„Atrodi ceļu!

Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”

Maiks Endikots

(2.turpinājums)

Bloķētais ceļš
Šodien tu esi Tam Kungam sacījis, lai Viņš ir Tev par Dievu un ka tu staigāsi visur Viņa ceļos, turēsi Viņa likumus, Viņa baušļus un Viņa tiesas un klausīsi Viņa balsij. Un Tas Kungs tev šodien ir sacījis, ka tu Viņam esi par īpašuma tautu, kā Viņš to bija teicis, un ka tu turi visus Viņa baušļus. /5.Mozus 26:17-18/
Bija vēls vakars. Mēs ar Jaitsu gājām pa to pašu ceļu, pa kuru allaž ejam caur tuvējo pilsētiņu. Sāku ievērot, ka negaidītais rudens vējš paredz vasaras beigas. Bet Jaitss tikai luncināja savu asti vieglā tempā, un mēs uzņēmām ātrumu – laimīgi un atpūtušies pēc atdusas dienas. Mūsu asinīs cirkulācija bija diezgan laba, un mēs parastajā gaidu stāvoklī atgriezāmies mājās.
Biju baudījis dažus brīnišķīgus mirkļus, kad šajā dienā biju sludinājis, pielūdzis Dievu un mācījis. Jaitss pa to laiku izlūdzās vienu vai divus suņu cepumus un gulēja. Tātad mēs ar Jaitsu jutāmies apmierināti un piepildīti, tikai dažādos veidos. Tagad mēs palielinājām tempu, lai būtu siltāk. Iedami garām veikaliem un pāri tiltam, mēs soļojām lejup pa rampu un apgājām apkārt stūrim līdz kalna ieplakai. No šejienes mūsu maršruts pagriežas par 90 grādiem uz labo pusi, un mēs tiekam uz asfalta ar garām ķieģeļu sienām abās pusēs. Vēl kādu ceturtdaļjūdzes un mēs būsim pie luksofora. No turienes mums tikai nāksies noiet uz kalnu otrpus ielejai un mēs būsim mājās, kur mūs gaidīs silta istaba, tēja un suņu būda Jaitsam.
Pēc pieciem soļiem Jaitss strauji apstājās. Līdz ar to likdams apstāties arī man. No kā viņš mani atturēja? Pastiepu savu kāju uz priekšu, bet sataustīju cieto asfaltu. Pa labi, pa kreisi pārbaudīju – ķieģeļu siena stāvēja kā stāvējusi. Kas viņu apturēja? „Saņemies veco zēn”, stingri viņam teicu. „Ārā paliek auksts, es gribu iet uz mājām!” Bet viņš atteicās izkustēties no vietas. Pagāju divus soļus uz priekšu un izstiepos cik tālu vien varēdams – jā, ķieģeļu siena apmēram manā augstumā bloķēja manu ceļu. Es to nekad nebiju gaidījis!
Kamēr mēs tā stāvējām aukstajā vējā, Jaitss gaidīja tālākus rīkojumus un es piepeši atcerējos. Atcerējos tās dienas, kad mūsu zēni vēl bija mazi un viens no mūsu lielākajiem izaicinājumiem bija nolikt viņus gulēt.Ja mēs paši pacenstos atcerēties to, kā bija būt bērnam, mēs saprastu, kādēļ aizmigt dažreiz bija tik lielas grūtības. Es atcerējos kādu lūgšanu, ko iemācījos svētdienas skolā un kura nekad „nedarbojās”: „Nu es gribu gulēt iet, Tēvs slēdz manas acis ciet...” Es eju gulēt un uzticu savu dvēseli Tam Kungam. Tik tālu ir labi, bet tad prātā iešaujas doma: ”Ja man jāmirst, pirms pamostos...” Ar šo pēdējo rindiņu ir pietiekami, lai viss būtu pagalam. Ne puse no bērniem pat ar niecīgu iztēli pēc tādām domām neaizmigs! Jo viņi var nepamosties!
Ir vēl viens iemesls, kāpēc mazus zēnus ir grūti piedabūt gulēt – dēļ briesmoņa skapī. Vecāki nekad to īsti nesaprot, ka tad, kad gaisma tiek izslēgta, skapī pamostas kāds ļoti baismīgs un asinskārs briesmonis – tikai dažas pēdas no gultas. Tad ir biedējoša iespēja, ka ieradīsies vēl vairāki citi iztēloti nezvēri – pa pusei cilvēki, pa pusei asinis sūcoši vampīri, kas var ielidot cauri atvērtiem logiem un nav redzami spogulī! Viņi klusītēm pielavās pie tavas gultas un iekož tev kaklā. Kāpēc vecāki vienmēr uzstāj, lai logs paliktu spraudziņā? Nekas cits neatliek, kā palikt sēžot nomodā, gaidot, kad ieradīsies vampīrs, vai baidoties, ka bērns viņa ierašanos palaidīs garām!
Mēs visi varam būt pieauguši, bet šis ķēdes posms man par kaut ko atgādināja. Vēl joprojām pastāv „briesmonis drēbju skapī”, kas mums traucē dzīvot mierā. Un šis baismīgais nezvērs nav izdomāts. Kā ķēdes posma žogs tas ir pārāk reāls. Viena no dzīves nenovēršamajām realitātēm ir šī: „Ja man jānomirst, pirms pamostos..” Nāves briesmonis iznāk no skapja katru reizi, kad mums iznāk apmeklēt bēres. Un tas pielavās mums ļoti tuvu tad, ja aizgājējs ir apmēram mūsu vecumā. Kādu dienu arī es pavisam noteikti tikšu guldīts zārkā. Kas ir vairāk – gadi, ko mēs nodzīvojam, vai tas, cik ātri tiem izejam cauri? Vienā no šīm jaukajām dienām nāves „briesmonis” mūs noķers. Tur, ārā, pēc mūsu pēdējā sirdspuksta, atvērsies neizzinātas zemes. Mums nav nekādu zināšanu, kā tur cilvēks jūtas vai kā tas izskatās, bet ir viena lieta, ko skaidri zinām – mēs uz turieni aiziesim uz mūžiem un atpakaļ neatgriezīsimies.
Tikai Dievs var runāt augstākā autoritātē par nāvi. Tikai Viņš zina, kas mūs sagaida pēc nāves: Viņš mums ir devis ļoti labas ziņas par „briesmoni”, kas mīt mūsu iztēlē. Vēstulē ebrejiem 2:14-15 teikts: „Bet tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā.”
Viņi baidās nāves? Šī pēkšņā dzīves izbeigšanās ir neizbēgama un ir dabiski apzināties, ka mēs nezinām, kur pēc tam tiksim aizvesti. Vai ir iespējams uz turieni „atrast ceļu”? Domāju – kā es ielieku savu dzīvību trenēta suņa ķetnās un zaudēju bailes, jo zinu, ka viņš man palīdzēs, tā jābūt arī šajā ceļā. Nedaudz dziļākā līmenī mēs ieliekam savu dzīvi Jēzus rokās, un Viņš mūs atbrīvo no nāves bailēm. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs zinām skaidri, ka nāve nozīmē pāreju mūžīgajā debesu stāvoklī. „Briesmonis drēbju skapī” tika nogalēts tad, kad Jēzus mira pie krusta. Kā es to varu garantēt? Vienīgais, kas mani traucē atgriezties Mājās, kas var mani atturēt nonākt Dieva paradīzē, ir šī akmens siena, šis negaidītais šķērslis – mani grēki, kas tomēr ir Kristus asinīm piedoti.
Mēs nevarējām iziet cauri sienai, tāpat kā mēs nevaram ieiet paradīzē, ja mūsu grēki nav piedoti. Tie veido barjeru un neļauj mums izbaudīt dievišķo tuvumu ar mūsu dievišķo Tēvu. Vienīgais, kas mums var piedot mūsu grēkus ir Jēzus – Viņš nomira, lai samaksātu par mūsu grēkiem, lai nomazgātu mūs tīrus no tiem. Viņš nomira par visiem. Viņš samaksāja par mūsu grēkiem – par tiem jau ir samaksāts, un mums nekad nevajadzēs vairs maksāt vēlreiz, ja tikai atdosim sevi Viņam. Aiz nāves vārtiem mūs gaida mūžīgā dzīve paradīzē. Bet ja kārtīgi neuzticēsimies Jēzum, mēs varam arī tur nenokļūt. Kamēr mēs nepieņemsim Jēzu par savu Kungu un Glābēju, mūs vajās bailes no nāves. Bet, kad to būsim izdarījuši, mēs skaidri zināsim, ka „ja nomirstam pirms pamošanās”, mēs nokļūsim paradīzē kopā ar Viņu uz mūžīgiem laikiem.
Tātad, ko mēs ar Jaitsu tagad darīsim šajā negaidītajā problēmā? Šis bija mūsu mājupceļš. Agrāk mēs nekad nebijām gājuši pa citu ceļu. Man bija vārga nojauta par virzienu, bet tas bija viss. Mana pagātnes pieredze rādīja, ka Jēzus mani izglābis no strupceļiem arī agrāk. Tagad es domāju, vai Jaitss mani varēs aizvest mājās pa citu ceļu? „Atrodi ceļu, Jaitss!” es ar pārliecību balsī, bet nedrošību domās, nokomandēju. Šī pēdējā komanda bija lietojama tikai pēdējā gadījumā. Kad viss šķiet zaudēts un ceļš uz priekšu ir neskaidrs vai pārāk riskants, vienīgais, kas pavadoņa sunim atliek, ir atļaut savam kungam ņemt lietas savā ziņā. To viņš bija pacietīgi gaidījis. Viņš apgriezās apkārt ar milimetra precizitāti – kā cilvēks, kurš zina ko dara un ir darījis to daudz reižu. Viņš noskrēja atpakaļ apkārt stūrim, kur mēs tikko bijām aizgājuši līdz nogāzei un tad gājām taisni. Jo, ja mēs būtu gājuši pa labi, tas būtu ceļš, pa kuru es eju uz darbu. Viņš nekad nebija šeit meklējis ceļu – šī viņam bija pilnīgi jauna teritorija. Pat sekundi neapdomājoties, viņš gāja šķērsām pāri auto stāvvietai, un tad mēs atkal apstājāmies. Vai viņš bija apmaldījies? Vai arī apmulsis dēļ tā, ka te neko neatpazina?
Tad es izdzirdēju draudzīgu balsi: ”Kā es varu jums palīdzēt, ser?” Biju uztraucies daudz vairāk nekā Jaitss. Viņš bija mani atvedis uz policijas iecirkni! Lai arī kā es uztraucos, mēs bijām sveiki un veseli! Es biju pavēlējis Jaitsam, lai viņš mani aizved mājās, un viņš mūs aizveda uz vietu, kur varējām saņemt palīdzību.
Jaitss zināja, uz ko var paļauties. Mums katram vajag pazīt Jēzu, jo Viņš ir tas, uz ko mēs varam paļauties un lūgt palīdzību.
Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. /Apustuļu darbi 4:12/
(Turpinājums sekos)