/ No World Blind Union mājas lapas/
Šogad paiet 200 gadi kopš dzimis Braila raksta izgudrotājs Luijs Brails. Šis francūzis radikāli izmainīja tūkstošiem neredzīgu cilvēku dzīvi, izgudrojot pilnīgi jaunu lasīšanas un rakstīšanas sistēmu. Metode, kas deva iespēju lasīt izmantojot reljefus punktus, ir izturējusi laika pārbaudi.
Francijā, 35 km no Parīzes, vīna dārzu ielenkumā, atrodas Koupvreja. Ciematā ir pieticīga māja ar divslīpju jumtu, skursteni un dārzu, kur 19. gadsimta sākumā dzīvoja seglinieks Simons Renē Brails ar sievu Moniku un bērniem Katrīnu Džozefīni, Luiju Simonu un Mariju Selīnu.
Luijs, mazs, blonds un ar lielām dzīvīgām acīm, piedzima šajā namā trešdienā, 1809. gada 4. janvārī. Kādu dienu viņš spēlējās sava tēva darbnīcā, kur nejauši pats sev acī ietrieca īlenu. Ārsts deva viņam zāles, taču tās nevarēja viņu dziedināt. Dienu pēc negadījuma Luijs vairs nespēja redzēt ar ievainoto aci, un vēlāk viņš zaudēja redzi pilnībā. Bērna vecāki satraucās par Luija iespējām izdzīvot pieaugušo pasaulē.
Zēna skolotājs Koupvrejas skolā ieteica vecākiem aizvest Luiju uz izglītojošo centru neredzīgiem bērniem, kas tik tikko bija izveidots Parīzē, jo viņš uzskatīja, ka Luijam ir izcilas spējas un laba galva mācībās. Tā 1819. gadā, kad Luijam bija tikai 10 gadi, viņš tika uzņemts Parīzes Karaliskajā institūtā jauniem, neredzīgiem cilvēkiem.
Skolā zēns drīzumā iedraudzējās ar Ipolito Koltatu, tā bija draudzība, kas ilga visu viņu dzīvi. Koltats kļuva par vienu no visprecīzākajiem Luija biogrāfiem. Viņš rakstīja: „Braila izskats vien jau radīja priecīgu noskaņu, un viņam bija vispiemērotākās īpašības, lai mācītu savus neredzīgos kolēģus.”
Braila sapnis bija studēt humanitārās un dabas zinātnes, kļūt par skolotāju un mācīt citus. Pirmo soli šajā virzienā viņš spēra, pētot Valentīna Hauija lasīšanas un rakstīšanas sistēmu, kura bija ļoti sarežģīta neredzīgam cilvēkam, bet kuru izmantoja apmācību centra skolotāji.
1822. gadā viņš atklāja Barbiera fonogrāfu, sistēmu ar kuras palīdzību neredzīgi cilvēki lasīja un sarakstīja mūziku. Aptaustot fonogrāfa punktus, Brails saprata, ka pieskaroties, ir vieglāk sajust punktus, kuri bija caurdurti, nekā lineārās Haija sistēmas vienības. No šī brīža internātskolas audzēknis ilgi naktīs palika nomodā savā gultā, caurdurot papīra gabalu, kas bija piestiprināts tāfelei. Pārējie zēni teica: „Atkal tas Luijs ar savu caurumu duršanu...”.
 Jaunajam Brailam padomā bija jauna lasīšanas un rakstīšanas sistēma, kuru viņš trīs gadu laikā pilnveidoja, līdz tā pilnībā kļuva tāda, kādu mēs to pazīstam šodien. Luijs ar saviem klases biedriem sāka to izmantot.
1828. gada 8. augustā, 19 gadu vecumā, Luijs Brails kļuva par skolotāju. Viņam patika mācīt matemātiku, un skolnieki teica, ka apmeklējot viņa lekcijas ar lielu prieku.
1829. gadā Brails oficiāli prezentēja savu raksta sistēmu skolas direktoram un iestādes skolotājiem. Direktors Pigniers, kas bija Brailam kā tēvs un padomdevējs, viņu pilnībā atbalstīja. Daži no skolotājiem tomēr bija pilnīgi noskaņoti pret jauno sistēmu. Viņi uzskatīja, ka tā šķir neredzīgos no redzīgajiem, jo starp Braila un redzīgo rakstu nebija nekādas saistības.
Un tomēr Braila izgudrojums kļuva par vispopulārāko lasīšanas un rakstīšanas sistēmu neredzīgo vidū. 1852. gadā 6 janvārī, trīs gadus pēc Luija Braila nāves, Francijas valdība apstiprināja tās izmantošanu skolās. Luijs mira 43 gadu vecumā no plaušu karsoņa komplikācijām. Dažus mēnešus pirms nāves, kad viņš jau bija ļoti slims, Brails teica: „Es esmu pārliecināts, ka mana misija šeit uz zemes ir pabeigta.”
1877. gadā Starptautiskā Neredzīgo, nedzirdīgo un mēmo kongresā Parīzē, Braila sistēma ieguva neredzīgo universālā koda statusu.
“Viņš atvēra durvis uz zināšanām tiem, kas nevar redzēt’”, lasāms uz memoriālās plāksnes pie Braila ģimenes mājas durvīm Koupvrejā.