Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
16.06.2016 Autors: LNB

„Atrast savu radošo dzirksti”

Ar Sandru Kalnīti sarunājas Aigars Bušs
Intervija ar polimērmāla veidošanas nodarbību pasniedzēju Sandru Kalnīti, kura darbojas mūsu projektā „Apgūsti amatu - savas dzīves pamatu Liepājas Neredzīgo biedrībā”. Tajā mūs finansiāli atbalsta nodibinājums „Borisa un Ināras Teterevu fonds”, labdarības programmas “Maizes rieciens” ietvaros.
 
- Labdien, kā tevi sauc un kā nokļuvi pie mums?
- Mani sauc Sandra Kalnīte. Biedrībā mani iesaistīja mamma.  Mamma un arī viņas draudzenes ir biedrības biedres. Viņas bija runājušas par to, ka ir plānots biedrībā tāds projekts, kurā varētu cilvēkiem mācīt pērļošanu vai ko citu. Es jau pirms tam nodarbojos ar pērļošanu un šobrīd veidoju rotas no polimērmāla. Mamma vienkārši pateica, ka viņas meita ar to nodarbojas, tad biedrība mani uzmeklēja. Strādāju par nodarbību pasniedzēju.
- Vai daudzi nāk uz nodarbībām?
- Jā, ir daudz cilvēku, šobrīd 14.
- Kas ir polimērmāls un ko ar to dara? 
- Tā ir veidošanas masa, kura cietē pie noteiktas temperatūras, kad to ieliek cepeškrāsnī. Polimērmāls ir kaut kas uz plastmasas pusi. Rokās tas kļūst silts un mīksts kā plastilīns, veidojams, elastīgs. Veidojam to kā plastilīnu, kad izveidota vēlamā forma - tas, ko mēs esam gribējuši, liekam to cepeškrāsnī, kur tas pusstundas laikā sacietē.
- Kāda temperatūra vajadzīga?
- Ražotājs parasti norāda kādu temperatūru vajag konkrētai masai - 1100 vai 1300. Tas jāskatās uz iepakojuma.
- Ko taisa no polimērmāla?
- Taisa rotaslietas - auskarus, krelles, rokassprādzes, gredzenus utt. Var arī svečturīšus, glezniņas, mākslīgos ziedus, cik vien cilvēkam pietiek fantāzijas un vēlmes. Var taisīt arī traukus, bet tad vajag lielāku krāsni, un materiāls ir pietiekoši dārgs. Ar to var dekorēt jau gatavas lietas, piemērm, vāzei likt kaut kādus dekoratīvus elementus virsū, teiksim – atsvaidzināt kādu vecu priekšmetu.
- Cik ilgi tu jau nodarbojies ar šo mākslu? 
- Gadus piecus noteikti, varbūt vairāk.
- Vai esi liepājniece?
- Esmu dzimusi un augusi Liepājā. Man ir augstākā izglītība -bakalaura grāds ekonomikā un vadībā, bet izglītība tas ir viens, otrs ir šis radošais process, kas mani aizrauj. Tas nav tik sausi, vairāk kaut kas dvēselei.
- Piekrītu. Kur tu mācījies?
- Jā, Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiālē.
- Kur tu esi strādājusi?
- Lielāko daļu esmu strādājusi privātā biznesā, sadarbojāmies ar TELE2, tirgojām telefonus, bijām Liepājas labākie dīleri, vairākus gadus no TELE2 ieguvām atzinības rakstus un titulus. Šobrīd strādāju Zviedrijas – Latvijas kopuzņēmumā par telefonisti, man jāsarunājas ar zviedru klientiem zviedru valodā. Viņi pasūta taksometrus.
- Tu proti zviedru valodu? 
- Jā. Zviedru valodu es iemācījos kursos. Pirmie kursi bez priekšzināšanām bija pusotrs mēnesis, otrie kursi arī, ja nemaldos, 1,5 - 2 mēneši.
- Tad tev ir dotības uz valodām, jo tik īsā laikā ne visi var apgūt valodu.
- Var, var!
- Zviedru valoda ir grūta?
- Jā, tā ir specifiska, bet var iemācīties.
- Vai tev agrāk ir bijusi saskare ar cilvēkiem ar invaliditāti, ar neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem.
- Manai mammai ir redzes problēmas. Veciem cilvēkiem jau pirms tam “Tējas istabā” vadīju pērļošanas kursus un mazliet arī polimērmāla veidošanu. Vecāki cilvēki arī ir ar visādām kaitēm, un ar invalīdiem es telefoniski sarunājos ikdienā darbā, jo zviedru klienti pārsvarā ir veci pensionāri un cilvēki ar invaliditāti.
- Kādas tev bija sajūtas, kad pirmo reizi nāci pie mums strādāt, vai tev nebija uztraukums – kā nu būs? 
- Protams, uztraukums ir vienmēr, bet tas ātri kliedējas, ja ir cilvēki, kuriem ir interese un vēlme kaut ko jaunu apgūt, kuri ar prieku un azartu iesaistās visās tavās idejās. Tad tur nekas slikts nevar sanākt.
- Kā tu sajuti sevī  mākslinieci?
- Jā, tas tāds grūts jautājums. Es nezinu, kā es sajutu. No jaunības man ir paticis šūt ar rokām, nevis ar šujmašīnu, izšūšana patika. Skolā mācīja, mājās internetā saskatījos dažādas interesantas lietas no pērlītēm, tas aizrāva. Sāku palēnām pati kaut ko veidot, taisīt priekš sevis.
- Par vaļaspriekiem laikam nav ko jautāt, jo māksla ir tavs vaļasprieks.
- Nē, man ir daudz vaļasprieku. Man patīk dārzā darboties, dobes taisīt un stādīt, ravēt ne pārāk. Man patīk, ka viss ir skaisti uztaisīts un var to izbaudīt. Bet parasti tas ir procesā, jo atkal gribas šo to mainīt. 
- Vai tev ir bērni?
- Jā, bērni man ir, bet nu sāk pieaugt. Lielais dēls šobrīd strādā Anglijā, otrs dēls pabeidza devīto klasi.
- Vai pašai nav bijusi doma braukt prom no Latvijas? 
- Jā, doma kaut kāda ir bijusi, bet mani ir atturējis tas, ka te ir ģimene. Ja es būtu jauna, bez bērniem, varbūt jaunībā pēc skolas, tad, lai iegūtu savādāku pieredzi, labprāt būtu gribējusi braukt uz ārzemēm, bet šobrīd nē.
- Cik ilgi tev paredzēts pie mums strādāt?
- Līdz maija beigām, vasarā mums būs pārtraukums, tad sākam atkal ar nākamām divām grupām no septembra līdz novembrim.
- Trīs mēneši būs atvaļinājums.
- Tas ir vairāk dēļ tā, ka cilvēkiem, kuri šeit nāk, vasarā gribas izbraukt kaut kur svaigā gaisā, dabā. Kad sāksies rudens garie vakari, tad varēs nodarboties ar rokdarbiem.
- Parasti intervijas beigās jautāju pēc novēlējuma citiem.
- Katram vajag atrast savu radošo dzirksti un vienkārši darīt to, kas patīk un sanāk, vienkārši darīt uz priekšu! 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.