Milzis

Autors: Edgars Grinbergs, pirmās grupas redzes invalīds

Sievietei īsta mīlestība nozīmē pakļauties, just laimi šajā pakļāvībā.
A.    Moruā.

Pa acu nodaļu staigāja, klīda, klaiņoja kāds tīnis, it kā nevarēdams vien izvēlēties, nezinādams kur piemesties, apstāties. Viņam bija pārsieta viena acs, bet seju “rotāja” vairākas, dažāda lieluma pusaizdzijušas brūces, rētas, ievainojumi, kas pa gabalu izskatījās, atgādināja tādus kā neparastus, neredzētus vasaras raibumus... Viņš ļoti garlaikojās, skuma, nezinādams, nevarēdams izdomāt, kur laiku likt, kā to īsināt, nosist... Lasīt, skatīties televīzijas pārraides nebija atļauts, jo, pārpūlot, pārslogojot veselo, varot tikt traucēta, kavēta ievainotās, traumētās acs izveseļošanās, izārstēšanās, redzes atgūšana ... Tātad atlika tikai radio. Bet arī tas dienām ilgi mala vienu un to pašu ar nelieliem izņēmumiem, turklāt šodien viņš dzirdēja pavisam ko tādu, ka nezināja, ko domāt, ko ne: Beļģijā esot atļauta bērnu pornogrāfija, kā arī... Sekss ar dzīvniekiem... Kāpēc, kādēļ Dievs tas kungs pieļauj tik daudz visādas nejēdzības, nedabīgas izdarības... turklāt tās nejēdzīgās, nepatīkamās reklāmas, kas uzbudina, kaitina, rada nepatiku, pretīgumu vispār ieslēgt radio... Tad nu vajadzēja darbināt smadzenes ar domāšanu, prātošanu, gudrošanu... Bet tam bija zināma priekšrocība, jo nevarēja neviens ne noskatīties, ne noklausīties kāds no malas ... hm... Vai nu gluži tā bija, ņemot vērā dzirdēto, lasīto par citu cilvēku domu uztveršanu lasīšanu ... Jā patiešām arī viņš, Raitis, taču domas ir uztvēris: kā gan citādi viņš būtu nereti zinājis, ka tiks izsaukts atbildēt, kaut skolotāja par to nebija vēl bildusi ne pušplēsta vārda...
Viņš turējās pēc iespējas tālāk no visiem tiem slimniekiem, ko turēja aizdomās, ka varētu plīties viņam virsū ar iztaujāšanu, izprašņāšanu, jo pārāk skatījās, blenza, lūrēja. It kā būtu ieraudzījuši nez kādu neredzētu, eksotisku dzīvnieku... Viņš ļoti labi saprata, ja ielaidīsies jebkādās sarunās, šie pamazām vien izvilks no viņa, izzinās visu patiesību... Viņš taču neprata pūst pīlītes kā barons Minhauzens... Un vispār kādēļ gan viņam būtu kādam kas jāstāsta, jāizpauž par savām likstām, nedienām! Nav jāapmierina svešu, nepazīstamu ļautiņu neveselīgā, slimīgā ziņkāre. Jā, ir cilvēki, kas cenšas izzināt, izdibināt citu noslēpumus, svešiem nepaužamas lietas, notikumus, lai tad, kā nez kādu sensāciju stāstītu tālāk, protams, ar dažādiem sagrozījumiem, tā sakot, krāsu sabiezinājumiem... Tādi lai labāk lasa, studē dzelteno presi, bet lai nelien virsū, neuzbāžas pilnīgi svešiem cilvēkiem ar savu neaudzinātību, uzmācību un nekaunību...
Diezin kā šie paši justos, kādu ģīmi rādītu, ja kāds censtos izzināt, izdibināt, izokšķerēt? Zināms, ka nemaz nebūtu pa prātam...
Raitis arī nespēja nekādi saprast, sajēgt, kādēļ visi kā viens taisni viņam plijas, bāžas virsū, lai izdibinātu, kas īsti ar viņu atgadījies, noticis. Traumatiskā nodaļa taču ir pilna ar sakropļotiem, savainotiem cilvēkiem, bet visi kā viens metas viņu, raiti, izjautāt, izvaicāt, izprašņāt... Jā, tas bija kaut kas dīvains, neparasts, neikdienišķs.
Bet ja nu viņš ņemtu un izstāstītu šiem visu, izklārētu, papūstu īsto patiesību? Ha, tad gan šiem būtu ko runāt, vāvuļot, mēli kulstīt... Nē, to gan viņš nekad nedarīs, neizpaudīs neko! Gluži otrādi, turēs mēli aiz zobiem un klusēs kā sētas miets, kā mēness pie debesīm... Viņam nav jānosūdz, jānodod savi tuvinieki, piederīgie, kā tas nereti noticis krievu okupācijas laikā... Arī Jūda nodeva Jēzu, turklāt vēl par kaut kādiem nieka sudraba grašiem...
Tanī dienā, no skolas pārnācis, viņš pa ieradumam paošņāja gaisu, lai uzminētu, uzzinātu, pēc smaržas, ko māte pagatavojusi azaidam. Bet šodien viņa snīpis, ožamais nekā samanīt, sasmaržot nespēja, nevarēja. Bet viņam taču gribējās ēst, jo nelielās, pieticīgās skolas pusdienas bija pagaisušas, un viņš bija izsalcis gluži kā tāds vilcēns, nevarēdams barību vien sagaidīt.
Nometis grāmatsomu uz krēsla, viņš devās uz virtuvi, ķēķi. Bet arī te nekas neliecināja, ka būtu kāds gatavojis, vārījis ēdienu: visi katliņi, trauki, galda piederumi bija savā vietā. Neizpratnē palūkojies apkārt, viņš nolēma, ka jāpaskatās mātes istabā: varbūt saslimusi, sasirgusi un atgūlusies. Agrāk taču nekas tāds nebija atgadījies. Bet arī tur neviena nebija, tikai miers, klusums valdīja visapkārt. Tad pēkšņi viņš izlaižamā dīvāna galā pamanīja, ieraudzīja divas raibas, milzīgas somas, kas izskatījās ar kaut ko gluži kā bāztin piebāztas. Kādu brīdi viņš domīgā neizpratnē lūkojās uz tām, skatījās, prātodams, kas īsti tur varētu būt iekšā. Beidzot viņš nolēma paskatīties, pablenzt, un pavilka vaļā plato rāvējslēdzēju: cigaretes... un otrā arī... Onkulis jucis, vai, jeb pavisam traks palicis, ja nolēmis visas tās izkūpināt... Bet viņš taču nemaz nepīpē, nesmēķē... Ko viņš ar tām darīs, kur liks... Tad pamazām nāca atskārsme: kontrabanda... No satraukuma un pēkšņām bailēm nosvīda piere, pār muguru skrēja auksti šermuļi... Tomēr viņš saņēma dūšu, pārvarēja bailes un ielūkojās sānkabatās: tās bija pilnas ar maziem, caurspīdīgiem maisiņiem, kuros varēja saskatīt baltu pulveri. Tā bija narkotika, jo viņš tūlīt to saprata, atskārta pēc televīzijā redzētā, skatītā... No bailēm, briesmu nojautas viņš sastinga uz vietas un kādu mirkli nespēja ne domāt, smadzeņot, ne kustēties no vietas vai iet... Tikai apziņa, raidīja, sūtīja briesmu signālus... Iztēlē viņš jau redzēja, skatīja, kā dzīvoklī iebrūk, iedrāžas policija, visu griež otrādi, izvanda, pārmeklē, uzliek onkulim, mammai roku dzelžus un aizved... Varbūt arī viņu, Raiti, beigu beigās apcietinātu... Jā, droši vien mammu arī notiesātu, iesēdinātu, jo, kurš gan ticētu, ka nav līdzdalībniece, ja uz onkuļa lūgumu, rosinājumu viņa pameta pārdevējas darbu un sāka strādāt par sētnieci. Lai vairāk varētu būt mājās un apdienēt, appuišot onkuli. Viņš gan teica tā: “lai māte vairāk laika varētu veltīt mums, vīriešiem...” Pārvarējis  uztraukumu, bailes, viņš aizrāva ciet slēdzējus, viņš sabijies, sakucis, apsēdās pie sava rakstāmgalda. Kad bija daudzmaz atslābinājies, nomierinājies, tikai tad attapās, atcerējās, ka Filiponkolis ne acu galā necieta, ja kāds uzdrošinājās, sadomāja līst, kā pats sacīja, pie viņa lietām, mantām, aiztikt tās... Raitis bija pārliecināts, ka onkulis kaut kādā vīzē visu iezīmē, ielāgo, jo kā gan citādi varētu zināt, ja kāds kaut kam ir pieskāries, aizticis? Šī atziņa, atskārsme tūlīt uz puiku iedarbojās kā tāds bieds, draudi... reiz jau onkulis viņu bez iemesla iekaustīja, iepēra pavisam bez kādas vainas esam. Bet kad tas atklājās, kļuva zināms, onkulis tikai noteica, ka tas tikai būšot uz priekšdienām, kā brīdinājums, mācība...

Biedrībai jubilejā

Autors: Fricis Svipsts, I grupas redzes invalīds

Kā bišu māte darbīgajā dravas stropā,
Pie sevis mudini tu pulcēties un sauc,
Jo liekot savus plecus, prātus kopā,
Mēs varam iecerēt un dzīvē paveikt daudz.

Kad paiet jubileja, gads sāk jaunu loku,
Un ziedu pušķi savīst, vārdu krelles irst,
Mums atkal biedrība sniegs nesavtīgu roku,
Ko gadu gaitā neviens neaizmirst.