Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
14.08.2013 Autors: LNB

 Sarunājas Aigars Bušs

 
„Mājās sēžot nezini, ko vari vai nevari”

Intervija ar floristikas nodarbību vadītāju, kura pasniedz nodarbības Eiropas Sociālā fonda un Latvijas valsts finansētā, Labklājības ministrijas, sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo biedrību, projektā „Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā”, Birutu Ignatovu. 
  
* Labdien! Pastāsti, kā tevi sauc, no kurienes tu esi un, ko tu šeit dari?
* Labdien. Mani sauc Biruta Ignatova, es šeit vadu floristiku. Pamatdarbs man ir Grobiņā, skolēnu interešu centrā, pieaugušo interešu centrā un arī mākslas skolā mācu.
* Šeit tu vadi floristiku, tātad tu strādā projekta ietvaros.
* Jā, es strādāju projektā.
* Projekts ir cilvēkiem ar redzes traucējumiem.
* Ir arī cilvēki ar redzes traucējumiem un ir arī pensionāri – dažādi.
* Skaidrs. Pamatdarbs tev ir – es pat neatceros to šausmīgo nosaukumu projektam – cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Kā tu domā, vai šāds projekts principā ir noderīgs vai nē?
* Es domāju, ka pilnīgi viennozīmīgi, jebkurš projekts ir noderīgs un jebkuram cilvēkam, ne tikai cilvēkiem ar redzes traucējumiem, bet šiem cilvēkiem jo īpaši, viņiem ir iespēja kaut ko izveidot, kaut ko uztaisīt. Viņiem noteikti ir gandarījums, viņiem ir aizpildīts laiks un arī pašvērtība ceļas, ja cilvēks kaut ko var. Tā, mājās sēžot, tu nemaz nezini, ko tu vari vai nevari.
* Ja būtu atkal iespēja, ja atkal būtu šāds projekts – cilvēkiem ar redzes traucējumiem, jo pamatā mēs esam Neredzīgo biedrība, pamatā mums ir cilvēki ar redzes problēmām. Vai tu strādātu šeit, turpinātu šo darbu, ja būtu tāda iespēja?
* Jā, protams, man vispār ir tāda sajūta, ka man šo darbu kāds no debesīm atsūtīja, tas bija skaisti.
* Kāda bija sajūta, kad pirmo reizi sāki strādāt ar cilvēkiem, kuriem ir redzes problēmas?
* Patiesībā pagāja kaut kāds laiks, kamēr ar to apradu, kamēr sapratu, ko un kā vajag palīdzēt. Es melotu, ja teiktu, ka nebija nekādu savādāku izjūtu, kā strādājot ar cilvēkiem līdz šim. Bet man tā veiksmīgi ir izdevies sastrādāties, ir rezultāti un viss ir labi, ir pierasts un neliekas, ka ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi ir grūtāk nekā ar tiem, kuri ir veseli.
* Tātad cilvēki ar redzes traucējumiem arī var kaut ko izdarīt?
* Tieši tā.
* Vai nebūs žēl šķirties no savas grupas, jo drīz jau projekts beidzas?
* Nu tak, nesaraudini mani! Protams, ka žēl un visiem ir žēl. Mēs jau no paša rīta un gandrīz katrā nodarbībā par to runājam. Daži cilvēki saka, ka pamostoties no rīta, jau domā – ak vai, jau atkal jauna diena un palikušas vēl tikai tik… vien dienas. Protams, ka žēl.
* Tātad tev patika šis darbs, es tā sapratu.
* Jā, ļoti, ļoti…, tiešām brīnišķīgi cilvēki, brīnišķīgs kolektīvs. Viss bija tik ideāli. Es jau esmu daudzos projektos strādājusi, bet tik skaisti un labi man nav laikam veicies. Tiešām labi!
* Nu, cerēsim, ka atkal būs šāda veida projekts un, ka mēs atkal kādreiz tiksimies, ka tu nāksi pie mums atkal strādāt.
* Jā, ja mani aicinās, ja man atkal debesis sūtīs šādu iespēju.
* Labi, par projektu mēs tagad aprunājāmies, tagad parunāsim par tevi. Tu laikam neesi liepājniece?
* Es īstenībā esmu liepājniece.
* Bet tu nedzīvo Liepājā?
* Tā ar vienu kāju tomēr esmu Liepājā.
* Nezināju, es domāju, ka tu neesi liepājniece.
* Nupat var teikt, ka esmu. Dažādi apstākļi piespieda.
* Tev ir augstākā izglītība mākslas jomā?
* Mana izglītība ir tāda interesanta un Latvijā nav daudz cilvēku ar tādu profesiju – esmu ziedu dizaina skolotāja, tas varbūt bija eksperiments, varbūt izmēģinājums. Tie bija divi gadi Rīgas universitātē uz Botāniskā dārza bāzes. Tur tika uzņemti cilvēki, kuriem ir augstākā izglītība. Man vēl pamatā bija „Bulduri”, esmu „bulduriete”, tāpēc man radās iespēja tur mācīties. Tas bija laiks, kad beidza pastāvēt kolhozi, sovhozi – es biju agronome Liepājas sovhozā. Es sapratu, ka puķes man vienmēr ir patikušas, jo mana mammīte savā jaunībā ir strādājusi puķu veikalā. Tā kaut kā viss sakārtojās.
* Gribēju tev prasīt, kādi tev ir vaļasprieki, bet nav vērts, jo es laikam zinu – tavs vaļasprieks ir floristika.
* Jā, es esmu viena no tiem laimīgajiem, kuriem darbs sakrīt ar hobiju – vaļasprieku.
* Man ir jautājums, vai tevi kaut kas no sporta interesē?
* Ak, šausmas, nu gan jautājumi! Patiesībā vajadzētu interesēt, jo agrāk esmu kalnos kāpusi un Ziemeļos slēpojusi.
* Tad jau interesē.
* Arī orientēšanās ir bijusi, bet tagad viss ir pagājis.
* Jā, jo visu jau arī nevar paspēt, tas jau arī ir skaidrs. Vispār tu esi tāds vispusīgs cilvēks. Jaunībā tu nodarbojies ar sportu, jo kalnos kāpšana taču ir sports, slēpošana arī.
* Jā, tas bija tik fantastiski – Murmanskā un Kolas pussalā slēpot.
* Tad tu esi paceļojusi drusciņ?
* Esmu diezgan paceļojusi. Ir braukts arī pa upēm, pa Amatu.
* Ar laivām? Jā, tur ir tie braucieni.
* Jā, izbaudīts ir daudz, bet tagad laikam vecums, ka nevar vairs paspēt, vai nav piemērotas kompānijas, es nezinu.
* Tad tādas tās lietas. Kā tev ar grāmatu lasīšanu, literatūru?
* Nav laika, nav kaut kā iznācis palasīt.
* Cilvēkiem ir prieks, arī kolēģiem, kad vajag kaut ko iesaiņot vai uztaisīt kādu pušķīti. Visi saka: „Aiziesim pie Birutiņas, viņa skaisti iesaiņos”.
* Jā, man ļoti patīk, ka varu sagādāt kādam prieku. Ļoti patīk!
* Mums arī patīk, ka tev patīk un, ka tu to dari.
* Tas ir brīnišķīgi! Vienīgi žēl, ka tas laiks tik ātri ir aizskrējis un viss iet uz noslēgumu.
* Cik ilgi tu nostrādāji pie mums?
* Es tā domāju, ka laikam no rudens, no iepriekšējā gada rudens.
* Tikai?
* Man tas liekas diezgan ilgi, es jau tā jūtos, ka būtu jau sen te. Jā, būtībā viss sākās ar Dainas projektiņu.
* Birutiņ, es parasti intervijas beigās cilvēkiem, kurus intervēju, jautāju: „Varbūt tev ir cilvēkiem kāds novēlējums?” nevajag dzejiski, tā vienkārši – prozā.
* Ko varētu novēlēt cilvēkiem? Pirmais, lai cilvēki būtu laimīgi – cilvēkam vajag veselību, viņam vajag pašrealizēties un būt novērtētam. Izejot no tā, ko mēs darām, ļoti svarīgi ir, ka cilvēks var izdarīt kaut ko skaistu un labu, novērtēt sevi, papriecāties par to un iepriecināt citus. Ļoti daudziem, kas šeit nāk ir tā motivācija, ka viņš varēs uzdāvināt kaut ko citiem un iepriecināt, tas ir ļoti svarīgi, lai cilvēki justos laimīgi.
* Protams, es ceru, ka mēs vēl kādreiz tiksimies, ka ar šo projektu mēs nešķirsimies. Uz to cer arī kolēģi, es to zinu.
* Tas būtu jauki, bet, kā būs tā būs.
* Paldies tev par darbu, ko tu šeit esi padarījusi un paldies par interviju, lai tev veicas turpmākajā dzīvē.
* Paldies!
 
“Skatīties tikai uz labo”

- Sveicināta, pastāsti kā tevi sauc un kā šeit nokļuvi?
- Mani sauc Inga Šķēle. Uz biedrību atnācu meklēt darbu. Strādāt sāku kā brīvprātīgā, palīdzēju biroja darbā un visur, kur vien vajadzēja.
- Kāpēc nāci tieši uz šejieni to darbu prasīt? Vai pirms tam vēl kaut kur meklēji?
- Protams, es meklēju gan Nodarbinātības dienestā, gan citur, sūtīju CV, bet atbildes nebija. Tā kā biju bijusi biedrībā ekskursijā skolas laikā, tad nācu pie vadītāja Māra Ceiruļa. Viņš teica, ka brīvu vietu nav, lai interesējos pēc laika.
- Teica tā, kad būs brīva vieta, tad arī pieņems un dos ziņu?
- Jā.
- Kur esi strādājusi iepriekš?
- Esmu strādājusi gan ar bērniem invalīdiem, gan veseliem bērniem, gan ar veciem cilvēkiem Veco ļaužu mājā, biju aprūpētāja - gāju uz mājām palīdzēt, visus darbiņus darīju.
- Kāda ir tava profesija?
- Esmu sociālā rehabilitētāja. Mans darbs ir ar cilvēkiem. Esmu beigusi Liepājas Medicīnas skolu. Darba gaitas man sākās Apšu ielas zīdaiņu namā, šobrīd tas ir bērnu bāreņu aprūpes centrs. Biju medmāsiņa, pēc medicīniskās skolas bija jānostrādā trīs gadus. Pēc tam septiņus gadus turpat biju audzinātāja, pabeidzu ārstnieciskās vingrošanas instruktoru kursus. Mācīju bērniem vingrojumus, skrējām stafetes.
- Kā tev patīk pie mums?
- Šeit strādāt ir ļoti interesanti. Man patīk, ka cilvēks var iemācīties lietas, kuras viņam parādu. Prieks, ka viņš apgūst sev vajadzīgās iemaņas, var tās pielietot savā dzīvē, atvieglojot sev ikdienu.
- Tev ir kāds vaļasprieks?
- Jā, man ir ļoti daudz.
- Zinu, ka tu mazliet glezno.
- Gleznoju. Šis talants man no bērnības, vecāki ļoti labi zīmēja. Man nebija iespējas iet mākslas skolā, bet bērnībā ļoti daudz zīmēju mājās. Skolā mēģināju piedalīties zīmēšanas olimpiādēs. Vēlāk mācījos pie mākslinieka Andra Prigičeva, tad gleznošanas studijā „Tējas istabā”. Vēl man patīk adīt, izšūt, gatavot rotas, auskarus no stikla pērlītēm. 
- Kur pavadīji bērnību, no kurienes tu nāc?
- Es esmu īstena liepājniece - dzimusi, augusi, skolā mācījusies Liepājā. Liepājas Universitātē ieguvu sociālā rehabilitētāja profesiju.
- Zinu, ka pie mums esi uz laiku un drīz dosies prom. Ko darīsi tālāk?
- Man, protams, ir svarīga ģimene, bet jāskatās, kādi būs apstākļi. Vēl es domāju palīdzēt savā draudzē, tur ir daudz vecu cilvēku, tad jau skatīšos pēc nākamā darbiņa.
- Sociālajā jomā? 
- Varbūt arī mākslas jomā. Dažkārt mājās sēdot iedomājos, ka varētu kaut ko pašūt, kādus tēlus veidot…Jaunībā pusgadu mācījos šūt.
- Varbūt tev ir ko novēlēt mums? 
- Šeit strādājošiem?
- Visiem, arī klientiem, tiem, kas lasa mūsu avīzīti, vai klausās. 
- Nekad nepadoties, vienmēr iet uz priekšu, skatīties tikai uz labo.
- Ļoti labs novēlējums! Paldies par interviju! 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.