Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
27.08.2010

Un tūdaļ dziedāja gailis...

Autors: mācītājs Voldemārs Zveja
Vai kāds var pasacīt un izskaidrot, kādēļ mūsu dzimtenes dievnamu torņos bieži uzliek gaili? Ko īsti gailis simbolizē? Ļoti senos laikos, kad vēl nebija izgudroti pulksteņi, gailim sadzīvē bija vērā ņemama loma. Arī Bībelē mēs lasām vairākkārt par pirmiem, otriem un trešiem gaiļa dziedājumiem, kuriem katram bija savs laika iedalījums. Tas nozīmē, ka gailis noteica pareizo laiku un modināja cilvēkus no miega.
Arī kad Pēteris aizliedza Jēzu, stāvēdams augstā priestera dārzā, viņu pārsteidza gaiļa dziedāšana. „Bet Pēteris sacīja: „Cilvēk, es nezinu, ko tu runā,” un tūliņ, viņam vēl runājot, gailis dziedāja”. Šī gaiļa dziedāšana Pēterim atsauca atmiņā viņa Meistara vārdus:” Pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes noliegsi.”
Ko šis senais Bībeles notikums mums 21.gadsimta. cilvēkiem māca un atgādina? Vai vispār vērts tam pievērst uzmanību?
1) Visupirms tas liecina par savu spēku pārvērtēšanu. Kad Jēzus bija ar mācekļiem runājis par savu nāvi un nodevību, un ka visi viņu atstās un bēgs, Pēteris lielīgi paziņoja: ”Ja visi Tevi atstās, es – nē!” „jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi nekad neaizliegšu.” „Kungs, es esmu gatavas ar Tevi iet cietumā un nāvē.”
Bet vēlāk, kādas necilas kalpones priekšā, kurai ar tiesas procesu nebija nekādu sakara, Pēteris trīs reizes gļēvi aizliedza savu Meistaru. Patiesības labā gan jāsaka, ka Pēteris ļoti bieži runāja visu mācekļu vārdā. Kad liels mācekļu pulks – kādi septiņdesmit – bija no Jēzus aizgājuši un kad viņš jautāja divpadsmit mācekļiem vai jūs arī negribat aiziet, Pēteris ļoti pārliecinoši apstiprina „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.”
Kas paļaujas uz saviem spēkiem, agri vai vēlu tiks no tumsas spēkiem pievarēti. Mūsu pašu spēku pārvērtēšana noved pie krišanas.
2) Otrs iemesls Pētera krišanai bija modrības trūkums. Ar paša spēkiem nav iespējams palikt nomodā. Smagās krīzes stundās reizēm mums uzmācas miegs. Kad Ģetzemanes dārzā mācekļi aizmiga un saldi gulēja aiz skumjām, Jēzus skumīgi jautā: „Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā?” (Mateja 26:40) Ne Ģetzemanē, ne augstā priestera dārzā Pēteris nespēja būt nomodā. Šajā laikā izšķirošais bija tas, ka viņš iepriekš bija sildījies pie sveša ugunskura. Būtu bijis labāk, ja viņš būtu salicis rokas lūgšanā, nekā sildījies pie ugunskura kopā ar viņam nesaderīgiem cilvēkiem.
Cik daudzreiz mēs neesam līdzīgi Pēterim atradušies tādā sabiedrībā, kur mums draud briesmas aizliegt savu Meistaru, bet tanī pat laikā nav spēka celties un aiziet no sev nevēlamas sabiedrības. Nav zināms, cik ilgi Pēteris tur būtu sildījies, ja liktenīgā brīdī nebūtu dziedājis gailis? Vai Tev arī dzīvē ir bijuši līdzīgi piedzīvojumi, ka tikai pateicoties „gaiļa dziedāšanai” tu atjēdzies, ka neesi īstā vietā un sabiedrībā?
Rodas jautājums, pēc kādām pazīmēm kalpone atpazina Pēteri kā Jēzus mācekli? Pirmkārt, viņa valoda viņu nodeva, jo sēžot pie svešā ugunskura droši vien viņi taču neklusēja, bet risināja dzīvas sarunas. Mēs nezinām, ko viņi runāja, bet Pētera valoda viņu nodeva. Tas pats attiecas ar ikvienu no mums. Sēžot pie svešiem ugunskuriem, mēs nespējam noslēpt savu piederību mazam ganāmam pulciņam, jo mūsu valoda mūs nodod. Otrkārt, kalpone ievēroja to, ka viņš ir galilietis. Arī cilvēki, kas nes kristieša vārdu, nevar noslēpt piederību galilietim, tāpēc nemēģināsim jebkurā sabiedrībā atrodoties noslēpt un noliegt savu piederību Kristus ganāmam pulkam. Ja to mēģināsim, varam gaidīt, ka dziedās gailis.
3) Trešais iemesls Pētera krišanai bija gļēvums. Viņš tik ļoti apmulsa kalpones priekšā, ka sāka dievoties: „Cilvēk, es nezinu, ko Tu runā!” „Kalpone viņu uzlūkoja un sacīja: „Šis arī bija pie Viņa.” (Lūkasa 22:56) Pēc lielības un paaugstināšanās nāk gļēva krišana, tāpēc Pāvils brīdina ticīgos Romā. „Bet tu turies ar savu ticību. Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības.” Bez Dieva spēka un Viņa pasargājošās žēlastības, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem un spējām, mūs var piemeklēt Pētera sāpīgais kritiens.
4) Dievišķais starpsauciens. „Cilvēk, es nezinu, ko tu runā?” Un tūdaļ dziedāja gailis. Gailis bija Dieva izredzēts ierocis. Jēzus Pēterim neko nesacīja, bet Viņa skumīgais skatiens pateica visu. Droši vien Pēteris atminējās sava Meistara paredzējumu un domāja: „Kaut es to būtu laikus ņēmis vērā!”
Dieva rakstīts Vārds, kurš mums visiem šodien ir pieejams, grib cilvēku uzrunāt, uzmodināt, noteikt rīcības plānu. Bet vai mēs tam piegriežam vajadzīgo uzmanību? Kur mēs šodien ejam ar saviem grēkiem? Kā mēs vispār risinām grēka problēmu, kura vienmēr un jo sevišķi patreiz ir cilvēces problēma numur viens! Nesaki „ar mani nav tik ļauni, daudzi mani laika biedri dzīvo vēl briesmīgākos grēkos! Un kurš tad vispār šodien ir bez grēka?” Nemēģini grēku attaisnot un noliegt, bet nes to priekšā Jēzum. „Atgriezieties pie manis” ir Dieva vārda galvenais moto. Mēs visi zināmā mērā esam no Dieva novērsušies, tāpēc Jēzus saka: „Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur Mani” (Jāņa 14:6).
5) Radības aicinājums.
Visā radībā tiek saklausīts gaiļa modinošais dziedājums. Visi pasaules notikumi kā „cunami” zemestrīces, plūdi, vētras, atoma draudi ir gaiļa dziedājums. Tāpēc psalmists mums pārmet: „Tiem ir ausis, bet tie nedzird; tiem ir deguns, bet tie neko nesaož.” Un pravietis Jeremija saka: „Bet tie Mani neklausīja un savas ausis neatvēra: tie staigāja pēc savas ļaunās sirds padoma un pagrieza Man muguru un ne vaigu”. Sākumā Dievs runā, bet tad seko Viņa rīcība. Nelaime tā, ka mēs aizbāžam ausis un negribam ieklausīties, ko runā Dievs, bet nonākot nelaimē un briesmās izsaucamies: „Bet kur tad ir Dievs? Kā Viņš visu to pieļauj?” Psalmists 107. psalmā saka: „Pēc Viņa pavēles sacēlās vētra, kas sabangoja jūras viļņus, tie pacēlās augšup pret debesīm, un nogrima atkal dzelmē tā, ka viņu dvēsele trīcēja izmisumā un bailēs. Tie viņus mētāja un svaidīja kā dzēruma pilnus, visa viņu gudrība bija galā. Tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm”.
Kamēr mūs neskar dzīves vētras un nedraud briesmas, mēs gluži labi iztiekam ar Dieviņu, bet kad sajūtam nāves tuvumu, tad saucam: „Kungs, kur Tu esi apslēpies, kāpēc Tu visu to neredzi un nenovērsi?” Jeremijas grāmatas 7.nodaļā teikts: „Tas Kungs Cebaots Tevi piemeklēs ar pērkonu un zemestrīci, ar lielu troksni, ar auku un negaisu, un postīgām uguns liesmām.” Visi šie notikumi šodien pasaulei sludina: „Redzi, Es nāku drīz, un Mana alga līdz ar Mani,” (Atklāsmes grāmata 22. nodaļa).
Vēstules Ebrejiem autors saka: „Cilvēkam noteikts vienreiz mirt, pēc tam nāks tiesa.” Kapu pieminekļi un gaiļu dziedāšana mums atgādina, ka esam mirstīgi un brīdina, lai esam gatavi. Par Atklāsmes grāmatas 13.nodaļā aprakstītajiem nākotnes notikumiem Anglijas premjers Tonijs Blērs kādā savā runā izteicās, ka tas viss mūs gaida vistuvākā nākotnē.
Dievs nekad neizlaiž mūs no savām acīm. „Jeb vai Tu pārproti Viņa neizsmeļamo laipnību, pacietību un lēnību, nesajēgdams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos?” Jēzus skatiens uz Pēteri nebija bez iedarbības. Pēteris atminējās Jēzus vārdus: „Pirms gailis divi reizes dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi, un pie atziņas nācis, viņš iesāka raudāt.” Viņš arī atcerējās vārdus, kurus viņa Meistars tam sacīja Lūkasa evaņģēlija 22. nodaļā: „Sīmani, Sīmani, redzi sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” No šī skatiena Pēteris rūgti raudāja. Mūsu nepaklausība mums dārgi maksā un par to bieži jāraud. Bet ir labi, ja varam savu dvēseli atvieglot ar asarām. „Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos.” Caur nožēlu dzimst jauns radījums. Pravietis Jesaja raksta: „Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu un lieku izklīst taviem grēkiem kā mākonim.” Pirmajā Pētera vēstulē sacīts „lieciet savu cerību pilnīgi uz to žēlastību, kas jums tiks pasniegta, kad Jēzus Kristus parādīsies.” Turpat tālāk 5. nodaļā teikts: „Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turaties pretī stipri ticībā...”
Vai tu šodien tici velna realitātei jeb domā, ka tas ir tikai viduslaiku biedējošais tēls un ne pārāk gudra radība, kas pasakās un bildēs attēlota ar trīszaru dakšām rokās?
6) Un Pēteris izgāja ārā.
Pēteris droši vien uzmeklēja klusu vietu, kur izraudāties. Vai arī mēs, kad esam krituši, uzmeklējam klusu vietu, kur visu pārdomāt? Vienmēr ir labāk iet ārā aukstumā – pārdomās, nekā palikt un sildīties pie sveša ugunskura, pie kura esošie ļaudis ir tev garīgi sveši. Pēc šīm pārdomām Pētera dzīvē sākās kaut kas jauns.
7) Pēteris rūgti raudāja.
Cik svētīgi un veselīgi, ja cilvēks var raudāt. Tas atvieglo sirdi un dvēseli, jo asaras nav vājuma pazīme. Saka, ka vīrieši neraudot, bet pats Jēzus raudāja gan pie Lācara kapa, gan arī Eļļas kalnā, uzlūkojot Jeruzalemi un sakot: „Kaut tu zinātu, kas pie tava miera vajadzīgs!”
Ja gribam savā dzīvē iesākt kaut ko jaunu, tad bieži mums nāksies no kaut kurienes iziet ārā. Paliekot pie sveša ugunskura mums draud briesmas, bet, izejot ārā, gaida pārmaiņas un glābšana. Mūsos visos mīt kāda daļiņa no Pētera, tāpēc nesakāt: „Ar mani tā nemūžam nenotiks.” Mums ir tāda pati iespēja atgriezties kā Pēterim.
Cik labi, ka vēl šodien šad tad šis Dieva sūtītais gailis, iedziedājās un novērš mūs no grēka. Kaut tikai mēs īstā laikā ieklausītos! Netiesāsim Pēteri par viņa kļūdām, bet lūkosim paņemt savai dzīvei šo piemēru kā brīdinājumu.
Vēl paliek ļoti nopietns jautājums. Vai gailis visiem cilvēkiem pie grēkā krišanas iedziedājās? Tomēr ne visiem. Cilvēkiem, kuri savas sirdis ir nocietinājuši un dzīvo nemitīgos grēkos, gailis var arī neiedziedāties. Tas nozīmē tikai vienu, ka cilvēkam jāsakārto savas attiecības ar Dievu.
Visupirms mums jāatzīst sevi par grēciniekiem. Tad jānāk Jēzus Kristus priekšā, savi grēki jāatzīst un jānožēlo un jākļūst par Dieva bērnu, lai Jēzus Kristus būtu jūsu personīgs Pestītājs. Tas nozīmē izmainīt savas dzīves virzienu, jeb kā Jēzus to nosauc - par atgriešanos. No šī brīža cilvēka sirds ir atvērta un jūtīga pret grēku un gailis noteikti pie pirmās krišanas grēkā iedziedāsies.



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.