ZINĀTNIEKI SAVĀ IZDOMĀ NEAPSTĀJAS
Sanktpēterburgas Baltijas Valsts tehniskās universitātes darbinieki konstruējuši ultraskaņas spieķi neredzīgajiem un vājredzīgajiem. Spieķis darbojas pēc atstarotā skaņas signāla principa. No spieķa rokturī iebūvētā ģeneratora izstarojas ultraskaņas vilnis, ja tā ceļā parādās šķēršļi. Atstaroto signālu saņem speciāls uztvērējs.
Signāls par tuvojošos šķērsli tiek dots šādi — austiņās mainās skaņas signāla tonis. Tādā veidā invalīds ne tikai fiksē šķērsli, bet arī nosaka attālumu līdz tam.
Krievijā šāds spieķis maksā 4200 rubļu. Mūsu naudiņā šobrīd tas būtu apmēram 80 līdz 90 lati. Pagaidām par sponsoru naudu ir izgatavoti 135 šādi spieķi Krievijas Neredzīgo biedrības Pēterburgas nodaļas vajadzībām. Savukārt zinātnieki pie sasniegtā neapstājas — tagad viņi strādā pie ultraskaņas briļļu radīšanas.

ANDREA BOČELLI KONCERTĒS VIĻŅĀ
Par šo visā pasaulē pazīstamo un ļoti populāro klasiskās mūzikas dziedātāju jau esam rakstījuši kādā no mūsu avīzītes pirmajiem numuriem pirms vairākiem gadiem.
Andrea Bočelli ir visvairāk apspriestais un panākumiem bagātākais dziedātājs klasiskajā mūzikā. Dzīve paņēma viņa acu gaismu, bet deva viņam balsi, kura, kā viņš pats atzīst, nāk no dvēseles.
Viņš ir dzimis un audzis Itālijā. Sešu mēnešu vecumā viņam izdarīja pirmo acu operāciju, pēc tam vēl, taču neveiksmīgi. Andrea pats teicis: "Vienmēr pateicos par savu dzīvi un par savu māti, kura nekad nav bijusi līdzjūtīga manai nespēcībai, bet vienmēr izturējusies pret mani kā pret normālu, redzīgu bērnu. Kad es biju pavisam mazs, viņa mani iemeta ūdenī, ieveda futbola laukumā, uzlika uz motocikla, veda mani slēpot un iedeva manu pirmo zirgu. Tikai tā es varēju pārvarēt sevi un kļūt stabils. Es pat varu laisties lejā no kalna lielā ātrumā, neizjūtot ne mazāko baiļu. Māte nekad nav mani žēlojusi, uztvērusi mani kā kaut ko nožēlojamu un nav ļāvusies asarām. Vienīgais uz ko viņa cerēja, bija, ka tumsa iestāsies pēc iespējas vēlāk.”
Jau slimnīcā māte ievērojusi, kādu iespaidu uz Andrea atstāj mūzika. Trīs gadu vecumā viņš sāka dziedāt. Andrea: "Es dzirdēju kādu albumu un sāku dziedāt pāri dziedātāju balsīm. Es dziedāju savai ģimenei un draugiem. Es biju viens no tiem bērniem, kuriem vienmēr lūdza padziedāt radiniekiem. Kad es biju maziņš, opera man bija kas īpašs, fantastisks. Man ļoti patika stāsti par mūsu zemes leģendārajiem dziedātājiem.”
Vecāki intensīvi meklēja viņam skolu visā Itāliju, līdz atrada speciāli domātu vājredzīgiem, neredzīgiem bērniem. Arī pati skolas direktore bija neredzīga. Vecāki bija noraizējušies par to, kā viņi spēs kontrolēt Andrea, kurš jau tagad mēģina uzrāpties visos augstākajos dārza kokos. Bet šī kundze spēja saskatīt vairāk kā jebkurš cits un viņa nekad neko nepalaida garām.
12 gadu vecumā Andrea pilnīgi un neatgriezeniski zaudēja redzi nelaimes gadījumā skolas futbola laukumā. Lai vājredzīgi bērni spēlētu futbolu, ir nepieciešamas speciālas bumbas ar metāla stiprinājumiem. Spēcīgs bumbas sitiens trāpīja pa viņa acīm un viņš zaudēja redzi. Pats Andrea nekad nav paļāvies uz veiksmi, bet uz savu darbu gan mācoties mūziku, gan studējot jurisprudenci.
Kad viņam bija 13 gadu, viņš uzvarēja kādā konkursā ar savu paša sacerētu dziesmu, un kopš tās dienas viņa dzīve sāka pilnībā izmainīties. Bet nekad, nevienu mirkli, māte nav gribējusi ietekmēt viņa dzīvi, bet ļāvusi iet pašam savu ceļu. Māte saprata arī to, ka jāpalīdz atdzimt visām atmiņām, skaņām un krāsām, visam ko Andrea vairs nekad neredzēs. Viņi bieži ir devušies garos, nogurdinošos pārgājienos, ceļojumos, braukājot apkārt, vaicājot, meklējot, izzinot.
Ar datora un draugu palīdzību Andrea Pizas universitātē ieguva jurista diplomu, bet viņš arī saprata, ka jurisprudence nav viņa dzīves aicinājums. Lai apmaksātu mācības universitātē, Andrea vakaros dziedāja nakts klubos. Mūzika palīdzēja viņam dzīvot un deva lielu prieku. Jau agrā vecumā zēns spēlēja klavieres, vēlāk mācījās flautu un trompeti, bet klavieres vienmēr bijušas vissvarīgākās.
Viņš vienmēr ir bijis labvēlīgi noskaņots pret visiem un nekad nav sēdējis rokas klēpī salicis. Savu sievu Enriku viņš saticis uzstājoties kādā bārā. Pēc uzstāšanās viņa pienākusi klāt un teikusi, cik ļoti viņai paticis priekšnesums. Viņi iemīlējās un vēlāk apprecējās. Tad vēl neviens viņu nepazina, un ģimenei ar līdzekļiem bija ļoti trūcīgi. Lai arī Andrea bija pārliecināts, ka nekad neapprecēsies, tas tomēr notika patiesas mīlestības dēļ.
1992. gadā Lučiano Pavaroti nejauši izdzirdēja viņa balsi kādā ierakstā, un viņi uzsāka sadarbību. Tā Andrea Bočelli ieguva pasaules slavu un miljoniem fanu visā pasaulē.
Kā tagad ziņo aģentūra „Makrokoncert”, pēc divus gadus ilgušām pārrunām, pasaules slavenais operdziedātājs Andrea Bočelli piekritis uzstāties Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Viņa vienīgais koncerts Baltijā notiks 31.jūlijā Vingis parkā.
Bočelli joprojām ir viens no populārākajiem operdziedātājiem pasaulē. Kopš 1995.gada pārdots vairāk nekā 20 miljoni viņa albumu kopiju. 1997.gadā Bočelli saņēma balvu „Golden Lion” par dziesmu „It’s Time to Say Gooodbye”. 1999.gadā viņš saņēma arī Grammy balvu. Tas bija īpašs notikums, jo pirmo reizi 38 gadu laikā šo balvu piešķīra klasiskās mūzikas izpildītājam. 2002. gadā dziedātājs saņēma divas Word Music Awards balvas. Interesanti, ka Bočelli sniedz ļoti maz koncertu, tādēļ ikviena viņa uzstāšanās ir īpašs notikums.