Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
21.04.2016 Autors: LNB

„Būt vilnī iekšā”
Ar Ivetu Lohansku sarunājas Aigars Bušs

- Labdien! Pastāsti lūdzu, kā tevi sauc un kā pie mums nokļuvi?
- Mani sauc Iveta Lohanska. Mani uzrunāja Māra Ceiruļa sieva Anda, atbraucu uz sarunu, tās laikā sapratu, ka šis darbs man varētu būt izaicinājums, piekritu pamēģināt.
- Kas tu esi pēc profesijas un ko pie mums dari?
- Man ir divas profesijas, esmu psihologs - man ir profesionālais grāds psiholoģijā, un vēl man ir sociālā darbinieka izglītība. Vairāk strādāju kā psiholoģe - individuālās konsultēšanas un grupas, ar laiku ir doma kļūt par rehabilitētāju. Strādāju no 1. marta.
- Tad jau iespaidi vēl nav tādi lieli?
- Man patīk, absolūti nevienu mirkli nenožēloju, ka esmu pieņēmusi diezgan strauji to izaicinājumu. Man vienmēr ir paticis strādāt ar cilvēkiem. Strādāt ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi… parasti runājot ar cilvēku, gribas skatīties acīs, bet te ir cilvēki ar redzes traucējumiem, citiem redzes vispār nav… Es teiktu, ka šie cilvēki ir ļoti atvērti, vismaz tie ar kuriem es šobrīd esmu satikusies, strādājusi, runājusi. Galvenais, lai cilvēks pats gribētu runāt un pats gribētu risināt savas problēmas. Tad ir vieglāk strādāt, bet var jau atrast kontaktu arī ar citiem, jāstrādā solīti pa solītim. 
- Vai tev agrāk ir bijusi pieredze ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi?
- Ir bijusi. Sociālo darbu strādājot, savā laikā vadīju sieviešu klubiņu, kur darbojās kundze, kura neredz nemaz. Bet viņa raksta dzejoļus. Viņa vēl joprojām ir pansionātā - Austra Leja. Bijuši vēl klienti, kuri ir vājredzīgi, vai kuriem ir redzes traucējumi. Kā sociālais darbinieks esmu braukusi pēc palīglīdzekļiem, tiflotehnikas. 
- Kur tu esi strādājusi agrāk? 
- Desmit gadus esmu strādājusi kā psihologs un piecpadsmit gadus Priekules novadā kā sociālais darbinieks. Īstenībā strādāju vēl joprojām tur. Esmu strādājusi skolās, krīzes centrā.
- Tev ir divas profesijas?
- Vispār trīs! Pati pirmā profesija man ir veterinārfeldšeris. Un es domāju, ka tas ir tas, kas man ļoti bieži palīdz sarežģītākās dzīves situācijās. Jo cilvēks var pastāstīt, kas viņam kaiš, kā viņš jūtās, bet dzīvnieks to izdarīt nevar, un tas droši vien ir attīstījis intuīciju, iejūtību. Gudri to sauc par empātiju.Tas palīdz saprast bez vārdiem.
- No kuras puses tu nāc? 
- Es esmu no Liepājas, pilsētas meitene, kura pirmo profesiju izvēlējās saistītu ar laukiem. Pabeidzot pamatskolu Liepājā, aizgāju mācīties uz Saldus sovhoztehnikumu, pēc tam sāku strādāt par veterinārfeldšeri Cīravas putnu fabrikā. Nodibināju ģimeni, un man jau bija divi bērniņi, kad 1991. gadā pārcēlos uz sava vecātēva dzimto pusi, Kalētiem.  No tā brīža tur saimniekoju, mums ir zemnieku saimniecība, tas mums ir papildus tāds iztikas avotiņš.
- Varbūt tev ir kāds vaļasprieks?
- Vaļasprieks man ir rokdarbi. Ļoti daudz adu. Otrs mans vaļasprieks ir dārzs un puķes, sētas labiekārtošana. Protams arī grāmatu lasīšana, cik nu tam atliek laika. Cenšos vadīties pēc savām izjūtām, zinu, ka ir cilvēki, kuri ada vairāk ziemā, bet es mēdzu adīt arī vasarā. Es varu reizēm adīt un nolikt nost, tad kaut ko padarīt un atkal paadīt, es nevaru tāpat vien sēdēt un skatīties televizoru, man noteikti kaut kas jādara. Protams arī kulinārija man patīk - tas pats, kas daudzām sievietēm. Liela vājība ir mazie bērni. Kopš man ir divi mazbērni, esmu gatava atlikt visu citu un veltīt laiku mazbērniem.
- Cik tev ir bērni?
- Man ir trīs bērni, meita un divi dēli, un man ir divi mazbērniņi - mazmeitiņa un mazdēliņš. Visi bērni ir Latvijā, puikas ir vairāk vai mazāk pie manis, un meitiņa ir Rīgā.
- Vai tev nav bijusi doma braukt prom no Latvijas strādāt citur?
- Nē, to nu gan es nekad neesmu gribējusi. Es esmu to gan apzināti, gan neapzināti audzinājusi bērnos, ka var gadīties dažādas situācijas, bet mājas ir mājas. Viena no manām vēlmēm - ļoti gribas saglabāt to mājas sajūtu, lai bērniem vienmēr gribas atgriezties mājās.
- Ceļojusi esi kaut kur?
- Jā, šad tad. Es neesmu tāds liels ceļotājs, man vairāk gribas ieguldīt mājā un tajā pašā dārzā, gribas, lai bērniem patīkami atbraukt, lai ir sakārtots, lai ir mājīgi. Man liekas, ka tepat ir skaisti, kas var būt skaistāks kā vakarā izejot laukā? Nesen biju skaistā ceļojumā, bērni uzdāvināja manā dzīves un kāzu jubilejā.
- Kur biji?
- Spānijā, Barselonā. Piecas dienas.Tur bija pavasaris, tāds kā šobrīd ir pie mums.
- Tad tev šogad sanāk piedzīvot divus pavasarus?
- Divus pavasarus, jā! Silts tur, arī tāds pavasarīgs lietutiņš vienu vakaru lija.
- Kādi tur liekas cilvēki?
- Zini, ir jāpiesargājas, tur ir ļoti daudz cilvēku. Katrā ziņā man nepalika nekādas sliktas atmiņas vai notikumi, tie cilvēki, ar kuriem sastapos, bija ļoti atsaucīgi, ļoti pretim nākoši, laipni, smaidīgi. Mēs sakām - „Sveiki!” pazīstamiem, bet viņi visiem. Viņi saka “Olā”! Tu ieej veikalā, tu ieej iestādē, tu ieej viesnīcā vai kur citur, tev uzreiz - “Olā!”. Tas tiešām ir tāds patiess sveiciens un ar smaidu, ir sajūta, ka esi gaidīts.
- Atgriezīsimies atkal atpakaļ pie darbiem, pie profesijām. Kā tu ieguvi pārējās profesijas?
- Kad man bija mazi bērni, tad es vienu brīdi, desmit gadus, pastrādāju mājās savā zemnieku saimniecībā. Tad es sapratu, ka gribu kaut ko mainīt. Tas bija zīmīgs vecums - 33 gadi. Aizgāju mācīties psiholoģiju. Es sāku Liepājā, neklātienē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Sāku mācīties, kad manam mazākajam puisītim bija tikai gadiņš, tā kā dēliņš ar mani kopā ir pabeidzis visas tālākās augstskolas. Pabeidzu vispirms bakalaurus, pēc tam nokārtoju kvalifikāciju, tūlīt aizgāju mācīties maģistrantūrā. Tā kā psiholoģiju studēju astoņus gadus. 
- Tad jau sanāk, ka esi mācījusies gandrīz pusmūžu.
- Jā. Tad kad mācījos pēdējo gadu maģistrantūrā, iestājos Liepājas Universitātē studēt sociālo darbu. Strādāt es jau strādāju, bet bija tāds brīdis, kad pateica, ka ir vajadzīga speciālā izglītība, un es ar savu psihologa izglītību nevaru strādāt kā sociālais darbinieks. Vienu brīdi, pēdējo gadu psiholoģijas maģistratūrā un pirmo gadu Liepājas Universitātē - divās augstskolās vienlaicīgi, bija grūti, bet es esmu to padarījusi. Priecājos, ka neapstājos nevienu mirkli, jo ir viegli apstāties un domāt, nu kaut kad pēc tam, bet atsākt ir diezgan grūti. Kamēr tu esi tajā vilnī vai tajā ritenī iekšā, tad viss iet ātrāk, ar kolēģiem kopā ir vieglāk. Tos  pirmos četrus gadus es mācījos Liepājā, otrus četrus gadus braukāju uz Rīgu katru piektdienu, sestdienu.
- Vai nav prātā vēl ko iemācīties?
- Nē. Es domāju, ka ir daudz tās dzīves gudrības, kas manām profesijām ir ļoti svarīga, dzīves pieredze, viedums. Abas profesijas, īstenībā visas trīs profesijas, ir tādas, kas prasa iedziļināšanos otrā, kā jau minēju - šo empātiju un saprašanu, spēju nolikt savas intereses malā. Reizēm gan nākas strādāt ar ļoti lielām grūtībām. Droši vien tev gribētos pajautāt, ko tad es daru, kad pārnāku ļoti, ļoti nogurusi no darba mājās, jo darbs ir pamatā tikai ar galvu, visu laiku ir nodarbināta galva. Man palīdz rušināšanās pa zemi. No agra pavasara līdz vēlam rudenim. Tas ir arī pārslēgšanās laiks, kad es to stundu braucu no darba uz Kalētiem, uz mājām. Tad es tā kā atslēdzos, paklausos mūziku un padomāju. Mums, profesionāļiem, ir tādas kā supervīzijas, kur var runāt par problēmām, kur tiek analizēts mans darbiņš, tas viss ir anonīmi, domāts, lai sevi pilnveidotu un būtu risinājumi, kā vēl labāk strādāt.
- Tev ir liela saimniecība, vai to visu var apvienot?
- Šobrīd vairs nav liela, visu varam paspēt. Mēs tiekam paši galā, mums nav strādnieki, mēs kādreiz uztaisām varbūt kādu talku, bet tad palīdzētāji ir bērni. 
- Kāds ir tavs novēlējums mūsu lasītājiem un klausītājiem?
- Tad man vajadzēja paņemt līdzi to grāmatiņu ar ko mēs šodien nodarbībā strādājām. Kad ir grūti, nevajag padoties tādam pirmajam impulsam. Vienmēr vajag meklēt kādu risinājumu. Ja nevaru pats, tad meklēju pie speciālista. 
Nevajag baidīties no vārda „psihologs”. Zinu, ka tas vārdiņš ļoti daudzus tā kā atbaida. Man ir arī sava versija, kāpēc tas tā, bet to kādā citā reizē. Bet gribu teikt tā, ka mēs paši esam savas laimes kalēji, un visas atbildes uz visiem mūs interesējošiem un sasāpējušiem jautājumiem ir īstenībā iekšā mūsos pašos, bet bieži vien mēs vienkārši nemākam atrast tās vajadzīgās atbildes. Psihologs, vienkāršiem vārdiem runājot, ir cilvēks, kurš palīdz - uzklausot, saprotot situāciju, palīdz rast risinājumu, bet lēmuma pieņemšanu un izvēli atstājot pašam klientam. Psihologs nedod ne tableti, ne šprici, bet viņš var parādīt, ka ir vairākas iespējas, kā izkļūt no situācijas. 
Mēs varam iziet pa durvīm, mēs varam izkāpt pa logu, mēs varam piebungāt, mēs varam pasaukt, tā kā daudz dažādu variantu, kā savu dzīvi padarīt krāsaināku, labāku, kvalitatīvāku. Lai varu teikt, ka es dzīvoju dzīvi ar prieku, es esmu laimīgs!
- Paldies tev par sarunu un veiksmi darbā! 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.