Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
22.06.2017 Autors: LNB

Sarunājas Aigars Bušs
„Klavieres un Ulla”
 
- Labdien, iepazīstini ar sevi lūdzu!
- Mani sauc Solveiga Vildmane, biedrībā esmu gandrīz septiņus gadus., Kad man sākās problēmas ar acīm,  es veikalā nejauši satiku Igora (Langfrīda, red.) sievu Irinu, kura man pastāstīja, ka varu iet uz biedrību, uz nodarbībām. Es atnācu, man visu parādīja, kas šeit notiek, pateica kādās dienās var darboties pulciņos. 
- Parunāsim tieši par klavieru spēlēšanu. Kā tu izdomāji iet mācīties spēlēt klavieres?
- Man no bērnības gribējās spēlēt klavieres. Mājās stāv klavieres, es savā bērnībā arī vienu dienu biju mūzikas skolā.
- Vienu dienu?...O! To es dzirdu pirmo reizi (smejas)!
- Tur nebiju iestājusies, lai mācītos spēlēt klavieres, bet akordeonu. Mājās man visu mūžu ir klavieres, es kaut ko tur mēģināju spēlēt. Tad uzzināju, ka te arī drīkst nākt mācīties spēlēt klavieres. 
- Vai vari kaut ko nospēlēt?
- Kaut ko varu, jā, mācos.
- Kā ir spēlēt klavieres neredzot? Tu taču taustiņus neredzi?
- Neredzu, bet apmēram zinu, kur tie ir, kāds kuram nosaukums.
- Zini nošu nosaukumus.
- Kur atrodas nots “do” zinu no bērnības, esmu taču pieaudzis cilvēks. Pēc dzirdes spēlēju. Dace (nodarbību vadītāja Dace Stieģele, red.) man vispirms nospēlē pareizi, man jāklausās un jāspēlē. Ir jāklausa Dace, kad ir pareizi vai nepareizi, bet klausīt dikti negribas. Man gribas visu uzreiz, bet tā nesanāk.
- Man arī nesanāk. Bet kā tu atšķir “do” un “mi”? Pēc attāluma var to izjust? Tu taču neredzi, redzīgs cilvēks redz taustiņus, bet tu, cik saprotu, spied uz izjūtu. Ja tev pirksts ir uz “do”, tad nākošās notis tu izjūti pēc attāluma?
- Jā.
- Cik ilgi tu spēlē klavieres?
- 3 vai 4 gadus.
- Kāda mūzika tev patīk?
- Bahs, Bēthovens, visa klasiskā mūzika.
- Tu tādu labāk spēlē?
- Nē, man visāda patīk, arī šansons, bet Dacei tas nepatīk, viņa negrib man to mācīt. Viņa saka, vajagot izzināt klasisko mūziku. Man taču dēls arī iet mūzikas skolā.
- Viņš arī vienu dienu?...( smejas)
- Nē, viņš vairāk – jau 4 gadus. 3 gadi viņam bija vijoles spēlēšana, tagad klavieres un ģitāra. Tad es varu viņam arī kaut ko iemācīt.
- Saki, lūdzu, vai tu vari kaut ko nospēlēt patstāvīgi – tikai pēc dzirdes, kādu melodiju? Esi mēģinājusi?
- Jā, esmu, bet man nav tā laika tik daudz sēdēt, man taču ir arī citi darbi. Jāpastrīdas ar bērnu, ar suni.
- Ko tu teiktu cilvēkiem, kuri neredz, bet baidās iet mācīties?
- Lai iet un mēģina, nav ko baidīties, klavieres nekož. Ja gribas, tad jāiet spēlēt, jāmēģina kaut ko darīt.
- Runājoties ar tevi, mums blakus kāds rosās, tas ir tavs suns-pavadonis Ulla. Tas klausās un nesaprot, ko mēs šeit darām, saimniece runā kaut kādā aparātā. Pastāsti, cik ilgi tev ir suns?
- Suns-pavadonis man jau ir 2 gadus.
- Kā tu pie viņa tiki?
- Biedrībā uzzināju, ka ir iespēja iestāties rindā uz suni-pavadoni. Tad man piezvanīja no biedrības “Saules suns”, kur audzina šādus suņus, un jautāja, vai gribu šo suni? Teicu, ka gribu. Tad Ullu atveda, lai mēs iepazīstamies, paskatāmies viens uz otru. Apskatījās, kur es dzīvoju, kāda esmu, ko daru. Tad braucu pie viņiem, tur man pateica, ka suns mani ir izvēlējies, ka viņš grib ar mani kopā dzīvot. Braucu viņam pakaļ, apmācīja mani, kā ar viņu rīkoties. Iedeva man tiesības, kā automašīnai. Pārbaudīja mani, vai varu tikt galā ar suni. Tā ir nopietna lieta. 
- Nopietni.
- Jā, tur vajag mācīties, gandrīz kā pie stūres, kā visiem stūrmaņiem. Ja ejam pa kādu jaunu vietu, man aizmugurē jābūt “stūrmanim”, lai suns iemācītos jauno maršrutu. Tad Ullu atveda pie manis, un tagad mēs dzīvojam kopā.
- Kā suns tiek galā ar saviem pavadoņa pienākumiem?
- Pat ļoti labi! Mēs ar Visvaldi kopā varam aiziet līdz treniņam, biedrībai, visur, kur mums vajag. Ja ejam pa jaunu celiņu, tad mans dēls iet aizmugurē un rāda.
- Tad suns apgūst vēl joprojām jaunus maršrutus? Saki, lūdzu, vai tie ir kaut kādas īpašas šķirnes suņi?
- Man ir labradors. Šīs šķirnes suņi vislabāk iegaumē un atceras ceļu, viņiem nav arī niknuma gēna.
- Kad es vedu ekskursantus pa biedrību, Ulla rej un cilvēki baidās.
- Jā, viņa rej, bet nekož.
- Bet sveši cilvēki to nevar zināt, jo suns ir liels. Es jau zinu, ka viņa nekož, mani viņa pazīst, pieklājības pēc ierejas, nolaiza roku un viss.
- Viņa taču grib sasveicināties ar visiem.
- Tad tā ir sasveicināšanās?
- Nu protams.
- Novēlu tev un tavam sunim-pavadonim ilgi būt kopā, lai Ulla iemācās vēl daudz maršrutus un paldies tev par interviju. 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.