Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
24.04.2017 Autors: LNB

Sarunājas Aigars Bušs
„Mans uzdevums ir rīkot svētkus cilvēkiem”
 
- Labdien, pastāsti lūdzu par sevi!
- Es esmu Mārcis Grīnbergs, pie mums, t.i. pie jums nokļuvu nejauši. Vispār mans hobijs ir darbs ierakstu studijā, un uz neredzīgo biedrību nācu ar domu, ka varu kaut kā būt noderīgs. Tad, pēc tikšanās ar Māri, nāca lūgums, palīdzēt kvalitatīvi ieskaņot biedrības avīzītes klausāmo versiju.
- Saki, lūdzu, cik ilgi tu jau to dari?
- Nezinu, kādi 4-5 gadi, negribu samānīties, vajag apskatīties.
- Pirms nākšanas šurp, tu taču kaut ko biji dzirdējis par neredzīgo biedrību?
- Jā, biju dzirdējis to, ka tā ir spēcīga kustība un nopietna darbošanās, to es zināju. Bija doma, ka varbūt ir kāds Eiropas fonda vai kāds cits finansējums, kur kaut kas speciāli jāieskaņo. Tas mums nesanāca, bet reizi divos mēnešos esmu klāt un ar tevi, Aigar, kopā rakstām avīzīti, ieskaņojam to.
- Jā, Mārci, zinu, ka lielākā daļa cilvēku ir apmierināti ar veikumu, bet ir arī cilvēki, kuri nebūs apmierināti ne ar ko, ir tāda suga. To tu dari un paldies tev par to! Pastāsti nedaudz vairāk par sevi.
- Apzinīgos 17 savus mūža gadus esmu pavadījis Aizkrauklē vai Stučkā, kā toreiz sauca, tur es esmu dzimis, mūzikas skolā gājis un skolā mācījies. Tur pabeidzu vakara vidusskolu, jo neredzēju lielu jēgu no parastās vidusskolas. Tā bija tāda eksperimentāla vakara vidusskola. Trīs gadu kursu pabeidzu divos gados, es biju pietiekami labs, lai turpinātu mācības augstskolā. Tā kā mana doma bija mainīt pasauli un pasaules uztveri caur pedagoģiju, tātad caur bērniem, tad es stājos pedagoģiskajā, toreiz tas bija institūts.
- Tas bija Rīgā?
- Nē, tepat Liepājā.
- Kā tu no Aizkraukles tā pēkšņi izdomāji nākt uz Liepāju?
- Mani vecāki kā jaunie speciālisti savulaik tika nosūtīti no Liepājas uz Aizkraukli ieviest kino sistēmu. Tātad es esmu atgriezies savu vecāku dzimtenē, var teikt mājās – mammas mājās.
- Tu augstskolu pabeidzi?
- Es pabeidzu augstskolu, bet, kā jau īsts, kārtīgs students, paņēmu akadēmisko gadu un sāku strādāt vietējā radiostacijā – Radio FM-102, kā programmu direktors, rīta programmu vadītājs, ierakstu studijā kā operators, kas veido reklāmas rullīšus un audio rullīšus. Bez tam esmu arī kā mūziķis studijā strādājis, bijušas mūzikas grupas, dažādu žanru. Bijām arī Mikrofona televīzijas vakaros. 
Tas viss ir tāds garām ejošs un garām slīdošs. Man tiešām patīk pats ieraksta process, pati režija, man patīk interviju apdarināt ar muzikālo pavadījumu, un tad tas top par tādu klausāmu, baudāmu tā kā seriālu, tā kā jau par raidījumu ar džingliņu priekšā, ar jau ierastām lietām, kam cilvēki seko, pēc vajadzības. Ja ir biedrības ziņas, tad ziņas, ja ir Māra Ceiruļa sveiciens vai ievadvārdi, tad tie tādi ir, tad ir sporta ziņas, viss, kas ir šajā avīzītē.
- Zinu, ka tu nodarbojies arī ar pasākumu vadīšanu. Ko tas nozīmē – pasākumu vadīšana?
- Tas nozīmē  gan darbu ar klientu, ar šo pasākuma pasūtītāju, tad visa režija –kur pārsteiguma daļa, kur ēšanas daļa un kur mākslinieku un mūziķu daļa. Tas viss ir pasākuma skelets, pasākuma apģērbšana ar gaļu un drēbēm, līdz pat vadīšanai. Kad pats neesmu vadītājs, ņemam citus, kas vada. Ņemam tos, kurus cilvēki grib. Tad esmu vai nu dīdžejs, vai pasākuma administrators. Man tā vide ļoti patīk. Varētu teikt, ka mans uzdevums ir rīkot svētkus cilvēkiem.
- Es to specifiku tā īsti nesaprotu, tāpēc ir grūti uzdot tādus konkrētus jautājumus. Varbūt tu atceries, cik garš tev bija garākais pasākums? Varbūt “sutku”, es nezinu?
- Drīzāk jādomā tā, ka cilvēki spēj kvalitatīvi izturēt atpūtu 6-7 stundas, tālāk jau sāk turēties nevis uz izturību, bet jau uz alkoholu, tad latviešiem atveras trešā un ceturtā elpa dejām, var līdz rītam dot vaļā. Tad tās var būt arī 12 stundas. Kāzās, piemēram, liek vaļā uz nebēdu, bet, vai tas ir vajadzīgs? Bieži vien cilvēki grib jaukt kopā stilus. Viņi atnāk uz pasākumu skaistā tērpā, skaistā frizūrā, bet nezin kāpēc apvieno to kopā ar pirti, izmetas pliki un dodas karsēties.
- Tā ir! Es to arī esmu ievērojis.
- Cilvēki grib nomazgāties, kartupeļus novākt un kāzas nosvinēt, visu vienā reizē, it kā vairāk netiktos. Vēl kas ir, man no vienas puses pasākumi patīk, bet no otras puses ir nedaudz kaitinoši, ka cilvēki katrs pēc savas sajēgas un sapratnes grib vai nu viens otru pārsteigt, vai arī neko negrib - sak’, tikai lieciet mūs mierā, mēs klusu paēdīsim, tad varbūt padejosim. 
Cilvēki negrib ielikt darbu, prāta pārsteigumu vai piedzīvojumu kaut kādu, viņi ir kļuvuši inerti. No vienas puses - citi grib pārsteigt ar kaut kādiem numuriem, ar burvju māksliniekiem, bet no otras puses ir - lieciet mani mierā, es pa kluso nodzeršos. Nevarētu teikt, ka cilvēkiem jāmāca atpūsties un izklaidēties, bet tā izpratne par to visu ir ļoti tradicionāla. Ko tad latvietim vairāk vajag, kā smuki apģērbtam apsēsties pie klāta galda! Noteikti jābūt alkoholam, vēl dzīvai mūzikai. Tad pasākuma trīs vaļi jau ir nodrošināti, bet ko tālāk?
- Izrādās, ka ir arī citi veidi kā atpūsties.
- Man liekas, ka cilvēki savu atpūtu palielam arī gatavo paši. Mēs neesam tik bagāti, ka visu varēsim nopirkt. Citi vēl sēž un domā: “Es iemaksāju par dalību 15 eiro, ko tad tu man parādīsi par maniem 15 eiro? Fui, cik stulbi, tu man neko neparādīji!”
Bet svētki, patiesībā, ir jau mājās pārdomāta darbošanās. Vai tu pie sava tēla piestrādā? Vai pie satura? Vai tava komanda, darba biedri kādu numuru kopā gatavojat? Nu tā, lai esat pasākumā iekšā! Negaidiet, lai jūs kāds pārsteigtu, tad jau faktiski tu ej uz svētkiem kā uz uguņošanu. Ejam uz to “tadā!!!” momentu! Lai nav attieksme - ar ko tad jūs mani tagad pārsteigsiet? Vai, cik stulbi, šito jau es redzēju…
- Tu sadarbojies ar mums, bet mēs tevi finansiāli maz varam atbalstīt. Ja cilvēki izlasīs šo interviju un ieinteresēsies paši vai viņu draugi, radi par Mārci kā pasākuma vadītāju, vai mēs drīkstam avīzītē ielikt tavas koordinātes, tavu telefona numuru? 
- Kā lai tev saka? Zini kā ir, cilvēki, un es tai skaitā, ir palikuši slinki, pēc iespējas mazāk gribas ko darīt. Ļoti daudzi nevis saka - organizējam un darām!, bet - cik tad tev stundā? Tas tā ir. Es domāju, ka mani cilvēki vienalga atrod, piedāvājums ir ļoti labs. Bet man ir tā, ka es, goda vārds, vairāk atsaku nekā piekrītu, jo – vai nu to dari, vai nedari un necūko cilvēkus, neāzē. Dievam pašam ir plāni, vai izmantot mani vai neizmantot, vai tikties, vai netikties. Es domāju, ka cilvēki, ja vajadzēs, mani atradīs. Vai tas ir Facebook, vai citādi. Var, protams,  arī zvanīt, bet nav tā, ka es tūlīt metos darīt. 
Jo, ja cilvēks domā  - nu, cik tad ir stundā, tad saku tā: “Iedomājieties, nāk salavecis uz eglīti, viņš atnāk ar tukšu maisu, tajā iekrauj dāvanas, viņš padarbojas pusstundu, paņem 50 eiro un aiziet. Nu varbūt viņš vēl novada kādu rotaļu.” 
Man cilvēki ir prasījuši: “Cik tad maksā divas stundas? Mēs gribam, lai jūs atnākat.” Tad saku: “Jūs, tiešām tā precīzi atnāksiet?” Cilvēki jau neapmierinās ar tām divām stundām, es atnāku, iet jau trešā stunda, ceturtā stunda. Juridiskai kompānijai es pielieku pie rēķina, ja tā, tad tā. 
- Es zinu, ka tev ir viens vaļasprieks. Varbūt pastāstīsi par tiem sunīšiem, kad tu to sāki, kas un kā?
- Tas drīzāk ir mūsu ģimenes vaļasprieks, bet vēl precīzāk, sievas, jo viņa ir kinologs. Ir tā, ka mēs savus suņus mīlam, varam sevi saukt par cilvēkiem-suņiem. Mūsu darbdiena sākas ar suņu izvešanu. Tā var būt īsa pastaiga, bet tā var būt arī 4 un 8 km pastaiga. Šie suņi nedzīvo voljēros, tie dzīvo ar mums kopā mājās, ģimenē. Ar viņu audzināšanu nodarbojamies mēs paši. Ar paklausības audzināšanu nodarbojas speciālisti, kas prot ar uzvedības problēmām cīnīties un audzināt. Mana sieva to prot. 
Mēs mīlam šos suņus, piedalāmies izstādēs, strādājam pie eksterjera, pie visa, kas tam sunītim būtu jānodemonstrē. Mums ir bijuši arī metieni, bet tas nav tāpēc, ka tas ir bizness, bet tāpēc, ka mana sieva mēģina radīt šo ideālo, šo šķirnes labāko metienu. Tāpēc mēs meklējam savām suņu meitenēm atbilstošus vīrus – suņu puikas, kas dod gan vislabākās fiziskās īpašības, gan izskatu. Šie suņi pat vairāk netiek atdoti klientiem, kuri vienkārši grib skaistu dzīvnieku. Mēs meklējam ļoti atbilstošus un atbildīgus cilvēkus, kuri tālāk mūsu dinastijas suņus aizved uz izstādēm, viņu slavu aiznes tālāk.
- Jums ir konkrēta suņu šķirne vai dažādas?
- Bulmastifi.
- Kas tad tas tāds, pirmo reizi kaut ko tādu dzirdu?
- Tie ir tādi gaiši, gludspalvaini suņi, daži ir sarkanbrūni - sarkani, lieli buldogi. Reiz angļu mastifi tika krustoti ar buldogiem. Tāpēc tiem ir lielā buldogu galva ar drusciņ iespiestu purnu, mastifa augums un izveicība. Šie suņi bija mežsargu palīgi, malumednieku ķērāji. Tie bija selekcionēti Anglijas karalienes briežu dārziem. Suņi dzina pēdas malumedniekiem un, ieskrienot ar krūtīm viņiem kājās, nogāza uz zemes un gaidīja, kamēr atnāks cilvēks. Suns ne plēš, ne kož, ne rauj.
- Vārdu sakot, sargā, lai neaizmūk.
- Tieši tā!
- Saki lūdzu, cik ilgi jums jau ir šie suņi?
- Šī šķirne ir jau 8 gadus, sākot ar mūsu ciltsmāti Hannu. Tad viņai palika pie mums viens sunītis un vēl viens atgriezās no Maskavas. Tad mums ir divas meitenes, vienai no tām piedzima atkal viena meitiņa. Nu jau mums ir dinastija. Briselē apstiprināta audzētava, saucas Hanni dinastija. Honny ir kā Hanna vai kā medus, saldumiņš - saldumiņa dinastija. 
- Tas ir interesanti. Saki, kucēnus jūs taču arī pārdodat?
- Jā, mēs pārdodam, bet tikai tad, kad tie ir. Mums ir sava mājas lapa, spēcīgs mārketings, kas tieši strādā ar šiem suņiem. Tiek  fiksētas visas viņu kustības, suņi tiek filmēti un fotografēti. Bildēs var izsekot, kā šis suns attīstās. Tad arī potenciālie klienti ir tāds elitārs interesentu loks, kas interesējas un gaida no 3-4 gadus tieši mūsu suņus, lai varētu tos iegādāties. Suņi piedzimst tik, cik piedzimst. Tie nedzimst pēc pasūtījuma un mums nav bieži metieni.
- Pat ir rinda?
- Jā, ir rinda, mēs nemēģinām viņus daudz lecināt, viņi mums nav dzemdēšanas un naudas mašīnas, tie ir  mūsu mīluļi, mēs ar viņiem strādājam. Viņi tiek trenēti, viņiem ir savi trenažieri, ar kuriem izstrādā kustības, veido muskulatūru. Viņi tiek trenēti tā, kā būtu jātrenējas pašiem cilvēkiem. 
- Interesantas lietas es uzzināju. Paldies tev, Mārci, par darbu, ko esi izdarījis pie mums, ceru, ka arī turpināsim sadarbību.
- Nu, ka tik jūs no manis neatsakāties, kas tad man! 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.