Universālā dizaina mācības Sanktpēterburgā.
Pateicoties Ziemeļu Ministru padomes biroja Rīgā atbalstam, maijā biedrības vadītājs Māris Ceirulis un asistente Nora Liparte, piedalījās universālā dizaina kursos Sanktpēterburgā. Kursu pirmā daļa notika februārī Oslo, Norvēģijā, bet šajā reizē katram studentam no dažādām valstīm un pašvaldībām - Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Kaļiņingradas apgabala, Sanktpēterburgas, Murmanskas, bija uzdots mājasdarbs – pastāstīt par savas valsts pieredzi universālā dizaina ieviešanā. Savstarpēji dalījāmies pieredzē, Murmanskas mēra vietniekam stāstījām, kā lietas tiek virzītas Liepājā un Latvijā. Lekcijas lasīja pasniedzēji no Ziemeļu veselības skolas. Ziemeļvalstīs par universālo dizainu runā visos līmeņos – ministrijās, pašvaldībā, nevalstiskajās organizācijās un sabiedrībā.
Patika Sanktpēterburgas sabiedrisko attiecību pārstāves stāstītais par sabiedrības informēšanu. Cilvēki neaizdomājas par vienkāršām lietām. Mēs gribam dzert, paņemam glāzi un dzeram. Bet ja neiesaistām rokas? Tad otrs dod padzerties. Un kāds tas ir diskomforts, kad pats nevari paveikt ko tik vienkāršu – padzerties! Tu esi atkarīgs. Viņa pastāstīja, ka savā laikā arī Zviedrijā bija problēmas ar likumdošanu vides pieejamības jomā. Lietas tika mainītas īsā laikā, kad parlamenta deputāti tika pierunāti iesēsties ratiņkrēslos, un tika dots uzdevums katram no savas dzīves vietas noteiktā laikā, pārvietojoties ratiņos, nokļūt līdz darba vietai laikā. Tad kad deputāti bija pamēģinājuši, viņi saprata – tas praktiski nav iespējams. Likumdošana tika mainīta.
Neizpalika pastaigas pa gleznaino Sanktpēterburgu. Pirmajā dienā, spītējot lietum un drēgnajam laikam, tika apskatīta Ziemas pils, slavenais karakuģis „Aurora”, parki, iespaidīgas baznīcas un cietokšņu mūri, paceļamie tilti. Lai pilnībā izbaudītu Sanktpēterburgas varenību, tika izmantota iespēja izbraukt ar pazemes metro, kas esot visdziļāk pazemē būvētais metro pasaulē. Nora teic, ka visu ceļojuma laiku nepameta sajūta, ka esam atgriezušies pagātnē - padomju laikos.
Vizītes laikā bija iespēja iepazīties ar Sanktpēterburgas Neredzīgo biedrību un tās vadītāju. Māris atzīst, ka, esot Sanktpēterburgā, uzreiz varēja ievērot, ka pilsētas ielas nav pielāgotas cilvēkiem ar invaliditāti - ielu krustojumi ir ar 10 cm augstām apmalēm, nav skaņas luksoforu, nemaz nerunājot par vadlīnijām vai ko citu. Lai gan pilsētā dzīvo vairāk nekā 5 miljoni iedzīvotāju, uz ielām ir ļaužu plūsma, vides pieejamības lietas ir pašos attīstības pirmssākumos. Vēl daudz darāmā, lai pilsētas krāšņos parkus, varenās pilis un katedrāles varētu baudīt gan ratiņkrēslā sēdošs, gan neredzīgs cilvēks. Arī neredzīgo biedrības centrā nebija iezīmēti ne kāpņu pakāpieni, ne durvju apmales, kas cilvēkiem ar redzes problēmām palīdzētu orientēties telpā.
Sanktpēterburgas Neredzīgo biedrības biedri var darboties kultūras un sporta rehabilitācijas centrā – gleznot, nodarboties ar keramiku, mācīties braila rakstu, orientāciju ar balto spieķi, nodarboties ar sportu. Ir iespējas strādāt piecos biedrības ražošanas uzņēmumos, kur izgatavotā produkcija bez tam tiek arī realizēta - ielu izgaismotāji un kontakti, vakuuma trauki produktu uzglabāšanai, ūdens filtri, vienreizlietojamās čības - bahilas un daudz kas cits. Visi šie ražošanas uzņēmumi ir dibināti no 1941. – 1953.gadam, un tajos strādā 400 neredzīgo biedrības biedri. Pilsētā kopā ir 8000 redzes invalīdu.
Braila izdevniecībā tiek izdotas grāmatas un žurnāli par dažādām tēmām - politika, vēsture, ekonomika, bērnu un ģimenes literatūra, enciklopēdijas, svešvalodu mācību grāmatas, materiāli kvalifikācijas celšanai – matemātikā, programmēšanā, masāžas speciālistiem, kā arī kristīgā literatūra.
Biedrībā ir plašs tehnisko palīglīdzekļu klāsts, un tieši no viņiem arī mēs pasūtam gan baltos spieķus, gan runājošos pulksteņus, adatas un citas noderīgas lietas, kuras ir pieejamas mūsu biedriem. 
   
Seminārs par sabiedriskajām kampaņām.
Maijā biedrības pārstāvji Nora un Arvils piedalījās ASV vēstniecības Preses un Kultūras nodaļas rīkotajā seminārā par sabiedrisko kampaņu nozīmi un to veidošanu. To vadīja ASV sabiedrisko kampaņu eksperts Džordžs Perlovs.
Kas ir sabiedriskās kampaņas? Tās, piemēram, var būt mazas īsfilmiņas, lai pievērstu sabiedrības uzmanību svarīgiem jautājumiem. Latvijā vispopulārākās ir CSDD veidotās – „Nebrauc dzērumā!”, „Ātrums nogalina”, „Izglāb draugu” u.c. ASV šādas kampaņas tiek veidotas vairākus gadu desmitus, tajās apvieno tūkstošiem dalībniekus un brīvprātīgos. Tās ir kampaņas par alkohola lietošanas un smēķēšanas nāvējošo ietekmi uz veselību, aicinājumi uz veselības pārbaudēm, kampaņas par cilvēktiesību ievērošanu utt.
Sociālo kampaņu mērķis ir uzrunāt cilvēkus, lai tie pārdomā savu rīcību, aizdomājas par veselību un ģimenes vērtībām, lai, kopīgi apvienojoties, kaut mazdrusciņ padarītu pasauli labāku un drošāku.
Iespējas saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.
Kā jau iepriekš esam rakstījuši, tad no 2009.gada nogales mūsu biedrībā tiek piedāvātas dažādas nodarbības redzes invalīdiem, kurām finansiālu atbalstu sniedz Eiropas Sociālais fonds un Latvijas valsts. Projekts „Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība cilvēkiem ar redzes traucējumiem Latvijā” domāts tieši tam, lai redzes invalīdi varētu mācīties.
Viens no dalībniekiem ir talsinieks Gatis Leja. Jūnijā viņam būs 29. Gatis ir precējies. Brīvajā laikā lasa laikrakstus „Rosme”, „Gaisma Tumsā”, kā arī LMT izdoto žurnālu „Laiks Mans un Tavs” braila rakstā, klausās Latvijas Kristīgo radio. Cik vien spēj, palīdz sieviņai uzkopt māju un gatavot ēst. Kopā ar sievu Gatis dzied Talsu baptistu draudzes korī un augustā piedalīsies baptistu draudžu dziesmu svētkos Ventspilī, kā arī festivālā „Cerība” novembrī Rīgā. Gatis ir iesaistījies Dundagas invalīdu biedrībā „Cerība”. No janvāra līdz aprīlim viņš uz laiku bija kļuvis par liepājnieku.
Gatis stāsta: „Es piedalījos datora apmācības nodarbībās, mācījos pīt no klūdziņām un mezglot, vingroju, reizi nedēļā devos uz baseinu peldēt, mums bija arī saskarsmes grupas nodarbības. Man patika viss, bet visvairāk klūdziņu pīšana. Tur bija interesanti, iemācījos uzpīt dažādas lietas - groziņus, paplātītes, arī sirsniņas. Vienu tādu es uzpinu un uzdāvināju savai sieviņai. Man ļoti patika datora apmācība. Bija svarīgi iemācīties, kā lietot datoru, kā atrast internetā mani interesējošu informāciju. Apgūtās zināšanas noteikti noderēs nākotnē.”
Gatim patikusi mezglošana, kaut gan viņš atzīst, ka tik labi kā klūdziņu pīšana tā viss nepadevās. Protams, lai to visu neredzīgs cilvēks apgūtu, ir nepieciešami labi pasniedzēji. Un par viņiem Gatis teic tikai tos labākos vārdus: „Visi pasniedzēji, bija pretimnākoši, saprotoši, nebija asi, ja kāds ko nesaprata. Piemēram, Gatis Preiss, kurš mācīja, kā rīkoties ar datoru. Gadījās, ka es kaut ko no mācītā aizmirstu, bet viņš tā mierīgi un prātīgi saka - padomā vēl. Šī labvēlīgā attieksme cilvēkam ir ļoti svarīga.”
Gatis tiem cilvēkiem, kuri ir neredzīgi, iesaka nesēdēt mājās: „Varbūt sākumā var likties grūti, var kaut kas nepatikt. Sākotnēji kategoriski biju pret mezglošanu, bet tad pamēģināju un, ziniet, tiešām iepatikās! Kādreiz mani absolūti nemaz neinteresēja pīšana, bet tagad nemaz negribas no telpas iet ārā, kad nodarbības beigušās.”
Visu šo laiku, kuru Gatis pavadīja Liepājā, viņš, kopā ar citiem biedrības biedriem, dzīvoja „Dzīves skolā” – biedrības rehabilitācijas centrā. Jautājām, kā Gatim patika „Dzīves skola”?
-    „Ērtības bija lieliskas -TV, radio, elektriskā plīts, ledusskapis, trauki un viss pārējais iekārtojums atbilstošs tam, lai patstāvīgi varētu dzīvot cilvēki ar redzes problēmām un cilvēki ar kustību traucējumiem.”
Ar citiem dzīvskolniekiem sadzīvojis draudzīgi. Viens otram palīdzējuši. Virtuvē saimniekojuši kopīgi. Vakaros, lai netraucētu viens otram, katrs savu "klausāmo" - vai nu radio vai grāmatu, klausījušies uz austiņām. Pārtikai bija sadalīts katram savs plauktiņš ledusskapī, viens otru ar kaut ko garšīgu cienājuši. Brīdinājuši, ja darījuši, kas otram varētu būt bīstami, piemēram: "Es tagad eju ar karstu tējkannu!"
Savukārt Edītes Tankelsones dzīve šobrīd ir pilnībā mainījusies. Kad pagājušajā gadā viņai, kādu laiku dzīvojot „Dzīves skolā” un piedaloties dažādās aktivitātēs, dzīve Liepājā ļoti iepatikās, viņa meklēja iespējas, un tā šobrīd, līdz tam pārliecinātā rīdziniece, ir kļuvusi par liepājnieci. Edīte apmeklē mācības Pestīšanas armijā, lai varētu aktīvi iesaistīties tās darbībā un spētu palīdzēt dzīves pabērniem rast mieru savās sirdīs.
Lūdzām arī Edīti padalīties savos iespaidos
„Piedalījos tādās projekta aktivitātēs, kā datorapmācība, ādas apstrāde, trenažieru nodarbības, arī saskarsmes grupiņās. Man patika, ka saskarsmes grupās varējām savstarpēji diskutēt par dažādām interesantām tēmām, tā bija iespēja satikt dažādus cilvēkus – katru ar savu viedokli, ar interesantām domām.
Par datorapmācību runājot, man iesākumā bija ļoti grūti, jo es no datora baidījos, bet tagad es vairāk un vairāk redzu tās iespējas, kādas man radušās. Ļoti patīk pēdējā laika atklājums un vienlaikus arī vērtīgākais ieguvums – iespēja internetā lasīt Bībeli. Agrāk man vajadzēja kādu, lai izlasa priekšā, bet tagad to varu izdarīt pati. Vērtīga ir arī skaipa sistēma, jo varu sarakstīties ar tuviem un mīļiem cilvēkiem. Esmu diezgan labi iemācījusies rakstīt. Ir iegādāts portatīvais dators, kuru aprīkoja ar „runājošo” programmu Jaws. Ļoti palīdz tas, ka svarīgākie taustiņi ir aplīmēti ar krāsainu papīru, jo tad tos varu labāk redzēt.
Ādas apstrādes nodarbībās man patīk viss! Ļoti patīk skolotāja Ilze Jansone. Darāmais darbiņš katram tiek ierādīts pēc viņa spējām. Man patiešām padodas ādas apstrāde, process notiek radoši, visi kopā domājam, kā ir labāk, kā tas vai cits izstrādājums labāk izskatīsies. Sevišķi liels prieks ir tad, kad darbiņš ir gatavs. Man ļoti patika kreļļu un auskaru darināšana, veidojām pasēm vāciņus, mobilo telefonu maciņus, jostiņas.
Nākt un darboties vai nedarīt neko – tā ir katra cilvēka izvēle. Taču domāju, ka noteikti tas ir tā vērts, jo, ja cilvēks ir zaudējis redzi, tad viņa dzīve neaprobežojas ar četrām sienām, bet ir ļoti daudz citu iespēju. Cilvēks varbūt nemaz pat nav iedomājies par to. Piemēram, datora apmācība vai kādas no šīm praktiskajām nodarbībām. Fiziskās aktivitātes. Tāpat saskarsmes grupas: tu satiecies ar dažādiem cilvēkiem, dzirdi dažādas domas, atziņas, viedokļus – ar to jau arī cilvēks sevi bagātina. Tas viss ir forši, jo cilvēks tik un tā dzīvo apkārtējā vidē un viņš nav radīts, lai četrās sienās dzīvotu.”
Tā kā Edīte gatavo arī raidījumu „Celies un staigā” Latvijas Kristīgajā radio, tad aicinām radio mājaslapā www.lkr.lv, arhīvā sameklēt 19. un 26.maija raidījumus un tos noklausīties. Edīte sarunājas ar biedrības vadītāju Māri Ceiruli un darbiniekiem Ivetu Mackari, Gati Preisu un Janu Tīrumu.
Aicinām arī jaunus dalībniekus pieteikties nodarbībām. Atgādinām, ka ir iespēja mācīties mūziku – spēlēt klavieres un ģitāru. Sīkāka informācija pa telefonu 6 34 31535.

Tradicionālā pavasara ekskursija.
28. maijā 50 biedrības biedri ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem un viņu asistenti devās ekskursijā uz plašo Zemgali.
Par pieredzēto stāsta Gatis Preiss, biedrības biedrs un datormācības pasniedzējs: „Pirmā pieturvieta bija slavenā dārznieka un selekcionāra Pētera Upīša dzīves vieta, tautā saukta par „Ceriņu dārzu”, kurš atrodas pašā Dobeles pievārtē.
Pēteris Upītis esot bijis ļoti stings un pedantisks vīrs, kuram bija sapnis par Latviju kā ābolu un riekstu lielvalsti ar smaržīgām ceriņu kupenām un baltām liliju trompetēm. Viņa izveidotajā dārzā, kurš ir 40 hektārus plašs, bez saimnieka atļaujas nevarēja ieiet pat pazīstami cilvēki. Ja kāds bija norunājis konkrētu apmeklējuma laiku, bet nokavēja kaut piecas minūtes, dārznieks teicis: „Piedodiet, jūsu laiks ir beidzies, variet braukt atpakaļ, kaut esat braukuši no pašas Maskavas.” Pēteris Upītis audzēja visdažādākos augus, ļoti daudz puķes un veidoja jaunas augļu un ogu šķirnes. Viņš ir teicis, ka dabā nekas nepazūd, izņemot nepiepildītas vēlēšanās.
Pēc dārznieka nāves šis dārzs tika noniecināts un aizaudzis. Tagad tur aug ļoti daudz ceriņu dažnedažādās krāsās, formās un izmēros. Dārzā uzkavējāmies apmēram stundu. Staigājām, apskatījām un aptaustījām ceriņus, to smaržu varēja sajust jau pa gabalu. Ceriņi bija gan balti, gan dzelteni, gan violeti, gan rozā, tumšāki un gaišāki, ziedi kuplāki un smalkāki.
Pēc tam braucām uz Tērveti. Dabas parkā uzstādīti no koka izgriezti Annas Brigadieres pasaku tēli – bija sastopams gan Lutausis, gan pats Sprīdītis, gan daudzi citi. Lai visu varētu izstaigāt, tam jāvelta visa diena, mēs bijām tikai četras stundas, tāpēc izstaigājām vien trešdaļu no visas teritorijas. Tā nebija vienkārša pastaigāšanās, bija jāpiepūlas, jo ceļš vijās augšup un lejup. Arī mani spēki beidzamā kalna galā bija izsīkuši. Gids stāstīja, ka parkā cilvēki esot visu laiku – kā vasarā, tā ziemā. Parkā man ļoti patika, varēja atslēgties no ikdienišķām domām. Un, protams, kārtīgi izstaigāties, neraugoties uz knišļu uzbrukumu.
Un tad devāmies uz pēdējo pieturvietu - Jaunpils pili Tukuma rajonā. Tur gids mums atraktīvā veidā pastāstīja par to, kā šeit 800 gadus dzīvojuši baroni. Pēc pils apskates ceļš veda mājup. Laikam no redzētā un sajustā ekskursijas dalībnieki bija guvuši tik daudz enerģijas, ka mājupceļā nevarēja sēdēt klusu, jo visu ceļu skanēja dzīvais „latviešu radio 2””.

Sports vasarā.
Jūlijs, kā ierasts, biedrībā būs atvaļinājumu mēnesis un nekādas sporta aktivitātes nenotiks. Taču jau 10.augustā LNSK „Ezerkrasts” aicina piedalīties 100 lauciņu dambretes sacensībās, 17.augustā dartā, bet 31.augustā notiks sacensības galda hokejā.
Kā katru gadu, arī šogad - 20.augustā notiks atklātais vieglatlētikas čempionāts Daugavpilī. Novēlam vasarā uzkrāt spēkus, trenēties, nākt un piedalīties!

Pieredzes apmaiņas brauciens uz Poliju.
Maijā biedrības darbinieces Jana Tīruma un Kristīne Petrovica, kopā ar pārstāvjiem no citām teritoriālajām organizācijām, viesojās Polijā, kur apmeklēja institūcijas, kas strādā ar vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem. Sociālo rehabilitētāju darbs pārsvarā gan notiek ar bērniem un jauniešiem.
Sīkāk par pieredzēto stāsta Jana: „Poļu kolēģi labprāt dalījās savā pieredzē. Vispirms ciemojāmies Laski ciematā, kurš atrodas netālu no Varšavas. Ciemata platība ir 26 hektāri. Šeit notiek rehabilitācija un apmācības bērniem un jauniešiem ar redzes traucējumiem no bērnudārza vecuma līdz vidusskolai. Uz 300 bērniem un jauniešiem ir 800 darbinieki. Viņiem ir sava saimniecība, kur tiek audzēti augļi, dārzeņi un graudaugi pašu vajadzībām, procesā iesaistoties audzēkņiem. Jāj ar zirgiem, bērni mācās aust, veidot no māla, plastikas. Jau bērnudārzā tiek mācīta orientēšanās, tāpēc visi ciemata iemītnieki brīvi pārvietojas pa milzīgo teritoriju. Ciemata teritorijā atrodas sieviešu klosteris, un apmēram 100 mūķenes strādā kā brīvprātīgas.
Audzēkņi tiek gatavoti arī darba tirgum, lai pēc skolas beigšanas būtu tajā konkurētspējīgi. Viņus māca, kā pareizi rakstīt CV, kā uzvesties darba intervijas laikā, tiek rīkotas tikšanās ar dažādiem uzņēmējiem. Jo Polijā, pieņemot darbā cilvēku ar invaliditāti, darba devējam ir lielas nodokļu atlaides. Tiek uzturēti regulāri kontakti ar absolventiem, rīkoti salidojumi, kurās jaunieši var dalīties savā darba un studiju pieredzē.
Nākošā pieturvieta bija Radoma. Tur apskatījām dienas centru, kur rehabilitāciju sniedza bērniem, kuriem ir redzes problēmas un garīgās attīstības traucējumi. Šajā dienas centrā tiek pielietotas dažādas terapijas. Katram bērnam ir sastādīta individuāla rehabilitācijas programma. Darbs notiek arī ar bērnu vecākiem, kuri tiek apmācīti, kā ar bērnu strādāt mājas apstākļos.
Neskatoties uz paziņojumiem par plūdiem Krakovā, devāmies uz turieni. Iebraucot pilsētas centrā, nekas neliecināja, ka te būtu plosījusies dabas stihija. Krakovā apmeklējām masieru skolu, kurā varēja mācīties gan redzīgi, gan neredzīgi cilvēki no 18 līdz 50 gadu vecumam, galvenais nosacījums - jāprot poļu valoda. Apskatot mācību klases, izbrīnīja tas, ka neviens dators nebija aprīkots ar braila rindu. Pasniedzējs ar nožēlu atzina, ka jaunieši arvien mazāk vēlas mācīties braila rakstu, jo jaunākās tehnoloģijas ļauj izmantot kvalitatīvu runājošo Jaws programmu.
Šķērsojot ielu, pie šīs skolas pamanījām pirmo skaņas luksoforu, un radās iespaids, ka tas ir vienīgais visā valsti, jo, apmeklējot Varšavu un Radomu, neredzējām nevienu citu ar skaņu aprīkotu luksoforu.
Polijā notiek liels darbs ar bērniem jau no agra vecuma, bet par pieaugušo, kas redzi ir zaudējuši dzīves laikā, rehabilitāciju neviens neko īsti nevarēja pastāstīt. Bez tam, šajā valstī ir tāda pati problēma kā pie mums - cilvēkiem ar invaliditāti darbu ir atrast ļoti grūti.”