Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
22.06.2018 Autors: LNB

Ole Hallesbijs

“PAR LŪGŠANU”

9. turpinājums

Es gribu pastāstīt, ko ir spējusi paveikt vienkāršā zemnieku meitene Bolete Hinderlija mūsu Kunga lielā liecinieka Larsa Olsena Skrefsrūda labā.
Kādā parādībā viņa redzēja kamerā cietumnieku. Meitene skaidri saskatīja viņa seju un augumu. Un kāda balss viņai teica: ,,Šo cilvēku piemeklēs tāds pats liktenis kā Oli Heilandu, ja neviens par viņu neaizlūgs. Lūdz par viņu, un es viņu sūtīšu sludināt pagāniem manu godību."
Bolete paklausīja šim dievišķajam mājienam, cieta, lūdza un cīnījās par ieslodzīto, kuru nepazina. Viņa ilgojās sagaidīt kādu ziņu par cietumnieku, kurš būtu atgriezies no grēcīgās dzīves un pievērsies misionāra darbam.
Uzturoties Stavangerā, viņa beidzot dzirdēja, ka šajā pilsētā sludinās kāds atgriezies cietumnieks. Tikko Skrefsrūds devās uz tribīni, viņa pazina šo cilvēku pēc sejas.
Šī meitene bija sapratusi Jēzus vārdus, ka mums jāizlūdzas žēlastības dāvanas.
Pēc tā, kā es saprotu Dieva Vārdus un stāstu par Dieva valstību, nav svarīgāka lūgšanas darba par šo. Ja īstais vīrs nonāk īstajā vietā, tad tam, ko viņš var paveikt, nav robežu. Atcerēsimies kaut vai tikai tādus vīrus kā Mārtiņš Luters, Hanss Nīlsens Hauge, Larss Olsens Skrefsrūds, Hanss Pēters Beresens, Viljams Kerijs, Hadsons Teilors.
Kristītājs tiek ievadīts ar šādiem vārdiem: ,,Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis." (Jņ. 1; 6) Pēc šāda ievadījuma aizvien kaut kas notiek. Vienalga, vai attiecīgais cilvēks ir apdāvināts vai ne.
Var jautāt, kāpēc Dievs šīs žēlastības dāvanas neizdala tāpat, bez mūsu lūgšanas. Tās dažas pārdomas, ar kurām varu dalīties šajā jautājumā, es gribētu pataupīt tālākai nodaļai, kur runāsim par lūgšanas mīklu.
Lūgšanas darbā mums jāiestājas arī par saviem vadītājiem. Uz viņiem gulstas liela atbildība. Viņiem sava uzdevuma veikšanai vajadzīga ne vien gudrība un prasme, bet arī liela personiskā drosme, lai iedrīkstētos rīkoties pēc paša pārliecības, nevis tikai pēc vairākuma domām. Nepieciešams spēks un izturība, lai īstenotu to, kas uzskatāms par Dieva gribu, arī tad, kad pretinieki triumfē un draugi šķiet paguruši.
Ir viegli kritizēt. Vērtējot to, kas jau noticis, visi esam gudri. Tad mēs redzam, kā būtu vajadzējis rīkoties. Turpretī rītdienu paredzēt mēs nevaram. Tur jārīkojas mūsu vadītājiem. Tāpēc viņi nevis jākritizē, bet jāatbalsta lūgšanās. Ar to es negribu teikt, ka mums jāņem par labu viss, ko viņi dara. Ja tu domā, ka viņi rīkojas nepareizi, tad pasaki viņiem to pazemīgā mīlestībā. Bet, galvenais, lūdz par viņiem! Lūdz tik ilgi, kamēr viņi paši pārliecinās, ka konkrētajā gadījumā nav rīkojušies pareizi. Tad tu būsi ne vien pareizi rīkojies, bet arī izcīnījis lielu uzvaru.
Tā mums vienmēr vajadzētu lūgt par sludinātājiem un skolotājiem. Ir grūti būt sludinātājam. Vispirms, tā ir liela atbildība - sludināt Evaņģēliju un pareizi lietot Dieva Vārdus. Sludinātājs ir arī pakļauts neparasti daudziem un lieliem kārdinājumiem. Bieži viņam draud briesmas kļūt augstprātīgam vai, gluži otrādi, mazdūšīgam - atkarībā no tā, vai sludināšanas darbs guvis panākumus vai piedzīvojis neveiksmi. Ja tu klausies sludinātāju, kurš šķiet kļuvis augstprātīgs, tad lūdz Dievu, lai Viņš to dara tik mazu un pazemīgu, ka tas atkal varētu sniegt saviem klausītājiem garīgo barību. Turpretī par mācītāju, kuram draud mazdūšība, lūdz Dievu, lai piešķir viņam jaunu drosmi.
Vispirms lūdz par vienkāršajiem, nemācītajiem sludinātājiem, lai viņi nejūtas lieki. Lūdz, lai Dievs dod viņiem spēku! Tad redzēsi, ka arī viņi ir spējīgi nest kādu priecīgu vēsti no debesīm, kaut arī viņi nebūtu sevišķi apdāvināti un nemācētu tēlaini un aizraujoši runāt.
Sevišķi svarīgi ir lūgt par draudzes sapulcēm. Šeit mēs palaižam garām daudz izdevību. Gatavojot sapulci, mēs vismazāk uzmanības diemžēl veltām lūgšanai. Kā parasti tiek gatavotas sapulces? Mēs nosakām, kur un kad tās notiks, un parūpējamies, lai tur būtu sludinātājs. Ja vēl esam sapulci kārtīgi izziņojuši, tad esam pārliecināti, ka viss ir izdarīts. Labākajā gadījumā mēs vēl aizlūdzam par sapulci, iekams dodamies uz to. 
Daudzi tur arī ierodas par vēlu. Citi ir ieradušies laikus, bet vai viņi izmanto laiku, lai lūgtu par šo sanāksmi? Nē, tiek runāts par šo un to, līdz beidzot ir tiktāl, ka sapulce var sākties. Bet pēc tam mēs brīnāmies par to, ka mūsu sapulces ir tik neauglīgas. Elle smejas un debesis raud par šādām sapulcēm. Atkal skan mūsu Kunga grūtsirdīgie vārdi: “Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat." 
Ak, kaut Dieva draudze redzētu darbu, kurš pirms sapulcēm veicams lūgšanās! Tad paši ticīgie taptu pavisam citādi svētīti un sapulces kļūtu par svētā spēka centriem, kur notiek brīnumainas lietas. Svētrunas forma varbūt paliktu tā pati, taču caur to atklātos jauns spēks. Dieva Vārdi atstātu pēdas gan ticīgo, gan neticīgo prātos. 
Tagad pievērsīsimies lūgšanai par neticīgajiem. Šo lūgšanas darba daļu mēs varbūt saprotam vislabāk un labprāt to uzņemamies. Jo tanī, kurš pats ir atgriezts, kļūst par nepieciešamību, nepārvaramu aicinājumu redzēt arī citas dvēseles atgrieztas. Par to tiek daudz lūgts. Bet atmodināšanas gadījumi ir reti, bieži paiet vairāki gadi, iekams tas notiek. Tie arī bieži ir tikai vairāki vietēja rakstura notikumi, kas liecina par mazu garīgu spēku. Nav tā, ka spēka vispār nebūtu, bieži kļūst redzams varens, gandrīz brutāls spēks. Taču jau atmodināšanas laikā vai drīz pēc tās izrādās, ka ir darbojies vairāk cilvēka, mazāk Dieva spēks. Cēlonis tam ir mūsu nevarīgais, neefektīvais lūgšanu darbs.
Mēs ilgojamies pēc atmodināšanas, runājam par to, strādājam tai un šad un tad arī lūdzam. Bet mēs nesākam ar lūgšanas darbu, kam jābūt katras atmodināšanas sagatavotājam. Daudzi no mums domā, ka Gara iedarbība uz neatgriezto cilvēku notiek tikai pašas atmodināšanas laikā.
Tas ir pilnīgs pārpratums. Gars darbojas nepārtraukti. Gara darbošanos var salīdzināt ar spridzināšanas darbu. Garam jāuzspridzina grēcinieka cietā sirds, tādējādi pārvarot pretošanos Dievam. Atmodināšana līdzinās laikam, kurā lādiņš eksplodē. Starplaiks kalpo tam, lai cietajā laukā izurbtu caurumus. Tas ir smags, nogurdinošs darbs, kas prasa daudz pacietības. Pielikt degauklu un to aizdedzināt turpretī ir viegls un interesants darbs. Tur uzreiz redzams rezultāts. Lai veiktu urbumu, ir nepieciešama zināma prakse, degauklu aizdedzināt var katrs.
Kamēr noris atmodināšana, mēs visi labprāt un dedzīgi piedalāmies, taču tad, kad atkal ir iestājusies ikdiena ar savu parasto vienmuļību, lielākajai daļai cilvēku šī dedzība pagaist. Bet tieši tad Gars mūs aicina uz klusu, smagu darbu, kurš prasa pacietību, - ar nenogurstošu lūgšanu ik dienas ievietot neatgrieztajās dvēselēs svēto spridzināmo materiālu. Tā ir īstā sagatavošanās nākošajai atmodināšanai. Un, ja atmodināšanas laiks ievelkas, iemesls ir vienīgi ticīgo trūkums, kuri vēlētos veikt šo grūto ,,mīnētāju" darbu. Mēs visi labprāt vēlētos piedzīvot atmodināšanu, taču urbt caurumus cietajā laukā labprāt atļaujam citiem... 
Paldies Dievam, ka gan pilsētās, gan laukos vēl atrodas cilvēki, kas ir ar mieru uzņemties šo darbu, kurš prasa tik daudz pacietības. Lai Tas Kungs tevi, to darot, iepriecē un atalgo, brāli un māsa! Lai Viņš tev pirmām kārtām dod izturību tavā svētajā darbā!
(turpinājums sekos) 



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.