Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
27.08.2010

ATRADENIS
Novele.

Autors: Edgars Grīnbergs, pirmās grupas redzes invalīds (1936. – 2007.)
Vējš locīja kokus, lejup lidoja krāsainas lapas un pārklāja zemi kā ar krāšanu segu. Aldis, iedams pa skvēru, vēroja rudens krāšņumu, klausījās koku rudens melodijā.
Pēkšņi uz apkārtējā trokšņu fona bija dzirdama kāda skaņa, kas krasi atšķīrās no citiem trokšņiem. Tā brīdi vibrēja gaisā, tad izzuda. Bet pēc mirkļa atkal bija dzirdama.
“Kas tas ir?” Aldis prātoja, ieklausīdamies vērīgāk. Kad vējš uz brīdi pierima, zēns pavisam skaidri sadzirdēja tādus kā žēlabainus pīkstienus. Paskatījies zem koka, viņš ieraudzīja brūnganu kamoliņu – mazu kucēniņu. Zēns pietupās, noglāstīja šuneli, un nolēma to aizlikt aiz mēteļa un sasildīt, bet tad atcerējās tēta vārdus, “nekad neaiztiec, kas nav tavs.”
Pareizi, - viņš domāja, glāstīdams kucēnu, kas rādīja sārtu mēlīti, cenzdamies nolaizīt zēnam roku. “Sunītis taču kādam pieder un var vēl nodomāt, ka es to ...”
Aldis glāstīja mazo radībiņu un cerībā gaidīja, ka kāds taču beidzot ieradīsies pēc tā. Laiks gāja un cilvēki vienaldzīgi gāja zēnam garām.
Kucēns žēli iesmilkstējās. “Nežēlojies mazais un nedrebi, es tevi sasildīšu aiz mēteļa”. Zēns aizgāja līdz solam, apsēdās un sāka gaidīt suņa īpašnieku. Virs galvas šņāca koki, rietumu pusē dunēja jūra, pa asfaltēto parka celiņu švīkstēdamas traucās vēja dzītās lapas, bet kucēns azotē saldi snauduļoja.
“Visi tikai iet, steidzas nezin kur,” Aldis domāja, “bet tevi, nabadziņu, neviens nemeklē.”
Tā Aldim parkā uz sola sēžot un prātojot, jau sāka krēslot un tuvējā ielā jau iedegās gaisma. “Jau tik vēls un es vēl te nezin ko gaidu acīmredzot tu suņuk, esi pamests un nu mums nekas neatliek kā jādodas mums ātri vien mājās, jo mājinieki uztrauksies, kur es tik vēlu esmu noklīdis, jo parasti mājās dodos laikus.”
 Ar kucēnu azotē Aldis šobrīd stingri nolēma nest to mājās un viņam būs četrkājains draugs, kā klases biedriem Uģim un Robim. Tas gulēs pie Alda dīvāna uz mīkstas sedziņas un kad gribēs iet laukā, ar vēso purniņu piebakstīs Aldim. Tad viņš celsies un ies ar savu draugu – suni pastaigāt, vai arī izlaidīs uz balkona, ar vārdu sakot, visādi par to rūpēsies.
Šajā mirklī Aldis nedomāja, ko par viņa jauno īpašumu teiks vecāki. Pag, bet kā tad viņš to sauks... Nu , protams, par atradeni. Kā gan citādi?
Aldis apstājās un pielieca galvu, lai papriecātos par jauno draugu. “Tev gudras acis, būsi dienās gudrs suns” – Aldis noglāstīja kucēnu un jau tīri žigli steidzās mājās.
Pēkšņi kucēns kļuva nemierīgs un centās izlīst no aizmēteļa. “Tev laikam kaut ko gribas,” un zēns nolika to uz ietves. Dažus soļus pačāpojis, suņuks apstājās, bet pēc maza brīža, astīti izslējis, nāca atpakaļ. Uz asfalta palika neliela peļķīte.
– Tu esi liels gudrinieks, bet izskatījās, ka dzīvnieciņš pieklibo, laikam ievainota ķepa. Tad, lūk, kāpēc nevienam neesi vajadzīgs... pametuši tevi klibiķīti, lai... Varbūt mamma mediķe varēs ko palīdzēt.
Noglāstījis kucēnu, ielicis to atpakaļ azotē, Aldis devās mājās.
– Tēt, tēt es mājās!
– Redzu, bet nu jau pavēls laiks, kur tu aizkavējies? – tēvs runāja, acis no avīzes nepaceldams. – Pēc stundām sēdēji, kādu nelabumu skolā pastrādāji?
Aldis atģērbās, bet tēta iztaujāšana tam nepavisam nepatika.
– Tēti, vai tu nebūsi dusmīgs?...
     Par ko man jādusmojas? – Skaidro nu laukā, kas tad tev ir “šīsdienas bagāžā”. Tēvs beidzot salocīja lasāmo un pavērās dēlēnā.
     Man ir, tas ir... es atradu..., dēls stomījās.
     Interesanti gan, ko tad tu atradi? Runā reiz skaidru valodu, -tētis uzstāja.
     Bet tu apsoli nedusmoties.
     Nu jā, redzu taču kāds tas atradums – tēvs ironizēja.
     Bet mans atradums ir dzīvs, - zēns bailīgi noburkšķēja, - un patiesi atrodas pie manis.
     Dzīvs? Kā to saprast? – tēvs brīnījās, vēl joprojām neaptverdams par ko iet runa.
     Nu tad, nu tad, lūk, skaties. Aldis beidzot sadūšojās un nolika šuneli uz grīdas, uz jaunā teiksmainā (tā māte būtu teikusi) paklāja.
     Kur tad tādu lielu zvēru izrāvi? – tēvs smaidīdams uzjautāja.
Nu tēvam bija skaidrs, kas dēlam bagāžā. Aldis izstāstīja kā viņš kucēnu atradis.
     Vai ievēroji, Aldi, ka suņuks klibo? Iespējams, tādēļ viņš kādam kļuva nevajadzīgs,- ģimenes galva ļoti nopietni teica.
     Jā... dēls skumji novilka.
     Rādi šurp! Paskatīsimies, kas tai priekšķepai kaiš. Varbūt kas iedūries, varbūt kā citādi savainota. Zēns ielika šuneli tēvam klēpī un gaidīja tā atzinumu. Jā diez kas nav, viņš aplūkodams ķepu noteica, - locītavas iekšpusē iekaisums, pus sadzijusi brūce, kas neļauj kājai brīvi locīties.
     Ko tādā gadījuma darīt? Nenesīšu taču viņu atpakaļ no kurienes atnesu? – Aldis iztrūcies jautāja.
     Muļķītis, nē taču. Kaut kas būs jāizdomā.
     Bet kad kāja suņukam sadzīs, vai tā locīsies?
     Nezinu gan, es neesmu vetārsts, bet kā jau tu zini – kārtīgs virpotājs, - domīgi noteica tēvs.
     Bet varbūt Mārtiņ onkulis zina, viņam taču ir suns. Un ne viens vien, - prātoja Aldis.
     Nu par to padomāsim mazliet vēlāk, - noteica tēvs, pieceldamies no klubkrēsla.
     Bet vai mamma nevar izārstēt? Viņa taču ir medmāsa, - Aldis nelikās mierā.
     Hmm... – tēvs sarauca pieri, - varbūt var, bet par to parunāsim tad, kad māte pati būs klāt. Es tagad mazliet iziešu. Ledusskapī atradīsi kaut ko sev garšīgu, droši vien esi izsalcis?
Taisnība gan. Vēders jau sen deva Aldim ziņu, ka ir tukšs. Tomēr vispirms zēns gribēja pabarot suņuku – savu Atradeni. Un par laimi ledusskapī atradās arī piens, kuram uz pakas bija uzrādīts 3,5% taukvielu.
     Garšīgs un tev, Atradenīt, būs tieši laikā, - zēns runājās ar savu jauno draugu.
Aldis ielēja pienu ļoti skaistā, puķainā šķīvī no bufetes plaukta. Tajos māte lika cienastu ciemiņiem. – Bet kā gan citādi, domāja zēns, pašreiz arī suņuks ir mans ciemiņš. Aldis viegli iebāza kucēna purniņu pienā. Šunelis nosprauslājās, aplaizījās un sāka lakt. Zēns nogūlās uz paklāja blakus kucēnam, lai tam nebūtu garlaicīgi, jo tas taču atradās svešā vietā. Bet no lielajiem pārdzīvojumiem Aldim uznāca miegs un viņš tā arī iesnaudās blakus atrastajam ciemiņam.
Pārnāca tēvs. Viņam aizrāvās elpa, ieraugot abus uz paklāja. Kucēns paglūnēja uz cilvēku, bet turpināja mieloties. Sārtā mēlīte zibēt zibēja. Žēl, ka nav pie rokas fotoaparāts. Tādu bildi varētu aizsūtīt kādam konkursam, - nodomāja ģimenes galva.
Pēc brīža svaiga un mundra pārradās mājās māte. Laikam slimnīcā darbs tai ne jau vieglais, tāpēc viņa sev vienmēr piegrieza vērību un bija, kā teikt “formā“. Laulātais draugs pielika pirkstu pie lūpām kā brīdinājuma zīmi un parādīja uz paklāju. Tieši tajā brīdī Atradenim iegribējās mazliet pačāpot. No spurainā purniņa uz viļņu zaļā pūkainā paklāja pilēja piena lāsītes.
Alda mātes acīs iezibējās kaut kas draudošs – dusmas. Viņas jaunais paklājs, - dārgais tepiķis, “par blatu” izdabūts. Vairāk kā gadu pūlējusies vēl “haltūras“ darbā, lai pie tādas šikas mantas tiktu! Bet tagad šis kukainis!! Šis, šis netīrais radījums pielāčo šo grīdas greznumu! Ko gan tas mūsu zeņķis izdomā! Kas viņam atļāva...
    – Mēs Aldim par daudz vaļas dodam, - zēna māte “mētāja zibeņus” uz visām pusēm. Ārā no mājas šo netīreli “kurkuli”.
     Nesatraucies nu tik pārāk bargi, redzi cik ideāli viņi abi savā kompānijā. Un dēls jau sen gribēja suni, tāpat kā citiem puikām. Bez tam viņš nav kurkulis, ne kukainis, bet, liekas, labas sugas kucēns, tikai kāja savainota. Un to nu, cienījamā medmāsa, tev vajadzētu apskatīties. Tas taču tavs lauciņš, jo tu esi ķirurģijas māsa, vai ne tā?
     Ko? Uz ko tu īsti mērķē? – laulene iebrēcās tā, ka arī gulētājs atmodās.
Vīrs pārsteigts palūkojās sievā. Viņas seja bija dusmu saraukta un nu arī smaids no vīra lūpām nozuda. Aiz rokas aizvilcis sievu uz otru istabu, noprasīja, - Kas noticis, vai tu nemaz nevari vairs pār saviem nerviem valdīt un tas viss šīs nieka grīdas lupatas dēļ? Es esmu no sirds tevī vīlies.
     Bet...bet tas taču sagandēts, ar pienu nošļakstīts, vai es to priekš netīra kucēna gādāju, - sieva nerimās.
     Aprunāsimies mierīgi, jo ar “pērkonu un zibeņiem” ne pie kāda gala netiksim.
Alda tēvs par katru cenu bija nolēmis sievu vest pie prāta, un, ka nemaz jau tā skāde tik liela nav – balts piens, balts celiņš... Nu kas tur liels?
     Kamēr suns no manas mājas nebūs laukā, man miera nebūs, - es nevēlos dzīvot pieķēzītā mājā!
     Nu pagaidi taču, - vīrs centās kā spēdams satracināto lauleni nomierināt. Aldim tavas bargās runas nav jādzird un pie tam, mīļā sieva, šīs mājas ir mūsu visu mājas. Tavas, manas, dēla un arī suņuka – tātad ģimenes.
Bet Aldis jau bija dzirdējis visu. Viņam prātā bija tikai viena doma, ka jāizglābj Atradenis. Ātrāk... ātrāk no šīs mājas prom.... pie vecmāmiņas. Zēns paķēra mēteli, ievīstīja siltajā šallē kucēnu un nozuda aiz durvīm, rudens saltajā vējā. Vecmāmiņas mājas šajā brīdī likās zēnam īstā miera osta.

Beigas.
(Novele rakstīta 1985.gadā)
 
KO MAN DEVIS BRAILA RAKSTS?

Autore: Ida Kronberga, pirmās grupas redzes invalīde

Jau uzreiz uz šo jautājumu varu atbildēt - to pašu ko redzīgajiem cilvēkiem viņu raksts. Sevišķi to var teikt par bērniem, kuri neredz, vai jau no bērnības redz ļoti vāji. “RVNBI” – Rīgas vājredzīgo, neredzīgo bērnu internātskola, kā toreiz to saucām. Šie saīsinātie burti bija jāraksta uz katras burtnīcas un tikai tālāk varēja rakstīt uzvārdu, kam tā pieder un kādai mācībai domāta. Toreiz vēl burtnīcas vajadzēja visus mācību gadus, bet tagad tikai līdz ceturtajai klasei. Tālāk visu rakstot ar rakstāmmašīnām. Mūsu laikos tādas bija tikai divas pa visu skolu. Skolotāji uz tām bieži pārrakstīja mums vajadzīgos tekstus krievu valodā, lai mēs iemācamies lasīt, jo trūka grāmatu. Audzinātājas daudz lasīja mums priekšā mācību grāmatas un pat daiļliteratūru. Vēlāk jau grāmatas visas pārrakstīja brailā, tomēr audzinātāja mācību stundās vēl lasīja priekšā uzdoto rītdienai, jo daudzreiz nesakrita teksti ar redzīgo rakstā iespiesto grāmatu.
    Toreiz audzinātājas bija tās, kuras noteica bērnam kādā rakstā tam mācīties. Tagad to nosakot vecāki vai acu ārsti. Nu skolotājiem ir jāmokās ar bērniem, kuri tomēr neredz redzīgo rakstu. Mūsu laikā nevienam vājredzīgajam, kas mācījās brailā, netika atteikts redzīgo raksts. Bija pat tādi, kuri mācījās brailā un redzīgo rakstā. Viņu burtnīcās bija stingrākas līnijas un rūtiņas. Skolotāji darīja visu, pat neiespējamo, lai bērni saprastu mācības. Mūsu klases audzinātāja no 1. līdz 4. klasei pat uztaisīja palielinātu tāfeles lodziņu no koka ar tapiņām. Ar tām mēs uzlikām vajadzīgo burtu un apgriezām otrādi, lai redzētu, kā šis burts lasāms. Bija jau arī ābece, bet tikai vēlāk to uzlaboja, lai mēs apgūtu ne tikai braila rakstu, bet arī redzīgo rakstu – lielos drukātos burtus. Mūsu laikā, mēs tos apguvām, lietojot hebolta rakstu. Kamēr pārējie bērni glīti rakstīja glītrakstīšanas stundā, mēs rakstījām tikai uz hebolta tāfeles. Tai bija lodziņi sadalīti četrās daļās. Tāfeles iekšpuse gluda. Ar ļoti asu zīmuli uzvilkām burtus. Glītrakstīšanas stundās mēs rakstījām diktātus. No malas izskatījās it kā rakstītu brailā, taču tuvāk ieskatoties, varēja redzēt, ka ar zīmuli velkam burtus no kreisās uz labo. Tā daudzi no mums paši varēja vecākiem uzrakstīt vēstules. Šāda veida rakstīšana iespiedās atmiņā. Tagad ar brīvu roku daudzi parakstāmies. Mums nav sveši arī cipari. Tos sataustot reljefā, nekad nekļūdāmies.
    Kā zināms, braila rakstu rakstām no labās uz kreiso pusi, bet lasām pareizi, t.i., tāpat kā redzīgo rakstu no kreisās uz labo. Redzīgam cilvēkam tas viss asociējas ar spoguļrakstu. Kam tas ir skaidrs, tas ātri aptver brailā rakstīto. Vienīgi daudz jātrenējas kā rakstīšanā, tā lasīšanā. Sākumā liekas, ka ir nezin cik grūti, taču tas ātri pāriet. Ātrlasīšanas un ātrrakstīšanas konkursos parādās fakts, ka ir cilvēki, kuri visu izdara ļoti ātri, citi turpretī ļoti lēni. Vislielākā grupa, manuprāt, ir tie, kuri raksta vidēji ātri un lasa tāpat. Daudz esam ieguvuši lasot ar grifeli. Tas bija ļoti nepieciešams matemātikā, lai izveidotu reizināšanas, dalīšanas stabiņus, lai tie mums izskatītos tādi paši kā redzīgo burtnīcās, vai uz tāfeles. Šādi izveidojas par visu pareizs priekšstats. Vienīgi jāzina un jāpārvalda seši punktiņi, lai atvērtos logs uz pasauli. Tagad visu mācās padziļināti. Ar datora palīdzību. Rakstāmmašīnas atvieglo rokām darbu, jo uz tām burtu var uzlikt uzreiz, darbojoties ar visiem roku pirkstiem tāpat kā uz datora klaviatūras. Tomēr starpība ir. Rakstāmmašīnai ir sešas klapītes. Uz tām tiek izveidots ar pirkstiem vajadzīgā zīme brailā. Īsi sakot, atkrīt katra punktiņa iespiešana, kas daudziem agrāk sabojāja rokas, jo grāmatas ar rokām pārrakstīja vēl līdz sešdesmitajiem gadiem. Tās pārrakstīja uz divpusīgo tāfeli, kur iznāca retas rindas. Tās bija vieglāk lasīt sevišķi tiem, kuri tikai apguva braila rakstu. Ir mums bijušas dažāda lieluma tāfeles. No tā izejot bija piezīmju grāmatiņas dažāda lieluma. Bija mums gan kartes reljefā, gan grāmatas ar reljefa zīmējumiem.
Domāju, ka mūsu paaudze dzīvoja interesantā pasaulē, kur labi cilvēki tumsā ienesa gaismu, mums palīdzēdami visu saprast, loģiski domāt un būt pilnvērtīgiem cilvēkiem.

VAI VIEGLI?

Autors: Fricis Svipsts, pirmās grupas redzes invalīds

No rīta Latvijā vēl ceļos, aunu kājas,
Bet vakars Īrijā jau pienāk man.
Vai viegli pamest savas dzimtās mājas?
Kad senā dziesma tagad mūsdienīgāk skan.

Sāk bālēt barikāžu ugunskuru dzirkstis,
Un tālāks kļuvis draugu ciešais plecs,
Bet toreiz sasila no tējas krūzēm pirksti,
Un dziesmās vienojās gan jauns, gan vecs.

Ir katram gājputnam vien savi pavasari,
Kad atgriezties un atkal ligzdu vīt,
Un tāpat mums ir ceļu daudz un gari,
Un katram savas alkas sirdī mīt.

Vai viegli aizmirst savas dzimtās mājas?
Kur dārzi ceriņziedu kupenās drīz slīgs,
Kur rīta rasā iebrist neapautās kājas,
Un savai zemei būtu atkal vajadzīgs.



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.