Februārī un jūnijā rehabilitācijas centrā “Dzīves skola” dzīvoja skrundeniece Lilita Štefaņuka. Viņas braila raksta skolotājs bija Aigars Bušs.
Lilita stāsta: ”Braila raksts man bija kā izaicinājums. Domāju, nu ko jaunu vēl varu iemācīties?!”
Mācīties bijis ļoti interesanti. Vissaistošākais - pats rakstīšanas process. Lilita uzskata, ka visgrūtākais ir apgūt lasīšanu brailā – sataustīt un sajust rakstu ar pirkstgaliem.
- “Iemācīties lasīt brailā var, tikai nepieciešama liela apņēmība un patstāvīgs ikdienas treniņš. Un tik sēdi un brauc ar pirkstiem!”     Trenēties viņa iesaka uz tāda teksta, kur pats zina, kas uzrakstīts. Ja teksts esot nezināms, tad ir ļoti grūti.
Kur Lilita ikdienā pielieto Braila rakstu?
- “Es sāku aprakstīt savu dzīvi, atsaucu atmiņā pagātnes notikumus.”
Tā pierakstītas jau 60 lapas, katru dienu pa divām lapām. Lilita raksta arī vēstules. Viņa atzīst, ka rakstīšana brailā paņem daudz laika, taču tā esot laba nodarbošanās brīžos, kad ir garlaicīgi un nav ko darīt.
Tiem, kas vēl domā – mācīties Braila rakstu vai nē, Lilita iesaka: “Par sliktu nenāks! Nekad nekas labs par daudz nevar būt! Kā kādreiz teica mana mamma – visu var atņemt, bet zināšanas neatņems neviens!”
Aigars Bušs atceras, ka Lilita iesākumā mēģinājusi atrunāties no mācīšanās, sakot – kam tas vajadzīgs, kur viņa to izmantošot! Taču, tā kā viņa bija uzcītīga skolniece un labi mācījās, tad rakstīt iemācījās viens un divi. Pat ļoti labi iemācījās.
-„Tik tā lielā runāšana!”, tā Aigars. Viņš uzskata, ka pateicoties lielajai apņēmībai, Lilita iemācīsies arī lasīt.
Par sevi Aigars stāsta: „Man bija nepieciešams apgūt braila rakstu, jo tas ir vienīgais veids, kā varu sazināties ar apkārtējiem rakstot, un veids kā iegūt informāciju lasot.”
Aigars piedzima pilnīgi neredzīgs, tad redze pamazām atgriezās. Bija pietiekami, lai varētu redzēt, kur pārvietoties. Lasīt un rakstīt redzīgo rakstu viņš nevarēja. Tāpēc 7 gadu vecumā mācības tika uzsāktas Rīgas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā. Aigars atceras, ka citi bērni mācības uzsāka jau 6 gadu vecumā. Viņam tajā laikā tika veiktas acu operācijas, kas gan redzi sabojājušas vēl vairāk.
„Sākumā skolotāji mēģināja man mācīt redzīgo rakstu, taču tad viņi saprata, ka es nevaru to apgūt. Tādēļ sāku mācīties brailu. Cik atceros, man kā bērnam mācīties nebija grūti,” atceras Aigars. Braila rakstu Aigars izmanto jau 31 gadu. Šodien viņš strādā Liepājas Neredzīgo biedrībā, rediģē avīzīti, lasa ienākošās vēstules braila rakstā, veido vizītkartes braila rakstā, pasākumos skolās bērniem stāsta par braila rakstu, tā veidošanu. Bērnu acis mirdz, kad Aigara pirksti veikli slīd pār punktotajām grāmatu lapām, un viņš tā izlasa tajās rakstīto.
Brīvajā laikā Aigars lasa daudz grāmatas brailā, tiesa, viņš atzīst, ka pēdējā laikā gan mazāk, bet agrāk lasījis ļoti daudz. Šad tad uzrakstot pa kādai vēstulei, kaut gan esot slinks vēstuļu rakstītājs.
-„Uzskatu, ka visās valsts iestādēs ir nepieciešams, lai informācija būtu uzrakstīta brailā rakstā, lai es un citi neredzīgi un vājredzīgi cilvēki var saņemt sev nepieciešamo informāciju. Tiem, kas vēl domā – mācīties braila rakstu vai nē, gribu teikt – iemācīties der. Varēsiet iepazīties ar kādu cilvēku, kurš prot braila rakstu, piemēram, no Daugavpils, varēsiet sarakstīties, apmainīties ar informāciju. Tāpat ļoti derīgi ir izlasīt to, kas rakstīts uz medikamentu iepakojumiem, jo arī uz tiem ir uzraksti braila rakstā. Tiesa gan, ne uz visiem. Uzskatu, ka būtu jānosaka ar likumu, ka uz visiem medikamentiem būtu rakstīts nosaukums braila rakstā.”
LNB biedrs Ivans Kuzmickis braila rakstu apguvis biedrībā 1990.gadā. Mērķis iemācīties šo rakstu bija, lai varētu iegūt jaunus draugus, sarakstīties ar viņiem un gūt jaunu pieredzi. Šodien Ivanam ir apmēram 10 vēstuļu draugu ārzemēs – Krievijā, Ukrainā, Moldāvijā. Atsūtītās vēstules Ivans izlasa, izmantojot atlikušo redzi, jo lasīt, izmantojot tausti, viņš nevar. Savulaik, strādājot pie konveijera, viņš vairākkārt sagriezis pirkstus, un tie zaudējuši savu jūtību. Grāmatas Ivans brailā nelasa, jo ar redzes palīdzību to nevarot izdarīt. Reiz mēģinājis – izlasījis pus lappusi brailā, bet tad uznākušas galvassāpes..
Tiem kas tikai domā par šī raksta apgūšanu, Ivans iesaka daudz nedomāt un mācīties, jo ir daudz labu grāmatu braila rakstā, ko ir iespējams izlasīt. Ivans piekrīt Aigaram un uzskata, ka braila rakstam sabiedriskās vietās un iestādēs jābūt izmantotam daudz plašāk. Viņš stāsta, ka esot dzirdējis, ka ārzemēs muzeja eksponātiem ir pievienoti uzraksti braila rakstā, lai cilvēki ar redzes traucējumiem var izlasīt, kas attēlots uz gleznām, kādi priekšmeti izvietoti izstādē. Tāpat metro stacijās esot uzraksti un norādes brailā.
Ivanam taisnība, Amerikā un Rietumeiropas valstīs nav nekas neparasts, ka cilvēki ar redzes traucējumiem apmeklē muzejus, izstādes, teātra izrādes. Viņiem ir iespēja pirms izrādes uz skatuves ar rokām iztaustīt spēles telpu, kostīmus, iepazīties ar lomu atveidotājiem. Neredzīgi cilvēki glezno, zīmē, veido skulptūras. Savukārt muzejos ir pieejami audio apraksti, taustāmie attēli un skulptūras, kuri ilustrē to, kas redzīgajiem ir saredzams ar acīm.