Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
21.04.2016 Autors: LNB

„Cīnīties uz priekšu!”
Ar Visvaldi Rūdolfu Gansonu sarunājas Aigars Bušs

- Sarunājos ar Liepājas Neredzīgo biedrības biedru Visvaldi Rūdolfu Gansonu. Sveiks, Visvaldi! No kura gada tu esi biedrībā?
- Biedrībā esmu no 2001. gada. Kāds laiciņš pagājis. Tikko zaudēju redzi, tā arī iestājos biedrībā. 
- No kuras puses esi?
- Esmu dzimis un audzis Kalvenes pagastā. Augu manas vecāsmammas mājā. Dzīvojām divas ģimenes. Mēs un manas vecāsmammas ģimene. Mana bērnība tur pagāja, skaistā vietā, ezeri un dīķi visapkārt. Kalni un lejas. 
- Vai tev ir brāļi, māsas?
- Man ir divi brāļi – viens vecāks, viens jaunāks. Pastarītis ir deviņus gadus jaunāks par mani.
- Kur tu mācījies? 
- Es mācījos Kalvenes pamatskolā, pēc tam Kazdangas Lauksaimniecības tehnikumā par zivkopi, bet dzīvē sanāca tā, ka strādāju celtniecībā.
-  Zivis nekopi?
- Zivis es kopu bērnībā. Vasarās strādāju zivkopībā.
-  Vai makšķerēt pašam patika?
- Zini, tāds aizrautīgs makšķernieks es nebiju, bet kādam sastādīt kompāniju man patika. Bet lai sēdētu upmalā un gaiņātu knaušus, tā nē. Tas man ne visai.
- Kas bija tava bērnības kompānija?
- Mēs tur bijām puikas. Parasti trīs puikas kopā. Gadījās jau visādas ziepes. Palicis atmiņā, ka tad, kad mums būvēja jauno ceļu no Rīgas šosejas uz Aizputi, ar ričukiem braucām mājās un gāzām nost tos stabiņus, ko ceļu būvētāji tur nosprauda. Tad mūs noķēra un ņēma priekšā. 
- Kā tālāk ritēja tava dzīve?
- Dzīvoju turpat Kalvenē, apprecējos, ģimene. Nekur neaizgāju no Kalvenes, paliku strādāt līdz pat kolhoza izjukšanai deviņdesmitajos gados. Pēc tam pagastā ar celtniecības darbiem piepalīdzēju, bija haltūriņas. Reiz, gribēdams būt neatkarīgāks, taisīju sev traktoriņu. Un vienā reizē plīsa šmirģeļa ripa un trāpīja man tieši sejā. Sadragāja to, momentā zaudēju redzi, un tā sākās manas dienas vai nedienas pilnīgā tumsā. 
- Kurā gadā tas notika?
- 2001. gadā.
- Un tagad pastāsti no cilvēcīgā viedokļa, nevis no pareizā vai nepareizā, bet tieši, kā tu to uztvēri, kā tu juties tai brīdī, kad saprati - dzīve jāpavada tumsā?
- Sākumā jau bija vēl lielas cerības, ka it kā redze atgriezīsies. Pēc operācijas manu ģīmi sakrāmēja atpakaļ. To, kas bija metams, to izmeta vārnām, bet kas bija glābjams, to saglāba. Cerēju, ka viena acs rādīs, bet izrādās, ka tomēr nē. Tas bija tas lielākais blieziens sākumā.
- Kā tu tiki tam pāri?
- Es pat nemaz nezinu, domāju - ne es pirmais, ne pēdējais neredzīgais. Jā, kad uzzināju, ka vairs neredzēšu, sāku jau patstāvīgi slimnīcā apgūt telpas. Reizēm pat gadījās kuriozi. Aizgāju vingrināt kājas un nostaigāju pāris stāvus zemāk pa kāpnēm, un māsiņa mani meklē, nevar atrast. Pēc tam tikai uzrodas priekšā. Es to pieņēmu kaut kā samērā tā…
- Viegli?
- Samērā viegli. Es gan cerēju, ka tas ir daudz vieglāk, apgūt to neredzīgo lietu. Redz, saskatījies visādas filmas un salasījies grāmatas par neredzīgajiem, tur viss tik skaisti un precīzi sanāk. Es jau protams arī mēģināju tāpat, bet realitātē ir  pavisam citādi.
- Tieši tā. Teorētiķi var daudz runāt un daudz spriedelēt, bet tiem kam ir prakse, tiem ir pavisam savādāk. Tur es tev pilnībā piekrītu. Cik ilgi esi Liepājā?
- Šoruden būs desmit gadi kopš dzīvoju Liepājā. 
- Vai tev bija rehabilitācijas periods vai rehabilitācijas kursi?
- Rehabilitācijas kurss bija, pateicoties Aizputes neredzīgo grupas vadītājai Zigrīdai Šmitei, kura aktīvi ņēmās mani iesaistīt visur. Un nokārtoja tā, ka tūlīt pēc atveseļošanās nonācu Rehabilitācijas centrā Rīgā. Tur apguvu pirmos soļus, kā dzīvot neredzīgam. Mums bija laba kompānija.
- Jā, tas ir svarīgi.
- Grupa bija ļoti laba un draudzīga. Tas uz daudz ko iedrošināja. Apguvu pamatus klūdziņu pīšanā. Kad Liepājā veidojās klūdziņu pīšanas pulciņš, man piedāvāja darboties, tā arī es sāku.
- Tu jau pīšanā esi meistars! 
- Noliegt jau nav ko. Es taču visu mūžu ar kokiem esmu darbojies.   Man neviens puļķītis negāja garām. Tā kā man tas viss ir pie sirds.
- Tieši pīšana?
- Pīšana tieši nē. Nedaudz es no saknītēm kādu groziņu mēģināju uzķibināt. Tā nopietnāk sāku tikai pēc tam.
- Pastāsti par pīšanu, cilvēki, tai skaitā arī es, daudz ko no tā nesaprot. Kā tu pin, un kā tiek sagatavots materiāls darbam?
- Tas sagatavošanas process ir garš, pat ļoti garš. To pat tas, kas pērk tos groziņus, iedomāties nevar. Pin no kārklu klūdziņām, tās ir jaunās atvases, kas vienā gadā izaugušas. Vispirms tās ir jāiestāda, gandrīz kā kartupeļus uz lauka strīpās. Tad rudenī var griezt nost - pēc lapu nokrišanas, kad koksne ir nogatavojusies pilnībā. Rudenī var žāvēt ar visu mizu, un pēc tam pīt jau no tādām nemizotām. Vai arī klūdziņas var sautēt un mizot nost, tad tās sanāk krāsainas, skaisti brūnas. 
- Kad nomizotas?
- Jā. Jau pēc sautēšanas. Nu un tad tās jāliek žāvēties. 
- Nomizo un tad jāizžāvē?
- Jā. Kad sāk pīt, tad atkal ir jāsamērcē, lai klūdziņas būtu pilnīgi izmirkušas, jo sausas lūzīs. Pavasarī grieztām klūgām tas brīdis ir ļoti īss. Tas ir tieši tad, kad sulas cirkulē. Tajā brīdī klūgas ir jānogriež un arī jānomizo, un tad iznāks skaisti balts materiāls. 
- Redz, kāda atšķirība! Rudenim brūnas un pavasarim baltas. 
- Pirms mērcēšanas klūdziņas sašķiro pēc vajadzības, pēc izmēriem, pēc garuma un resnuma. Kādas nu kuram darbiņam vajadzīgas. Tās tiek mērcētas atkal - kamēr mitras, tikmēr pēc iespējas ātrāk jāuzpin. 
- Vai bija sarežģīti iemācīties pīšanas pamatus? 
- Man jau nelikās sarežģīti. Piņķerējās jau visādi, sapinās citreiz tā, ka, kā mums pasniedzējs Rīgā teica - iebrauca atkal krūmos. Un arī šeit braucu krūmos bieži, līdz kamēr sāku aptvert, kā tas pinums veidojās. Nu un tad tik, kā saka, ja jau pats māk sev atrast kļūdas un prot tikt no tām vaļā, tad var teikt, ka ir kaut kas iemācīts. Bet vēl arī šodien gadās, ka kādreiz iebrauc krūmos. Kā saka - par meitenēm nevar domāt, kad pin.
- Jā, jā, jādomā par klūgām un groziem. Cik reizes nedēļā tu nāc uz pīšanu?
- Mums nodarbības notiek katru dienu. Četras, reizēm pat piecas stundas.Tās stundiņas, nu tā, ja nu ir jānorauj no rīta līdz vakaram, tad nu mana gan. Liekas, tādi žagariņi vien ir, bet sajūta, ka būtu nostrādājies kā pie baļķiem.
-  Lai tev izdodas turpmāk sapīt daudz un lielus grozus. Tu tos lielos pin, esmu redzējis.
- Jā, man tie lielākie. 
- Spēciņu tur vajag. Tagad parunāsim par ko citu. Vai Ziemupes „Dvēseles veldzes dārzā” esi bijis?
- Jā, esmu bijis vairakkārt. Gan uz dienu, gan divas reizes pabiju ar nakšņošanu.
- Kas tev tur patīk? Varbūt nepatīk? Varbūt ir kādi trūkumi, kas jānovērš?
- Iekārtots ir ļoti labi. Ir istabiņas ar visām labierīcībām, ērti. Tās slimnīcas gultiņas nav tik ērtas, kā mums mājās dormeo, bet nekas, pie tā visa var pierast. Ir jau savi trūkumiņi arī. Bet tie jau noteikti būs novēršami, piemēram, tas automātiskais apgaismojums. Lielā vējā, kad aiz loga šūpojas koki, tas automātiski slēdzās iekšā. 
- To es nemaz nezināju.
- Jā, jā. Cilvēkam, kurš neredz nemaz, tas netraucē, bet citiem invalīdiem vai vājredzīgiem, tā mirkšķināšanās koridorā tomēr traucē gan. Par citu ir grūti spriest, jo nav vēl viss pabeigts.
- Pabeigts tur jau vēl ilgi nebūs.
- Jā, tur ārpusē vienam pašam neredzīgam pārvietoties ļoti grūti, vēl nav izveidoti celiņi. Bet apkārt mājai apstaigāt var. Man ļoti iepatikās izraktais dīķis ar veselīgo mālu. Citam jau tie dubļi tā īsti nepatīk, bet tā kā es esmu lauku puika, visu bērnību pie dīķiem nodzīvojis, man dublītis neskādē. Protams, vēl tur izveidos pludmalīti ar smiltiņām, tad jau būs pavisam jauki, bet ūdens tur ir ļoti patīkams - skaidrs, dzidrs, tāds zils, zilā krāsā - tā stāsta. Tiešām ļoti labi.
- Tu Ziemupē biji strādāt vai atpūsties?
- Ziniet, es nekad neatsakos no darba, ja dod. Mēs jau strādājām arī. Lasījām zirņus, pēc tam tos lobījām, vācām dažādas tējas. Tā doma jau tāda ir, ka tu tur vari pastrādāt. Bet arī atpūtāmies. 
- Peldējies, vai ne?
- Peldējos, arī uz jūru bijām aizbraukuši. Izmēģinājām Baso pēdu taku. Dažs labs nosauca to par moku taku. Bet nu ļoti interesanti. Un sajūtas mainās, atkarībā no laika apstākļiem. Pirmo reizi, kad es pa taku gāju, bija tieši karstuma periods. Viss bija ļoti sauss, tad tā sajūta ir pavisam savādāka. Kad trešo reizi gāju, tad bija pēc lietus, un atkal pavisam savādāk. Visspēcīgākā jušana jau bija ejot pa tiem čiekuriņiem, kad tie sausi, tad ir ko just, bet kad slapji, tad vien tādas bumbiņas zem kājām. Interesanti. 
- Baroja tevi arī tur, vai ne?
- Vai dieniņās, var teikt tā, ka gluži kā uz nokaušanu. Jā, tiešām ļoti labi baro, trīs reizes dienā, un var ēst cik lien, un garšīgi. Tā kā saimniecei var pateikties. Un tas ir veselīgs ēdiens, lielākoties no saviem produktiem, kas izaug uz lauka. 
- Kā tev liekas, tāds centrs laukos ir vajadzīgs?
- Es domāju, ka tas ir obligāti vajadzīgs. Bieži vien tas pilsētnieks nezina, kā laukos dzīvo. Kur nu vēl, ja viņš ir neredzīgs no bērnības, un pilsētā vien dzīvojis, nu tam tas ļoti noder. Un tiem, kas ir laukos auguši, ir patīkami atkal sajust šo lauku vidi. Tas ir ļoti, ļoti noderīgi. 
- Kā tu domā, vai ziemā arī tur vajadzētu braukt?
- Uuu, jā, noteikti! Un var pat slēpot pamēģināt, kālab ne? 
- Nu tas jau ir tad, ja sniegs, pa dubļiem jau nē.
- Nu jā, ja ir sniegs. Kālab ne, ar ragaviņām kaut vai no kalna laisties.
- Ko vēl varētu ziemā darīt?
- Redzi, mēs jau tie pinēji dikti uz to pīšanu. 
- Jā, jā, to es zinu.
- Varētu mums iekārtot kādu telpu, mums jau tur aug klūgas, tās būs jāvāc, jāšķiro un jāapstrādā. Es ceru, ka tas viss arī ar laiku būs. Nu tagad jau tur tās rūmītes ir tā kā ir. 
- Īsi sakot, vajadzētu, lai tur būtu arī nodarbības.
- Nodarbības, jā. Pa vakariem, kad dārzā nav ko darīt vai nav kur iet, tad vakari tādi garāki sanāk. Vēl jau ir ļoti atkarīgs no tā, kādi asistenti iedoti līdzi. Ja asistents tāds kūtrs vai vispār nav, tad ir pavisam traki. Par tām nodarbībām vajadzētu tā biškiņ kaut ko padomāt. 
- Ko tu novēlētu cilvēkiem, mūsu lasītājiem un klausītājiem? 
- Nu tas ierastais teiciens, ka pirmkārt jau veselība, tas jau būtu tā teikt apdrāzts, bet galvenais, ko novēlu - nepadoties, nekrist izmisumā, bet cīnīties uz priekšu! Man tas palīdzēja izdzīvot, pārvarēt tā saucamos stresus. 
- Redz, mums tā intervija sanāca tāda pagarāka, aizmirsu pajautāt vienu lietu. Tu jau iespējams zini, par ko. Tu raksti dzeju.
- Es rakstu, jā. Sākumā man tā veiklāk padevās, tad kad nebija nekas cits ko darīt. 
- Varbūt tu atceries cik gados uzrakstīji pirmo dzejoli?
- Zini, bērnībā es nerakstīju. Pa retam kaut ko tā uzšāvu, būdams jau kaut kur pusaudžu vecumā.
- Vai pirmo dzejoli atceries? Nu tādu nopietnāku, nevis tādu četrrindīti.
- Nē, to es tiešām nemāku pateikt. Tas bija kaut kāds joku dzejolītis, kaut kur tehnikumā.
- Tad jau kaut ko vēl atminies.
- Bija saistībā ar soļošanu, par vienu puiku, kas nodarbojās ar soļošanu. Tāda humorizācija.
- Tas ir tavs vaļasprieks, cik es saprotu? 
- Jā, tas tāds vaļasprieks.
- Vai tu grāmatas lasi?
- Redziet, ar to lasīšanu ir visādi. Kad man rehabilitācijā piedāvāja iemācīties Braila rakstu, es ar tādu aizrautību metos tur iekšā. Iemācījos alfabētu ātrāk par visiem pārējiem uzrakstīt. Bet kad bija jāsāk pastāvīgi lasīt, tad viss bija tu-tū. Izrādās, mani celtniecībā nostrādātie pirkstiņi, tos burtiņus nevar saprast, un tā no tās lasīšanas nekas neiznāca.
- Vai tu grāmatas klausies?
- Klausos gan. Un ne tikai grāmatas, klausos gan televīziju, gan radio. 
- Kāda literatūra tev patīk?
- Vairāk jau man tā romantiskā. Par dabu, par ceļojumiem, par zinātniskiem pētījumiem. Kriminālie ne pārāk aizrauj. Un tagad it sevišķi.
- Vai tev sports interesē?
- Interesēt jau interesē. Skolas laikā aktīvi nodarbojos, arī tagad diezgan aktīvi mūsu biedrībā. Agrāk gan, kad Latvijā viss bija tā organizētāk. Kopīgā sportošana bija Rīgā, Priekuļos, gandrīz katru gadu braucu un neslikti startēju. Ir arī dažas medaļas. 
- Kā ir ar mūziku?
- Mūziku tikai klausos. Esmu pamēģinājis muzicēt, bet tā dzirde īsti nav pareizā.
- Paldies tev par interviju! Lai tev viss izdodas! 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.