DZĪVĪBU PAR DZĪVĪBU
(no krievu valodas tulkojis mācītājs Voldemārs Zveja)

Nedaudz gadu atpakaļ notika kaut kas tik ļoti neparasts, brīnišķīgs un satraucošs, ka gribas par to pastāstīt visos sīkumos.
Kādā austrumu pilsētā dzīvoja kopā divi brāļi, no kuriem jaunākais veda ļoti vieglprātīgu dzīves veidu. No agra rīta līdz vēlai naktij viņš nodevās grēcīgām izpriecām un, redzams, viņam nebija ne mazākās vēlēšanās no tām atteikties.
Vecākais brālis gluži pretēji bija ļoti dievbijīgs, lēnprātīgs un godprātīgs. Tā kā jaunākais viņam darīja daudz raižu, viņš bieži ar asarām lūdza savu brāli atsacīties no grēcīgas dzīves. Vienalga jaunākais brālis tam nepiegrieza nekādu vērību, un viņa asaras to neiespaidoja. Viņš turpināja kā iepriekš, un nodarīja zaudējumu savai miesai un dvēselei. Dienu no dienas atkārtojās viņa bezjēdzīgās uzdzīves līdz vēlai naktij, laikā, kad vecākais brālis bija nomodā un gaidīja viņu mājās, lūdzot par to Dievu.
Kādu nakti, jau pēc pusnakts, vecākais brālis izdzirdēja pie savām durvīm spēcīgu klauvējienu. Viņš steidzīgi atvēra, un jaunākais brālis iebēga istabā bāls un asinīm notraipītām drēbēm.
„Glāb mani! Paslēp mani!” – viņš sauca, „aiz manis dzenas policija, es nogalināju cilvēku! Ak, skaties uz šīm asinīm! Tās ir viņa asinis! Ak, šausmas!”
Bet kā brāli paslēpt, lai viņu neatrastu un nesodītu? Nezaudējot laiku, vecākais brālis noģērba asinīm notraipītās drēbes no jaunākā brāļa un uzvilka sev. Pēc tam viņš savas tīrās drēbes uzģērba savam brālim un iegrūda viņu citā istabā, aizslēdza durvis aiz viņa un gaidīja, kas notiks tālāk. Viņam nenācās ilgi gaidīt. Drīz vien atskanēja soļi un atnāca policija.
„Tā mēs arī domājām, ka slepkava ir šeit!” – izsaucās viens no viņiem, „mūsu aizdomas un vēl citi iemesli norāda uz šo māju.”
Viņš pienāca pie it kā aizdomīgā noziedznieka. Stingri raugoties, viens no policistiem jautāja: „Tu esi slepkava?” Vecākais brālis neatbildēja ne vārda.
„Priekš kā tērēt laiku jautājot?”, pārtrauca otrs policists, „paskatieties uz viņa drēbēm. Tās liecina par viņa pārkāpumu vairāk kā citi pierādījumi.”
Viņi sasaistīja nelaimīgo cilvēku un aizveda sev līdzi pa neapgaismotām ielām uz cietumu un ieslēdza kamerā līdz rītam. Visu šo laiku arestētais nesacīja ne vārda.
No rīta sākās iztaujāšana, bet viņa vienīgā atbilde bija: “Es zinu, ka man par šo pārkāpumu jāmirst, un jo ātrāk, jo labāk.”
Pēc nedaudz dienām viņu aizveda uz tiesu. Tiesnesis paskatījās uz viņa asiņaino apģērbu un sacīja: “Šinī gadījumā nav vajadzīgi nekādi pierādījumi – viss skaidrs.”
- Vai tev ir advokāts?
- Nē, tāds man nav, - atbildēja apsūdzētais.
- Vai vēlies kaut ko sacīt savai aizstāvībai?
- Nevēlos, - atbildēja apsūdzētais skaidri un noteikti, noliecot galvu, lai viņa acīs nesaskatītu nevainību.
Tiesa ātru pasludināja spriedumu, notiesājot viņu uz nāvi.
Dienu pirms sprieduma izpildes, cietumnieks negaidot sāka runāt. Viņš palūdza, lai viņu apmeklē cietuma priekšnieks. Kad priekšnieks pie viņa ieradās, cietumnieks izsacīja lūgumu:
 „Lūdzu izpildiet manu pēdējo vēlēšanos. Mana dzīve tāpat drīz beigsies. Iedodiet man nedaudz papīru, tinti un spalvu, lai varētu uzrakstīt vēstuli, un laku, lai varētu vēstuli aizzīmogot. Apsoliet man Dieva priekšā, ka vēstuli neatvērsiet, bet nosūtīsiet pēc manas nāves uz norādīto adresi. Ticiet man, te nav nekā muļķīga. Manai dvēselei rīt būs jānostājas Dieva priekšā, un es nespēju melot savas dzīves pēdējās stundās.”
Priekšnieks uzmanīgi skatījās notiesātā sejā. Viņš nevarēja neticēt viņa vārdiem un atteikt notiesātā pēdējo vēlēšanos. Likās, ka visa viņa dvēsele dzīvoja līdzi šai vēlmei. Notiesātais skatījās mierīgi, bet no viņa acīm izstaroja pārdabisks spīdums.
Priekšnieks pats notiesātajam sagādāja visu, ko tas bija lūdzis, un apsolīja izpildīt to, ko viņš prasīja. Vakarā, pēc cietuma apskates, viņš paņēma notiesātā aizzīmogoto vēstuli.
Nakts nāca uz beigām. Nakts, kura bija bez miega, kaut gan pilnīgi mierīga, notiesātajam tuvojoties mūžības slieksnim un jau raugot citu pasauli.
Ausa rīts, cilvēki devās uz darbu, arī tie, kuriem bija pienākums aizvest notiesāto nāvē. Pēc stundas viss beidzās.
Drīz pēc tam no cietuma aizsteidzās ziņnesis ar vēstuli rokās. Viņš pieklauvēja pie divu brāļu mājas durvīm. Jauns cilvēks ar bālu, nemierīgu seju atvēra durvis un paņēma vēstuli. Viņš paskatījās uz vēstuli – ar izbrīnu, it kā tā nebūtu adresēta viņam, tomēr beidzot paņēma, atvēra to un izlasīja. Izlasījis, viņš sāka mokoši vaidēt, metās pie durvīm, bet pēc tam atpakaļ istabā kā ārprātīgs. Viņš trīcēja.
Kas tad vēstulē bija rakstīts? Tikai nedaudz vārdu: “Rīt es miršu tavās drēbēs, tavā vietā, bet tu apģērbts manās drēbēs vari dzīvot taisnu un svētu dzīvi.”
“Es mirstu par tevi!” Jaunākais brālis bija uzvarēts. Šie vārdi aizskāra viņa sirdi, kura bija bijusi kā no ledus, grēku un baiļu nocietināta. Tagad tā pēkšņi pamodās, un viņš skaļā balsī izsaucās:
  - Es mirstu tavā vietā!... Varbūt viņš vēl nav miris?!
Viņš izskrēja uz ielas, mēģinot vēl glābt savu brāli. Kad jaunais cilvēks nonāca pie cietuma, tur viņu apstādināja. Viņš pieprasīja, lai laiž pie priekšnieka, un darīja to tik karsti, ka sargs iežēlojās un ielaida viņu pie priekšnieka.
“Es mirstu tavā vietā!”
Šie vārdi aizskāra priekšnieku līdz sirds dziļumiem, kad tas bija izlasījis šo vēstuli. Viņš atminējās apcietinātā lūgumu, viņa kluso mierīgo skatu. Tāpēc viņš arī nebija varējis tam pretoties. Spēcīgi saviļņots, viņš nodeva vēstuli tiesai. Izlasot vēstuli, tiesa sāka izvaicāt īsto noziedznieku, kurš visā atzinās un nobeigumā izsaucās:
- Sodiet mani, es esmu nāvi pelnījis!
Tomēr mirušā brāļa vārdi nezaudēja savu nozīmi. Tie tiesas priekšā bija svēti. Brālis nesa upuri, kuru nevarēja ne novērtēt, ne arī mazināt tā nozīmi.
Tiesnesis lūkojās ar līdzjūtību uz jauno cilvēku, kurš izrādījās lielās mīlestības objekts, un saprata, ka viņam nav tiesības viņu notiesāt, nemaz nerunājot par nāves spriedumu. Tā jaunākajam brālim bija garantēta dzīvība un brīvība.
Ar vēstuli rokās apžēlotais noziedznieks atgriezās mājās, kur ar satriektu sirdi zem grēku nastas sauca uz Dievu, atklājot viņam savas bēdas un nožēlojot izdarīto. Viņš lūdza ar asarām: „Mans Kungs un Dievs, nepamet mani un neļauj man nomirt manos grēkos. Cits ir nomiris par tiem! Palīdzi man pretoties ļaunumam. Dari mani cienīgu nest mana brāļa drēbes, kurš mira manā vietā. Apžēlojies par mani, ka varu saglabāt tīru savu apģērbu un pasargā mani no katra grēka!”
No tā brīža cilvēki nevarēja viņu vairs pazīt. Viņš izmainījās. Viņš staigāja viņu vidū kā svešinieks, bet tomēr bija pilns mīlestības un līdzjūtības pret tiem. Sākumā draugi mēģināja viņu pavest atpakaļ agrākajā dzīves veidā, bet viņš deva tiem lēnprātīgu un noteiktu atbildi: „Šajā apģērbā es nedrīkstu grēkot, mans brālis arī nebūtu to darījis.”
Palēnām draugi atstāja viņu mierā, bet citi skatījās uz viņu ar cieņu. Viņi redzēja šo Dievam nodoto dzīvi un arī atgriezās no grēkiem. Pagāja daudz gadu viņa dzīvē, līdz tā sāka nest augļus. Vēlāk Dievs vēlēja atbildēt uz viņa lūgšanu, neskatoties uz viņa lūgumu: „Atļauj man mirt.”
Kad šī zemes dzīve beigsies, iestāsies mūžība. Atnāca laiks, kad šie divi brāļi satikās mūžībā, un tur tiem nekad nevajadzēs šķirties!
Mans stāsts beidzas. Bet tam ir nozīme arī mūsu dienās, personīgi priekš katra no mums, un arī priekš tevis, mans draugs, kurš lasa šīs rindas. Varbūt tev bijusi izdevība turēt rokās evaņģēliju un lasīt. Bet tu to pieņēmi virspusēji un vienaldzīgi.
Lūdzu tevi, pieņem evaņģēlija mācību par Kristu, par Viņa dzīvi un nāvi. Viņš atdeva savu dzīvi par tevi ne tikai, lai glābtu tevi no nākošā soda un mūžīgas pazušanas, bet, lai atbrīvotu tevi no vainas un grēka spēka, lai dotu tev spēku dzīvot pareizi. Viņš mira tavā vietā, lai tu tiktu mazgāts viņa asinīs un apģērbts viņa taisnībā, un atdzimis no Viņa gara, būtu tīrs un brīvs no grēka - Dieva bērns.
Pārdomā to visu savā sirdī un saki vai tie nav Viņa vārdi? Padomā, kā Viņš apģērbis tavas drēbes, pieņēma uz sevi tava grēka smagumu un nomira tavā vietā, lai tu apģērbts ar pestīšanas drēbēm varētu dzīvot svētu dzīvi. Tas Kungs nekaunējās mūs nosaukt par saviem brāļiem, Viņam līdzīgiem, tikai bez grēka, lai varētu mūs pacelt un izraut no grēka varas, un darīt mūs svētus Viņa valstības mantiniekus!
Kāda ir tava atbilde uz šo vēsti?
2.vēstulē korintiešiem rakstīts: “To, kas grēku nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.”
Tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši. Kristus bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam, mums par pestīšanu. Kā rakstīts Jesajas vēstulē: “Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai. „Ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti”, tā rakstīts 1.Pētera vēstules 2.nodaļā.
Jūs esat dzirdējuši un mācījušies, ka patiesība ir Jēzū, ka līdz ar agrāko dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirds prātā, un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā (Vēstule efeziešiem.4 nodaļa).
„Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem”, tā rakstīts Jāņa vēstules 15 nodaļā. Tā ir mīlestība, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem.
Tā arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvētus gan miesā, bet dzīvus darītus garā.
„Un ikviens, kas Tā Kunga vārdu piesauks, tiks izglābts”, rakstīts Apustuļu darbu 2.nodaļas 21.pantā. Par Viņu liecināja jau visi Vecās Derības pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa vārdā dabū grēku piedošanu.