Maiks Endikots
 „Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”

 (8.turpinājums)
„Velna ieceres”
„…jo viņa nodomi mums labi zināmi...”
/Pāvila 2. vēstule Korintiešiem 2:11/

Beidzot mūsu nama iekšējā pagalma būvniecības darbi gāja uz beigām. Bija agrs pavasaris, es zvanīju celtniekiem katru nedēļu, lai pārliecinātos, ka viņi iesākuši darbus laikā un pabeigs projektu pirms būs sākusies vasara. Pavasaris mūs lutināja, dažas dienas bija pavisam karstas. Darīju cik vien maz bija iespējams, tikai klausījos pa radio pārraidi no kriketa spēles un snauduļoju saulē.

Kad līdz projekta pabeigšanai bija atlikusi apmēram nedēļa, sāka līt un lietus turpinājās vairākas nedēļas. Man palīgā brauca draugi, mēs iekārtojām dobes, to malas aplikdami ar skaldītiem akmeņiem un stādījām mežvīteņus gar sienām. Katru dienu man bija līdz pat četriem palīgiem, tie mainījās ik dienas, bet tuvumā vienmēr atradās mans pavadoņsuns. Viņš uzmanīgi visu vēroja!

Jaitss bija kā uzraugs notiekošajam. Viņš saprata, ka ēkas priekšpuse jāuzrauga nepārtraukti. Viņš rotēja kā vilciņš starp strādājošajiem, nočiepa strādnieku nomestus darba cimdus, satvēra katru čipsu paciņu pirms tā tika iepūsta zālē. Dienu pēc dienas Jaitss vilka projām knaibles un naglu kastes no ēkas priekšpuses, un novāca katru lielāku koka skaidu, kas uzradās dārzā. Viņš arī strādāja!

Dažas dienas pirms remontdarbu pabeigšanas es izdzirdu dārzā smilkstēšanu un izsteidzos pa sētas durvīm. Vai kāds bija cietis?
„Kas notiek?”, es jautāju.
„Atkal tas jūsu suns! Viņš ir pilnīgs briesmonis,” kāds sauca.
Kas tad bija noticis? Viens no maniem palīgiem bija pagalam apbēdināts. Viņš bija gatavojies ieturēt pusdienas, baudot sievas līdzi dotās sviestmaizes. Pateicies Dievam par dienišķo maizi, viņš tikai pagriezās, lai vēl ko pateiktu blakus sēdošajiem. Bet to darot, viņš kaut kādā veidā bija aizvainojis savu apsargu, varbūt aizmirsa, ka arī suns vēlas saņemt pateicību. Jaitss pakampa kārdinošo kumosu un, pagājis dažus soļus nostāk, apsēdās un cieši aplūkoja savu laupījumu un tā bijušo īpašnieku. Celtnieks sauca: „Jūsu suns ir dēmonu pilns! Ziniet, esmu pēkšņi pazaudējis visu apetīti!”

Lai uzvarētu savu ienaidnieku, lai arī tas ir tikai izsalcis labradors, būtiski ir saprast viņa darbības veidu. Lai sakautu ienaidnieku, ir jāizprot viņa darbības taktika. Sātans, mūsu vislielākais ienaidnieks, ir melu tēvs un melis no paša sākuma. Viņa vislielākais, visefektīvākais un visiznīcinošākais ierocis ir turēt mūs pašizolācijā, tā lai mēs neredzētu patiesību par Dievu, par sevi un par Dieva pestīšanas plānu mūsu dzīvei. Taču visvairāk viņš nopūlas, lai mēs neatklātu patiesību par sevi un neizprastu iznīcinošās grēka sekas.
Sātans cenšas cik vien spēdams, lai mēs nemitīgi pieviltos, lai nemitīgi paši sevi par kaut ko apsūdzētu un vainotu. Viņš visdažādākajos veidos cenšas mūs pārliecināt, ka Dieva nav. Daudzi no mums notic, ka radība pakāpeniski attīstās pati no sevis. Sātans cenšas gūt panākumus, ietekmējot daudzus no mums ar domām, ka tādas lietas, kā Pastarā tiesa nepastāv (kaut gan mūsu sirdsapziņa saka tieši pretējo). Mēs labi zinām, ka sods eksistē! Mūsu sirdsapziņa ir Dieva dota, un tā ikdienas mūs pārliecina par to līdz pat dzīves galam!
Bīstama ir grēka auklēšana sevī, bet vēl bīstamāk ir cilvēkiem stāstīt, ka Dievs ir un tiesa būs, piebilstot, ka nekur jau nav jāsteidzas. Velns cenšas visus mūs pārliecināt, ka nav vajadzīgs steigties nokārtot attiecības ar Dievu. Patiesība ir tāda, ka dzīve aizsteidzas strauji, un laiks, kad atsaukties Dieva aicinājumam, vienmēr ir TAGAD!
Bībelē minēti atšķirīgi vārdi, kas mums palīdz iegūt skaidrāku izpratni par šo it kā nepopulāro tematu. „Pārkāpumi” - tas nozīmē sacelšanos pret Dieva likumiem, noliekot cilvēku pieņemtos likumus pirmajā vietā, un turpinot iet pa sevis pašu izvēlētajiem ceļiem. Cilvēks tad vai nu apzināti saceļas pret Dievu, vai paliek inerts savā neapzinātajā stāvoklī.
 „Es esmu izlēmis visu to ignorēt. Man vienalga, ko saka Dievs,” tā runā daudzi. Ir arī tādi, kas sevi it kā mierina: „Es nezinu, vai Dievs eksistē, tāpēc es vienkārši par šīm lietām nedomāšu.”

Vārds „pārkāpumi” Bībelē bieži tiek lietots, lai apzīmētu mūsu grēcīgo cilvēcīgo dabu. Tieši tā izauklē grēku. Cilvēks nav melis tāpēc, ka viņš melo. Viņš melo, jo ir melis. Citiem vārdiem, mēs neesam grēcinieki tāpēc, ka grēkojam, mēs grēkojam tāpēc, ka esam grēcinieki.
Ir kāda grēka šķautne, kas nav tik acīmredzama un pamanāma. Tā ir virziena uz Dievu pazaudēšana. Pāvils rakstīja: „…jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” /Romiešiem 3:23/. Dieva mērķis ir vienmēr sasniegt pilnību. Dievs uzstāda šķietami neiespējamu un nesasniedzamu mērķi. Un nav paredzēts, ka tas būtu sasniedzams ar mūsu pašu spēkiem. Mērķis vienkārši tiek nolikts mūsu priekšā, lai mēs varētu tikt pacelti šī mērķa priekšā caur Viņu. Ja tikai esam patiešām atvērti, lai saņemtu Viņa dziedinošo mīlestību. Dieva mīlestības pieņemšana paver ceļu brīnišķīgai iespējai piekļūt neizsmeļamai žēlastības akai, kas tiek dota mums visiem.
Tāpēc katra lieta mūsu dzīvē, kas ir mazāka par šo Dieva nolikto standartu, ir grēks. Tas var sevī ietvert mūsu atkrišanu vai atteikšanos to sasniegt, nostājoties tam pretī, nevēlēšanos tikt galā ar visām mūsu pagātnes sāpēm, ar slepenajiem grēkiem, ar ienaida izsauktajiem grēkiem, lepnību, dusmām, rūgtumu, kļūdu apzināšanos, atļaušanos sevī turēt mazliet no grēcīgām domām utt.

Starp citu, grēcinieks Jaitss guva uzvaru – vismaz šoreiz. Viņš apēda nozagto sviestmaizi! Viņam pat prātā neienāca doma, ka ir izdarījis kaut ko sliktu.
Darbs pie pagalma sakārtošanas tika pabeigts divas dienas agrāk nekā iecerēts. Jaitss priecīgs skrēja jau nez kuru apli pa dārzu, bet es gatavojos doties uz kārtējo kalpošanas sesiju. Pēkšņi atkal izdzirdēju spalgas suņa rejas. Izsteidzos ārā, un prātā man bija tikai viena doma: „Patiešām, Jaitss, kaut tu vairāk negrēkotu!”
Jaitss izskatījās apmulsis un nepatīkami pārsteigts. Viņš laizīja savu muguru. Uzliku roku uz tās un sataustīju, ka visas spalvas ir slapjas un ķepīgas. „Kas noticis?,” jautāju tuvākajam strādniekam.
`„Tas viņam būs par mācību!,” viņš atteica. „Tagad viņš saņem sodu par saviem grēkiem!”
Celtnieki pagalmā zem ābeles bija noslēpuši pa pusei izdzertu limonādes pudeli. Jaitss bija to ieraudzījis, paķēris pudeli un pieskrējis pie viena no strādniekiem, it kā aicinādams „noķer mani, noķer mani”! Taču limonādes pudeles īpašnieks nemaz netaisījies šajā spēlē iesaistīties, tāpēc Jaitss, viņu ķircinādams, sparīgi satvēra pudeli pa vidu, to šūpodams, purinādams galvu uz visām pusēm. Satriekts, ka nespēj izprovocēt spēli, Jaitss iekodās pudelē, un saulē sakarsētais šķidrums ar troksni šļācās ārā pa radušos caurumu. Limonādes pudele šāva!
„Tas tevi iemācīs pazīt cilvēkus!,” es nodomāju, kad vedu suni prom, lai izmazgātu salipušās muguras spalvas.

 (turpinājums sekos)