Lūgšanas būtība
(turpinājums no iepriekšējā numura)

Autors: O. Hallesbijs, teoloģijas doktors (1879. – 1961.)
Lūgt nozīmē tikai – lūdzoši pacelt savu skatienu uz Pestītāju, kurš ir jau gatavībā un klauvē, - šo klauvēšanu mēs sadzirdam tieši tad, kad esam nonākuši postā, - Viņš šādā veidā klauvē, lai ienāktu, lai ieturētu ar mums maltīti un paustu sava vārda diženumu.
Atcerēsimies slimniekus, kuriem ārsti devuši norādījumus uzturēties saulē un svaigā gaisā kā vasaru, tā ziemu. Tur viņi guļ tik ilgi, kamēr gaisa un saules staru pastāvīgā iedarbība viņus izdziedē.
Atveseļošanās nav atkarīga no slimnieku izpratnes par saules staru un svaiga gaisa iedarbību. Tā nav atkarīga arī no viņu izjūtām veseļošanās laikā, kā arī no gribas, ko viņi piepūlē, lai kļūtu veseli.
Nē, tieši tad dziedināšana ir visiedarbīgākā, kad viņi izturas pavisam klusu un pasīvi, nepiepūlējot domas un gribu. Dziedināšanu veic saule. Slimajiem nav vajadzīgs nekas cits kā palikt svaigā gaisā un saulē.
Tikpat vienkārši tas ir ar lūgšanu.
Mūs visus ir sagrauzusi grēka postošā ietekme, mēs esam nāvei nolemti cietēji, taču “taisnības saule ir uzlēkusi ar savu staru dziedinošo spēku”. Dziedināšanai šai laikā un mūžībā no mums netiek prasīts nekas vairāk kā tikai tas, lai mēs ļautu taisnības saulei sevi apspīdēt un paliktu tās staros.
Lūgt nozīmē tikai – atlaisties žēlastības saulē, izlikt šajā svētajā gaismā savas dvēseles un miesas vainas, lai šī gaisma ar savu brīnumdarītājas spēku iznīdē visus grēka dīgļus. Būt lūdzējam nozīmē tapt gaismas dziedinātam un dienu un nakti pakļaut visas savas vainas Jēzus brīnumdarītājam spēkam. Būt kristietim īstenībā nozīmē iegūt vietu saulē!
Es gribētu parādīt ar iemēru, cik vienkārši tas Kungs ir iekārtojis lūgšanu.
Podagras slimniekam, par kuru stāstīts Marka evaņģēlija 2. nodaļā, bija labi draugi. Viņi zināja, ka Jēzus draugam varētu palīdzēt. Un tā viņi aiznesa slimnieku pie mājas, kurā bija iegriezies Jēzus. Bet tur bija tik daudz cilvēku, ka viņi nevarēja iekļūt iekšā. Tad viņi to apņēmīgi uznesa uz jumta, jumtu noplēsa un nolaida slimi lejā, Jēzum tieši pie kājām.
Draugi mierīgi stāvēja un gaidīja Jēzus liktenīgos vārdus, kuriem viņu draugs uzreiz bija jāizdziedina. Taču gaidīto vietā viņi dzirdēja citus liktenīgus vārdus: “Mans dēls, nebīsties, tavi grēki tev ir piedoti!”
Tas tātad bija cits lūgums, kas Jēzu uzrunāja stiprāk. Tas bija slimā lūgums pēc grēku piedošanas. Bet vīrs taču Jēzum nebija teicis ne vārda. Viņš klusi gulēja savā gultā. Es varu iedomāties, kā viņš tikai gulēja un skatījās uz Jēzu. Bet Jēzus dzirdēja šo bezvārdu lūgšanu, kas lauzās no slimā vīra sirds dziļumiem. Un Jēzus uzklausīja vispirms šo lūgšanu. Pēc tam Viņš uzklausīja arī otru lūgumu un dziedināja slimā miesu.
Tas mums palīdz mazliet dziļāk ielūkoties lūgšanas noslēpumā. Lūgšana sniedzas tālāk nekā mūsu vārdi. Tā mīt mūsu dvēselē, iekams mēs spējam to ietērpt vārdos. Un tā paliek atkal dvēselē, tikko lūgšanas pēdējais vārds nācis pār mūsu lūpām. Lūgšana ir mūsu sirds iedaba, dvēseles noskaņojums. Lūgšana ir pavisam noteikta sirds attieksme pret Dievu, ko Viņš debesīs tūdaļ uztver kā saucienu. Vai tas tiek formulēts vārdos vai ne, tas ir svarīgi nevis Dievam, bet mums pašiem. Kāda ir šī sirds iedaba, tās stāvoklis, ko Dievs uztver kā lūgšanu? Es gribu minēt divus dvēseles stāvokļus. Pirmais ir bezpalīdzīgums. Tas, bez šaubām, ir pirmā un drošākā lūdzošas sirds pazīme. Pēc manas izpratnes, lūgšana ir domāta tieši bezpalīdzīgajiem. Tā ir bezpalīdzīgo cilvēku pēdējā izeja. Jā, patiesi, pēdējā izeja. Mēs izmēģinām visu, iekams beidzot ejam lūgšanas ceļu. Tā tas ir ne tikai pirms atgriešanās. Visā mūsu kristieša dzīves laikā lūgšana ir mūsu pēdējā izeja. Es labi zinu, ka mēs bieži skaitām skaistas lūgšanas gan vienatnē, gan citiem dzirdot, lūgšanas, kuras nav rosinājis bezpalīdzīgums. Taču neesmu pārliecināts, vai tās ir lūgšanas. Lūgšana un bezpalīdzīgums ir nesaraujami saistīti. Tie noteikti ir tikai bezpalīdzīgie, kas spēj lūgt. 

(turpinājums nākamajā numurā)