arī lūgšanas cīņu. Tāpēc arī Dievs atrod tik maz cilvēku, kuri tiek galā ar lūgšanas darbu. Par to vairāk runāsim nodaļā par lūgšanas skolu.
Lūgšana un gavēšana
Marka evaņģēlijā Jēzus saka: ,,Šī suga citādi nevar iziet, kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu.” (9, 29) (Citēts pēc “Jubileumsbibel” Stuttgart, 1964) Šeit Jēzus mūs ievada vissmagākajā lūgšanu cīņā. Kamēr Viņš un trīs apustuļi bija Apskaidrības kalnā, kāds vīrs bija pie pārējiem apustuļiem atvedis savu apsēsto zēnu. Viņi bija mēģinājuši ļauno garu izdzīt, bet tas nebija izdevies. Kad atnāca Jēzus, tēvs aizveda dēlu pie Viņa, un Jēzus zēnu izdziedināja. Tiklīdz apustuļi palika vienatnē ar Jēzu, viņi jautāja, kāpēc nebija varējuši izdzīt ļauno garu. Un Jēzus atbildēja; ,,Šo sugu nevar citādi izdzīt, kā vien lūdzot Dievu un gavējot." Iekams aplūkojam lūgšanas un gavēšanas attiecības, mums īsi jānoskaidro, kas ir domāts ar gavēšanu.
Gavēt nozīmē uz īsāku vai ilgāku laiku atteikties no ēšanas un dzeršanas. Israēlā gavēšanu noteica likums. Visai tautai bija jāgavē vienu dienu gadā. (3. Moz. 16,29) Pēc gūsta ieviesa dažādas gada gavēņa dienas. (Cak. 8, 19) Farizeji aizgāja tiktāl, ka gavēja divreiz nedēļā. (Lk. 18,12) Ebreju valodā ar šo vārdu apzīmētais jēdziens nozīmē dvēseles  zemošanos svētā Dieva priekšā. Tāpēc gavēja lielajā Izlīgšanas dienā, kad tauta svinēja savu lielo gada norēķinu ar Dievu, vai nacionālas nelaimes gadījumā. (Soģu 20, 26; Joēla 2, 12; Jon. 3, 5 u. c.; l.Sam. 31, 13)
Jēzus neatceļ gavēšanu, bet izved to no Vecās Derības likumu spaida Jaunās Derības brīvībā. Gavēšana ir ārēja darbība, kas būtu veicama tikai tad, ja pēc tās pastāv iekšēja nepieciešamība. (Mt. 9, 14-15) Jēzus arī brīdina no tā, lai gavēšana netiktu lietota kā līdzeklis, ar ko pierādīt ļaudīm savu dievbijību. (Mt. 6, 16-18)
Tātad - vai mums jāgavē? Šis jautājums noteikti nodarbina dažu labu kristieti. Viņi uzskata gavēšanu par ārišķīgu bauslības izpildīšanu, kas piederas pie Vecās Derības un ko pārņēmuši arī katoļi līdz ar bauslībā balstīto uzskatu par svētumu, kas iegūstams ar darbiem. Ka būtu jāgavē arī brīviem evaņģēliskiem kristiešiem, tā viņiem ir pilnīgi sveša, gandrīz neiespējama doma.
Šajā jautājumā  mēs   atrodamies  ļoti  tālu  no Jēzus un Viņa apustuļiem. Un tagad ir pienācis laiks mums, šodienas gļēvajiem, izlutinātajiem un baudkārajiem kristiešiem, palūkoties, ko gavēšanas sakarā mums saka Raksti par mūsu lūgšanu dzīvi un to, kā mums tapt svētiem. Gavēšana nenozīmē tikai atteikšanos no ēdiena un dzēriena. Gavēšana nozīmē brīvprātīgu atteikšanos uz laiku no dažādām dzīves nepieciešamībām, kā ēdiens, dzēriens, miegs, miers, cilvēku sabiedrība utt. Šādas atturības jēga ir - uz ilgāku vai īsāku laiku atraisīt saites, kas mūs saista ar materiālo pasauli, ar mūsu apkārtni, lai tādējādi koncentrētu visu dvēseles spēku uz neredzamo, mūžīgo.
Kristīgā gavēšana tātad nebalstās uz to, ka mēs nosauktās dzīves nepieciešamības atzītu par netīrām vai nesvētām. Nē, ar apustuli mēs esam mācījušies, ka neviena lieta pati par sevi nav netīra (Rom. 14, 44), ka arī ēdiens ir Dieva radīts tam, lai mēs to baudītu ar pateicību. (L Tim. 4, 3) Gavēšanas būtība ir tā, ka mūsu dvēselei laiku pa laikam jācenšas visu savu spēku koncentrēt uz kaut ko vienu, ļoti vajadzīgu, un tādēļ uz laiku jāatturas no lietām, kuras mums ir gan atļautas, gan vajadzīgas.
Par gavēšanu tātad var teikt to pašu, ko teicām par kluso lūgšanas stundu vienatnē, un tā ir tikai pēdējās turpinājums. Neviena no šīm lietām nav iekārtota Dieva dēļ, bet gan mūsu dēļ. Tie esam mēs, kam vajadzīga gavēšana. Par to būtu daudz kas sakāms. Taču mums jāaprobežojas ar skaidrojumu, kāda nozīme gavēšanai ir lūgšanā.
Pamatam atkal izraudzīsimies atziņu, ko esam sastapuši jau bieži: lielais lūgšanas noslēpums ir lūgšanas Gars. Svarīgākais mums tāpēc ir -panākt saikni ar šo Garu. Tāpēc lūgšanas cīņa pašos pamatos atkal un atkal ir cīņa ar ārējiem un iekšējiem šķēršļiem, kuri grib mūsu sakarus ar šo Garu bloķēt. Gavēšana ir Dieva nosacīts līdzeklis pret visbīstamākajiem lūgšanas šķēršļiem. Tai jābūt brīvprātīgai, saka Jēzus. Tāpēc kristietis ķeras pie gavēšanas tad, kad viņa lūgšanu traucē kaut kas sevišķs. Šis traucēklis var būt gan īpašas grūtības, gan arī kaut kas, ko lūdzējs nesaprot. Viņš vienīgi jūt, ka ir kaut kas, kas kavē lūgšanai nonākt saskarē ar Dievu. Tad viņš uzsāk gavēšanu, lai savu uz ārieni vērsto dvēseli uz laiku atvirzītu no materiālās dzīves un pasaulīgās vides un ļautu tajā iekļūt Garam, lai tas izgaismo viņa iekšējo cilvēku un parāda, ar ko viņš ir apbēdinājis lūgšanas Garu, un lai tādējādi atkal varētu rasties netraucēta saikne ar Viņu un līdz ar to bagātīgs dievišķā spēka pieplūdums.
(turpinājums sekos) 



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.