Marija Kobizeva
 „Cita dzīve. Reportāža no ratiņkrēsla”
 ( no www.telegraf.lv)
Latvijā ir apmēram 3 tūkstoši cilvēku, kuri pārvietojas ratiņkrēslā. Apmēram tāpēc, ka precīzāki dati Labklājības ministrijai nav. Uz ielām šos ļaudis neredz, liekas, viņi nevēlas iznākt no savām mājām kādu savu kompleksu dēļ. Bet varbūt viņiem vienkārši nav iespējas iziet, varbūt ikdiena Latvijā nav piemērota viņu vajadzībām? Es iesēdos ratiņkrēslā, aizliedzot sev pat iedomāties, ka manas kājas ir sveikas un veselas. Uz trim stundām es kļuvu par invalīdi.
Ielas. Pārejas uz nekurieni.
Kr. Valdemāra iela ne ar ko neatšķiras no citām Rīgas ielām. Trotuāri, veikaliņi, patīkami pustukšas kafejnīcas. Neveikli griežot ratu riteņus, devos centra virzienā (gaišzilā jaciņa kļuva netīra vienā acumirklī. Runā, ka esot arī speciāls apģērbs, tikai Latvijā tādu nenopirkt). Karsti, putekļaini, no nepierastās slodzes gribas dzert. Taču visi veikaliņi ir man, cilvēkam ratiņkrēslā, nepieejami – te slieksnis par augstu, te nepārvarami pakāpieni.
Braucamās daļas pārvarēšana ir sarežģīta. Jau iepriekš nākas izdomāt maršrutu, iztālēm novērtējot nobrauktuvi. Šī ir pilsēta veselajiem. „Ziniet, man dažreiz nav skaidrs, kāpēc tā jātaisa ceļi, kāpēc veido pakāpienus. Bez tā visa taču var iztikt. Kāpēc neizveidot uzbrauktuves? Tās ir ērtas visiem. Jā, esiet piesardzīgi – ja pārvērtēsiet savas iespējas, variet nokrist ar seju uz priekšu”, man, dodoties ceļā, teica Aigars, kurš jau daudzus gadus pārvietojas ratiņkrēslā. Ar viņu iepazināmies invalīdu un viņu draugu apvienībā „Apeirons”, un pateicoties viņam arī tapa šī reportāža.
...Gājēju pāreja ar gumijotu uzbrauktuvi netālu no Rīgas pils. Nobraukt ir viegli, taču tikt augšā – nu nekādi (iespējams, iemesls ir manas pieredzes trūkumā, taču riskēt negribējās). To laikam izbūvēja, lai cilvēki ar invaliditāti varētu nobraukt līdz Daugavai atpūsties. Taču pāreja diemžēl ved uz nekurieni, pakāpeniski pārvēršoties stāvos pakāpienos. Mēģināju līdz upei nokļūt pa zālienu. Veltīgi, krasts no zāliena atdalīts ar mazu, bet nepārvaramu apmali.
Pazemes tunelis. Pašnāvnieku ceļš.
Pie Akmens tilta uz tramvaja pieturām ved pazemes pāreja. Trepes aprīkotas ar pārīti metāla slieču – it kā bērnu ratiņiem, it kā čemodāniem uz ritenīšiem. Šīs sliedes ir neticami stāvas. Aigars, es atceros, mani brīdināja, nobraukšana pa tām draud ar traģisku galu. Apstādinu ratiņus „trases” sākumā. Aizdomājos, smidzina lietus, tātad sliedes ir pavisam slidenas.
Cilvēki pie mums atsaucīga, pie manis pienāk padzīvojis pāris – vīrietis un sieviete, arī puiši un meitenes. Visi piedāvā palīdzību. Uz manu bailīgo: „Vai jūs mācēsiet? Vai nenometīsiet mani zemē?”, samulsuši pasmaida. Un aiziet.
„Tūristu iemīļotā Vecrīga,” saka Aigars, „man ir slēgtā zona”. Pa tiltu braukt ir sarežģīti – priekšējie ritenīši iestrēgst akmeņos, bet ietves ir pārāk augstas – uz tām nevar uzbraukt. Vēl viena pazemes pāreja – tā, kas savieno Vecrīgu un autostaciju. Atkal apstājos un sāku gaidīt. Gribētāji palīdzēt ir daudzi, tādu, kas to mācētu – neviens. Pieklājīgi atsakos, līdz viens vīrietis izrādās tik neatlaidīgs, ka kļūst neērti. Neraugoties uz bailēm, ka varētu nokrist un sasisties, piekrītu braukt lejā.
Stacija. Tikai uz Jūrmalu.
Stacijas ēka un līdzās esošais tirdzniecības centrs ir lieliski izbūvēti. Bez sliekšņiem, ir lifts, pieejama tualete. Taču tam visam nav jēgas, ja cilvēks ratiņkrēslā var nokļūt tikai līdz trešajam peronam – vienīgajam, kurš aprīkots ar pacēlāju. No šejienes kursē elektriskie vilcieni uz Jūrmalu. Tikai, kā iekļūt vagonā, līdz šim nav zināms. Mani ar ratiņiem uzstumj uz pacēlāja un nostiprina. Nospiežot balto pogu, es ceļos augšup.
Uz perona Aigars izmēģina aprīkojumu, ar kuras palīdzību ratiņkrēslā sēdošajiem vajadzētu tikt vagonā. Uzņēmums „Pasažieru vilciens” vēl nav pabeidzis iepirkuma procedūru, vēl nav izvēlējušies, kādi pacēlāji būtu labāki, bet panākumi ir – Aigars pirmo reizi 19 gadu laikā ir ticis elektriskajā vilcienā. Tiek plānots, ka šāds aprīkojums būs pieejams visās lielākajās pilsētās un trīs kūrortpilsētas Jūrmalas stacijās. Tiesa gan, par to, ka nepieciešams pacēlājs, nāksies brīdināt 48 stundas iepriekš. Lai tiktu uz jūru tad, kad sirds vēlas, tāpat kā agrāk, būs nepieciešamas kājas vai mašīna.
Transports. Šoferi ir atsaucīgi.
Nesteidzīgi pieripinos autobusa pieturā pie veikala Stockmann. Ieraudzījis mani, 10.maršruta autobusa vadītājs izkāpj, nolaiž nelielu uzbrauktuvi un bez starpgadījumiem iestumj ratiņus salonā. „Turaties, braucam!” Nākamajā pieturā es izkāpju – ar atsaucīgā šofera un kāda pasažiera palīdzību.
Cilvēki. Nebaidieties, es varēšu!
Krustojumā pie Ministru Kabineta divi tur novietotie smalkie džipi aizšķērsojuši nobrauktuvi no ietves uz brauktuvi, un es sapratu, ka esmu iesprostota. Fotogrāfs Māris atkāpjas nostāk un gatavojas iemūžināt kārtējo atsaucīgo cilvēku (par to, ka tāds parādīsies, mēs nemaz nebrīnāmies). Es pūšu un elšu, grozos, manevrēju – viss bez rezultātiem. Un te blakus nobremzē melns „Porsche”, uz trotuāra izlec vīrietis un metas pie manis saukdams: „Meitenīt mīļā! Es palīdzēšu! Nebaidieties, es varēšu!” Gandrīz pārnes mani pāri ceļam, apvaicājas, vai nav vajadzīga vēl kāda palīdzība un atgriežas pasažiera sēdeklī.
 Lūk, arī puķu tirdziņš. Spēcīgais maijpuķīšu aromāts pārmāc smaržas, kuras plūst no konditorijas Brīvības un Merķeļa ielas stūrī. Svaigajam cepumam piekļūt gan neizdodas – „paldies” kārtējam nejēdzīgajam pakāpienam.
Pilsēta. Pēcvārds.
Lūkojoties no ratiņkrēsla, pilsēta šķiet svešāda un milzīga. Jūties atkarīgs no apstākļiem: „Un ja nu neviens nepalīdzēs? Un ja nu kaut kas notiks?” Kaut gan sabiedrība noskaņota labvēlīgi, problēma paliek – palīdzēt prot ne jau visi. Cilvēki, piedāvājot palīdzību, cenšas neskatīties sejā. Varbūt viņiem ir neērti, ka paši var brīvi pārvietoties, ka ir veseli. Man tāpat bija neērti. Tikai tagad es zinu, kā tas ir – būt cilvēkam ar invaliditāti galvaspilsētā. Es piecēlos kājās un ar pūlēm valdīju asaras – es varu staigāt!