Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
18.06.2012 Autors: LNB

 „Cilvēki jāpieņem tādi, kādi viņi ir”

   
Sarunājas Aigars Bušs.
 
- Labdien! Pastāsti, kā tevi sauc, kā šeit nokļuvi un ko dari!
- Labdien! Mani sauc Kristīne Petrovica. Es strādāju par sociālo rehabilitētāju un „Dzīves skolas” administratori. Kā brīvprātīgā strādāju biedrībā jau no 2004.gada.
- Kā man zināms, tu neesi liepājniece.
- Tagad esmu, bet es nāku no Kuldīgas.
- Kāpēc izdomāji nākt dzīvot uz Liepāju?
- Es tā īsti neatceros, bet tas bija spontāns lēmums. Man ne īpaši patīk mazpilsētas. Radās iespēja Liepājā dabūt dzīvokli, vīrs uzreiz atrada darbu, un 2003.gadā mēneša laikā pārcēlāmies uz šejieni.
- Kad iestājies Liepājas Neredzīgo biedrībā?
- Tas bija 1999. gadā, bet kopš 2001. gada es kādu laiku braucu uz Liepāju, uz datoru apmācības nodarbībām. 
- Tev pašai ir redzes problēmas?
- Man ir redzes traucējumi ir jau no bērnības.
- Tu esi mācījusies vispārizglītojošā skolā?
- Jā, mācījos vispārizglītojošā pamatskolā, vidusskolā, arodskolā, un mākslas skolā.
- Kāda bija citu bērnu attieksme pret to, ka tev ir redzes traucējumi, kā viņi to uztvēra?
- Man laikam paveicās gan ar klases biedriem, gan skolotājiem. Nekādu problēmu saskarsmē ar vienaudžiem un pieaugušajiem nebija. Skolotāji mani atbalstīja, klasesbiedri pieņēma. Viņu vidū bija tādi, ar kuriem kopā biju jau no bērnudārza laikiem.
- Vai Liepājā tev patīk labāk nekā Kuldīgā?
- Jā! Man Kuldīga ir par mazu.
- Pastāsti par darbu biedrībā!
- 2005. gadā organizēju jauniešiem nometni, apmeklēju seminārus, veicu kopēšanas darbus un palīdzēju, kur bija nepieciešams. Algotu darbu sāku veikt 2009. gada septembrī , Eiropas Sociālā fonda finansētās programmas "Darba praktizēšana ar stipendiju pašvaldībās" jeb simts latu programmas ietvaros, bet 2010. gada novembrī man radās iespēja strādāt subsidētā darba vietā. Darbs man būs līdz novembrim.Bet pēc tam, ja arī nepalikšu strādāt algotu darbu, es tik un tā turpināšu darboties kā brīvprātīgā, jo es esmu arī Liepājas Neredzīgo biedrības valdes locekle. Tā kā nekur nepazudīšu.
- Kāds Tev šķiet sociālā rehabilitētāja darbs?
- Man tas patīk. Es biju iedomājusies, ka būs grūtāk, garīgi smagāk, bet tā nav. Cilvēki ir jāpieņem tādi, kādi viņi ir, un tur neko nevar mainīt.
- Pastāsti par „Dzīves skolu”. Tur ir daudz darba, vai ne?
- Jā, es „Dzīves skolā” veicu visus nepieciešamos darbus tās uzturēšanai un uzraudzīšanai.
- Vai tev ir kāds vaļasprieks?
- Man ļoti patīk ceļot. Esmu bijusi Anglijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Čehijā, Slovākijā, Austrijā un Itālijā. Tas ir tik interesanti. Piemēram, kad biju Austrijā kopā ar jauniešu grupu no arodskolas, mēs kādu vakaru izdomājām iet pastaigāties. Tur bija kalni, jauks ezeriņš, mazs kūrorta ciematiņš. 
     Mēs nedomājām, ka mūsu viesnīca naktī tiks slēgta. Kad vienos naktī atgriezāmies no pastaigas, viesnīca bija slēgta, bet mūsu istabiņas atradās otrajā stāvā. Kalnos bija klintis, un viesnīca atradās pie klints. Pamanījām taciņu, pa kuru būtu iespējams uzrāpties līdz otrajam stāvam. Zēni palīdzēja meitenēm uzkāpt augšā. Tā mēs iekāpām otrā stāva balkonā un pēc tam lecām pāri vairākiem balkoniem, kuri biji savienoti kopā. Labi, ka mēs ar mūsu istabiņas biedriem bijām atstājuši atvērtas balkona durvis. Tā iekļuvām iekšā. Tad sāka riet sargsuns. Kamēr sargs apstaigāja un pārbaudīja, mēs izturējāmies ļoti klusu, bet pēc tam pārējie devās uz savām istabiņām.
     Vēl man patīk sporta dejas. Es pati gan nedejoju, bet mana māsa dejoja. Esmu bijusi uz vairākām sacensībām.
- Vai tev ir arī brāļi?
- Nē, man ir tikai viena māsa, kura tagad dzīvo Londonā.
- Kāds ir tavs novēlējums cilvēkiem?
- Cilvēki varētu būt draudzīgāki un nekurnēt, un nezūdīties, jo dzīve ir tāda, kāda tā ir, un nav jēgas čīkstēt.


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.