Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
27.08.2010

Šo rakstiņu pēc 1982. gada dzimušie (tātad, kas jaunāki par 25 gadiem) var tālāk nelasīt un neklausīties, jo vienalga Jūs neko nesapratīsiet!
Dieva dēļ, kā gan tas iespējams, ka mēs, kuri esam dzimuši piecdesmitajos, sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados un agrāk, esam vēl dzīvi? Saskaņā ar tagadējām teorijām, mums jau sen vajadzētu būt mirušiem. Kāpēc?
Tāpēc, ka mēs sēdējām automašīnās bez bērnu sēdeklīšiem, bez drošības siksnām un gaisa spilveniem! Mūsu gultas un koka rotaļlietas bija nokrāsotas ar veselībai kaitīgām krāsām. Trepju augšdaļā nebija norobežojuma un kurš spēra soli par tālu, nokrita lejā. Kad Tu no rīta pamodies savā gultiņā, neviens tevi nedzirdēja. Ja kas atgadījās, tev bija jābrēc no visa spēka, lai vecāki tevi sadzirdētu. Pudeles ar bīstamām vielām un pat visdažādāko zāļu pudelītes vienkārši ar abām rociņām un visvienkāršākajām muskuļu kustībām varēja brīvi atvērt.
Durvis un vārtiņi vienkārši aizcirtās paši un, ja tu no turienes nepaspēji noņemt savus pirkstiņus, tad tiem dikti sāpēja. Tu sēdēji uz velosipēda bagāžnieka un, turoties pie priekšā braucošās automašīnas, centies no tā nenokrist. Ķiveri nevilkām pat braucot ar motociklu, kur nu vēl ar velosipēdu. Arī mūsu velosipēdi parasti bija vai nu par lielu vai par mazu priekš mūsu auguma un tiem nebija vairāku ātrumu
Ūdeni mēs dzērām no krāna, nevis no pudelēm. Gan jau arī toreiz bija kā krāsvielas, tā aromatizējošas vielas, jo tik sarkanu, zaļu vai dzeltenu limonādi kā tolaik, mūsdienās vairs neražo.
Košļeni mēs vakarā pielīmējām pie nakts skapīša stūra un nākamajā dienā tā atkal tika košļāta tālāk.
Skolā mums bija tikai neveselīgi viena izmēra soli un krēsli. Mūsu apavus pirms mums bija jau valkājis brālis, māsa vai kāds cits radinieks.
Agri no rīta izgājām no mājām un atgriezāmies tikai tad, kad jau bija ieslēgts ielu apgaismojums. Daudzreiz neviens pat nenojauta, kur mēs esam un mobilo telefonu arī mums nebija. Ne mežā, ne parkos, nebija rotaļu laukumu, ne arī tusiņu vietu tīņiem. Ja mēs gribējām apciemot draugus, tad vienkārši gājām pie viņiem un lai norunātu tikšanos, viņiem nevajadzēja iepriekš zvanīt. Arī pieaugušie nebija līdz. Mēs ēdām cepumus un maizi ar biezu sviesta kārtu, taču mēs nekļuvām resni. Mēs ar draugiem dzērām no vienas pudeles un no tā neviens nesaslima. Mums nebija Playstation, 64 televīzijas kanālu, video, DVD, sava televizora, datora, ne arī interneta pieslēguma. Bet mums bija draugi!!!!!!
Televīzija sāka raidīt tikai plkst. 1800. Tad vesela stunda tika atvēlēta bērnu raidījumiem un lai pārslēgtu televizora kanālus, vajadzēja piecelties kājās, jo visas pogas atradās uz televizora. Un vecāki izlēma to, ko un cik ilgi skatīties.
Mēs iegriezām sev pirkstos, lauzām kaulus un reizēm izsitām zobus. Mēs cīnījāmies, kāvāmies un neviens pieaugušais par to nelikās ne zinis. Pedagoģiski korektas rotaļlietas gatavojām sev paši, dauzījām ar koku bumbas, taisījām imitētas ragaviņas un tikai kalna pakājē konstatējām, ka esam aizmirsuši par bremzēm. Mēs spēlējām uz ielas futbolu un spēlēt varēja tikai tie, kuri to prata, bet kuri neprata, tiem bija jāvēro no malas un jāpārdzīvo vilšanās. Pusdienu sviestmaizes smērējām sev paši un, ja aizmirsām to izdarīt, tad skolā nebija ko nopirkt. Ja maizīte tev negaršoja, tad vienkārši visu dienu biji mazliet izsalkušās kā pārējie. Un skolotājam arī vienmēr bija taisnība.
Ja mamma rītos uz atvadām no durvīm pamāja ar roku, tad mēs bijām memmesmeitiņas vai memmesdēliņi. Ja izdarījām palaidnības, vecāki bija vienisprātis ar policiju un nevienu neizpirka. Mūsu nedarbiem bija sekas un no tām nebija iespējams paslēpties.
Mēs bijām brīvi, dažreiz nogāja greizi, dažreiz veicās un mēs par to visu paši atbildējām. Bija jāmācās pašiem ar visu tikt galā!
No šīs paaudzēs nākuši daudzi cilvēki, kuri prot risināt problēmas, radošu strādāt un tā vārdā uzņemties risku, nekaunoties un nebaidoties par sekām.



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.