Fricis Svipsts
„Neuzburs...”

Jau saullēktā mirdz agrā
Jāņu rīta rasa,
Vēl domīgs dūmo nogurušais
ugunskurs,
Rīts aizklīdušas līgodziesmas
kopā lasa,
Vienalga, atkal Jāņu nakti viņas
neuzburs.
Bet naktij pēdas mazgā šķīstā
 rīta rasa,
Un klusē iemigušais Jāņu
 ugunskurs...


Imants Smirnovs
„Ābeļdārzā”

Kad aiz meža nogrimst saules stari,
Klusiem soļiem ziedoņvakars nāk.
Gribas pieglaust vaigu ābeļzaram,
Kas ar maigiem ziediem ziedēt sāk.

Bites nogurušas ziedos lidot,
Smaržo dābols, kas ir šorīt pļauts.
Un es stāvu ābeļdārza vidū,
Nosārtušas vakarblāzmas skauts.

Man virs galvas satumst padebesis,
Kaut kur tālē pirmās zvaigznes most.
Vai šie ziedi arī augļus nesīs,
Vai tie tikai vējā izsmaržos?

„Dzeguze”

Dzeguze kūko un kūko,
Vai priekš manis, vai cita?
Stāvu un dzeguzē lūkojos
Ziedoņa rītā.

Dzeguzes kūkojums sajūk,
Kāds to ir iztraucējis.
Saules stars ieguļas klajumā,
Pamostas vēji.

Nevēlos gadus skaitīt,
Neticu dzeguzei.
Gadi kā ciemiņi gaidīti
Pretī man steidz.

...Atkal sāk dzeguze kūkot,
Ne jau priekš manis, bet cita.
Eju tālāk un lūkojos
Rītdienas rītā.

Atvainojamies Imantam Smirnovam, ka iepriekšējā numurā bija neprecīzi publicēts viņa dzejolis „Pamācies”.

„Pamācies!”

Kur vien tu veries, viss uz plauksmi iet,
Ar steigu kalendāra lapas šķiram.
Klāt aprīlis. Un kaktuss atkal zied,
Kaut Ziemassvētkos pumpuri tam bira.

Ja biežāk tev no rokām trauki krīt,
Un kājām nespēks, sirdī vājums zogas,
Tad necenties vēl sevi norakstīt,
Bet pamācies no kaktusa uz loga.


„Grieze”

Grieze, grieze, tevi ļoti gaidu,
Viegla dūmaka pār druvu peld,
Siltais vējš kad rudzu vārpas svaida,
Grieze, grieze, tevi ļoti gaidu.
Es tev ticu, tikai ļoti baidos,
Tev var apnikt rudzu vārpu zelts.
Grieze, grieze, tevi ļoti gaidu,
Viegla dūmaka pār druvu peld.

„Pateicība naktij”

Es mostos. Vēl naktij nav beigas.
Bet doma dzimst. Nevaru gaidīt.
Man darbiņu jāveic ar steigu,
Lai dienā es varētu smaidīt.

Jo to, ko pirms rītausmas veikšu,
Man nenāksies darīt vairs dienā.
Un paldies šai naktij es teikšu,
Ka dāvāja dzejoli vienu.


Ida Kronberga
„Līgo vakars”

Skaistais ziedonis projām iet,
Vasara steidz šurpu skriet;
Zāļu vakars pie durvīm klāt,
Jābeidz darbi - tas jāgodā.

Līgo nakts tik īsa, īsa, ka pat tumsu nejutām,
Dziedājām un dejojām līdz saullēktam,
Kamēr dziesmas aptrūkās un paši nogurām,
Gaišā rītā gulēt aizgājām.

Kaut tā mūžu mūžos līgo nakti nosvinēt,
Tad mēs latvieši vienmēr būtu,
Savu Dieva zemi mīlētu,
Ja vien pareizo valdību ievēlētu.