Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
24.04.2017 Autors: LNB

 Ole Hallesbijs

“PAR LŪGŠANU”
3.turpinājums

LŪGŠANAS GRŪTĪBAS
Jums nav tāpēc, ka jūs nelūdzat Dievu. (Jēk. 4, 2)
 
Lūgt nozīmē atvērt mūsu sirdis Jēzum. Un Jēzus ir viss, kas mums, grēciniekiem, vajadzīgs kā laikā, tā mūžībā. Viņš “mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētību un pestīšanu”. (1. Kor. 1;30) Šeit mums ir Bībeles uzskats par lūgšanas mērķi, vietu un nozīmi Dieva pestīšanas plānā. Jēzus reiz ir teicis: “.. bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ. 15;5) Viņš zināja, cik burtiski patiesi ir šie vārdi, cik pilnīgi bezpalīdzīgi mēs esam bez Viņa. Bet Viņš tāpat ir arī teicis: “Lūdziet, un jums taps dots” - visu, kas jums vajadzīgs un vēl vairāk. Un Viņš bez mitas ir mūs aicinājis, rosinājis, uzmundrinājis, pamācījis, jā, pat pavēlējis lūgt. Daudzi un dažādie Bībeles uzaicinājumi lūgt īpaši izgaismo lūgšanas būtību. Tie mums parāda, ka lūgšana ir atpestīta cilvēka dzīvības pulss.
Šeit es gribētu minēt dažus aicinājumus uz lūgšanu, ar kuriem pie mums vērsies pats Dievs: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir kāds cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mt. 7;7-11)
“Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat - tas jums notiks.” (Jņ.15;7)
“Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā.” (Fil. 4;6)
Šķiet, ka jau ar šīm trim Rakstu vietām pietiek, lai kļūtu skaidrs, kā Jēzus uzlūko lūgšanu. Ja man tas būtu jāpasaka saviem vārdiem, es teiktu apmēram šādi: Jēzus aiziet pie grēcinieka, pamodina viņu no grēku miega, atgriež viņu, piedod viņam visus grēkus un padara viņu par savu bērnu. Viņš paņem to pie savas stiprās, caururbtās rokas un saka: “Tagad Es gribu visu ceļu iet kopā ar tevi un gribu tevi droši aizvest uz debesīm. Līdzko tu nonāksi grūtībās un bailēs, pasaki to tūdaļ Man. Es gribu tev, neko nepārmetot, dot visu, kas tev vajadzīgs, un vēl vairāk, katru dienu un katru nakti, kamēr vien tu dzīvosi."
Mans draugs, vai tev arī nešķiet, ka tas bija tas, ko Jēzus patiesībā domāja, kad deva mums lūgšanu? Tā mums tā ir jālieto. Un tā Viņš grib atbildēt uz mūsu lūgšanos - žēlsirdīgi un dziļi iejūtīgi uzklausot. Lūgšanai vajadzētu būt līdzeklim, ar kura palīdzību es nemitīgi saņemu visu nepieciešamo, tai vajadzētu būt manam ikdienas patvērumam, manam ikdienas mierinājumam, manam ikdienas priekam, manas dzīves laimes bagātīgajam un neizsmeļamajam avotam.
Tādējādi kļūst saprotams, ka Dieva bērns Jēzum visvairāk rūpju sagādā tad, kad neizmanto iespēju lūgt. Jo ar to viņš sagrauj saikni ar Pestītāju, un viņa iekšējā dzīve neizbēgami novīst un deformējas, kā tas ir ar vairākumu no mums. Daudzi pamet lūgšanu tiktāl, ka viņu garīgā dzīve pamazām atmirst. Tāpēc es saprotu rūgtos rūpju vārdus, kas nāk no Dieva sirds, kad Viņam mums jāsaka: “Jūs iekārojat, un jums nav .. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu." (Jēk. 4;2) Viņam ir viss, kas mums nepieciešams, un neko Viņš nevēlas vairāk, kā savas dāvanas nodot mums. Bet mēs nelūdzam. Mums nav laika, mēs sakām. Vai arī vienkārši piemirstam lūgt. Un tad mēs savās mājās un draudzē klīstam apkārt kā kropļi, garīgi izsalkuši un novārguši, tā ka mums tikko pietiek spēka nostāvēt kājās, nemaz nerunājot par cīnīšanos pret grēku un kalpošanu Tam Kungam.
Es esmu daudz grēkojis pret savu debesu Tēvu, kopš esmu atgriezts, un esmu Viņam sagādājis daudz rūpju visos divdesmit piecos gados, kurus es dzīvoju ar Viņu. Bet tagad es atzīstu, ka lielākais grēks kopš manas atgriešanās, ar ko Dievu esmu apbēdinājis visdziļāk, ir bijusi lūgšanas atstāšana novārtā. Jo šī nevērība ir bijusi cēlonis citām manām apgrēcībām un nolaidībām. Neskaitāmās lūgšanas iespējas, ko esmu palaidis garām, iespējas tapt uzklausītam, kuras bija paredzētas man,  ja vien es būtu lūdzis, vēršas apsūdzībā pret mani, kura kļūst jo bargāka, jo dziļāk man ļauts ielūkoties svētajā lūgšanas dzīvē.
Kāpēc lielākajai daļai no mums lūgšana veicas tik slikti? Šis jautājums man nedod mieru, kopš es ar Dieva žēlastību esmu sācis lūgt. Un domāju - mēs bez šaubīšanās apstiprināsim, ka lūgšana mums ir smaga lieta. Grūtības ir tieši lūgšanas izpildījumā. Mēs to sajūtam kā piepūli.
Tas, ka miesīgais cilvēks lūgšanu sajūt kā piepūli, nav savādi, jo “miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva gara; jo tas viņam ir ģeķība." (1. Kor. 2;14) “Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu.." (Rom. 8; 7)
Miesīgais cilvēks var gan sajust dziņu lūgt, piemēram, kad viņam ir bēdas vai kad viņš ir reliģiozā noskaņojumā. Taču viņš neatzīst regulāru ikdienas lūgšanu. Viņam nav saprotams, kāpēc Dievs, kā šķiet, tik lielu nozīmi piešķir lūgšanai. Viņš atrod daudzus pamatojumus tam, kāpēc viņš nelūdz tik bieži, kā to prasa vairākums mācītāju vai sludinātāju. Viņš saka pats sev: Tas Kungs taču noteikti negaida, lai veselīgs un čakls cilvēks tik daudz no sava dārgā laika pavadītu lūgšanās. It īpaši mūsu modernajā laikā, kad ikviens ir tik ļoti aizņemts. Vai gan Tas Kungs darbīgas rokas nevērtē augstāk?
Miesīgais cilvēks lūgšanu uzlūko kā apgrūtinošu uzdevumu. Tā ir nasta, tāpēc arī vairākums miesīgo cilvēku to pamet novārtā.  Citi to gan sev uzkrauj un katru dienu mazliet lūdz. Taču viņi to sajūt kā stingru prasību, kas jāpilda tikai tāpēc, ka Tas Kungs tā ir iekārtojis un tā grib. Ka tāda ir miesīga cilvēka uztvere, tas nerada izbrīnu. Turpretī ir ļoti savādi, ka varam sastapt arī daudzus kristiešus ar šādām izjūtām, katrā ziņā mūsu vidū tādu ir daudz.
Atgriešanās procesā mēs tiekam ievadīti sirsnīgā, cītīgā lūgšanu dzīvē. Lūgšanas stunda ir skaistākā stunda visā dienā. Taču pēc ilgāka vai īsāka laika lūgšana sāk sagādāt grūtības. Tā kļūst smaga, prasa piepūli. Patiesīgā dvēsele gan centīgi un uzticīgi turpina lūgšanu. Tomēr tai bieži nākas sevi uz to paskubināt. Lūgšana, apžēlotās dvēseles brīvā, priecīgā un pateicīgā satikšanās un saruna ar Dievu, ir kļuvusi par pienākumu, kas atkarībā no lūdzēja rakstura un gribas stipruma tiek izpildīts vairāk vai mazāk precīzi.
Jo grūtāka kļūst lūgšana, jo vieglāk mēs no tās atsakāmies. Un jau drīz parādās negatīvas sekas; gan ne tūlīt, taču tieši tāpēc jo grūtāk atvairāmas. Pieaugošā pasaulīgā noskaņojuma dēļ, kurš mūs aizvien vairāk atsvešina no Dieva, mazāk un mazāk paliek jautājumu, ko ar Viņu pārrunāt. Mūsos attīstās atrunu gars, kas izgudro aizvien jaunus ieganstus un attaisnojumus tam, ka lūgšanu dzīve tiek atstāta novārtā. Sāk atmirt mūsu iekšējā dzīve. Mēs vairs tik degoši nesajūtam sāpes par dzīvi grēkā, jo savus grēkus neizklāstām Dievam godīgā nožēlā. Tālākās sekas ir tādas, ka mūsu skatiens izplūst un mēs vairs skaidri neatšķiram, kas ir grēks un kas nav. Mēs gan cīnāmies pret grēkiem, taču ar tādu pašu izpratni, kāda tā ir pasaulīgajiem cilvēkiem, t.i., vairāmies no tādiem grēkiem, kam var būt smagas sekas, tātad vērtējam grēkus pēc to iespējamajām sekām.
Tajā pašā laikā mums negribas zaudēt priekšstatu par sevi kā par kristieti. Tāpēc mēs mēģinām, cik vien ilgi tas izdodas, slēpt šo pasaulīgo izpratni par grēku. Gan sarunās, gan arī kopīgās lūgšanās mēs pakļaujamies kārdinājumam lietot vārdus, kuri nepauž dziļu pārliecību. Šie tukšie vārdi un visa neīstā lūgšanas būtība sagandē mazo lūgšanu dzīves atlikumu, kas vēl ir mūsu sirdī.
Tas viss notiek tāpēc, ka lūgšanu dzīve pamazām iegrimst miegainībā. To piedzīvo daudzi ticīgie.
 
(turpinājums sekos)


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.