Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
21.04.2015 Autors: LNB

„Darbu kopējā iezīme - palīdzēt cilvēkiem”
Sarunājas Aigars Bušs

- Labdien! Pastāsti, kā tevi sauc un kāda tev ir saistība ar Neredzīgo biedrību?
- Mani sauc Andis Dzērve, strādāju Latvijas Neredzīgo biedrības sistēmā jau no 2002. gada, kad mani pieņēma darbā par valdes priekšsēdētāju namu apsaimniekošanas firmā „Liepājas Pērkonīte”. Tā vēl joprojām strādāju šeit un cītīgi darbojos  apsaimniekošanas jomā. Liepājā mums ir trīs daudzdzīvokļu mājas, divas no tām atrodas Dunikas ielā - Dunikas iela 1 un Dunikas iela 3, un viena māja mums atrodas Krūmu ielā 28. 
- Kā tu nokļuvi neredzīgo biedrības sistēmā, vai tevi uzaicināja, vai piedāvāja šo darbu?
- Piedāvāja startēt valdes priekšsēdētāja amatā. Savā laikā, protams,  uzrakstīju CV par sevi, bet cik atceros, tad savā laikā staigāju pa mājas bēniņiem, pagrabiem, skatījos, pierakstīju un devu priekšlikumus, kā varētu šos namus sakārtot un paveikt to, kas nav izdarīts. Tā tajā laikā sevi stādīju priekšā Centrālajai valdei, kura bija tā, kas izskatīja visus tos priekšlikumus un es tiku pieņemts (bet kanditāti uz šo vietu bija ap četrdesmit).
- Saki lūdzu, tad kad tu pārņēmi apsaimniekošanā šīs mājas, kādā stāvoklī tās bija? Vai bija parādi? Pastāsti par to laiku, jo atnākuši daudzi jauni cilvēki, kas to nezina!
- Laikam lielākais mīnus iepriekšējam pārvaldniekam vai valdes priekšsēdētājam bija tas, ka netika strādāts ar cilvēkiem. Netika strādāts ar cilvēkiem tādā ziņā, ka ļoti, ļoti tika ielaisti parādi par īri, par komunālajiem maksājumiem, un tas nozīmēja, ka namu pārvalde grima. Un to varēja piemeklēt tāds pats liktenis kā Daugavpilī, kur lielo parādu dēļ biedrības nami tika atdoti pašvaldībai. Tādā veidā Latvijas Neredzīgo biedrība šķīrās no saviem īpašumiem. 
Bet mēs bijām gudrāki, izvēlējāmies citu ceļu. Te nomainīja valdes priekšsēdētāju, un man bija tas gods uzsākt darbu smagos apstākļos. Pirmais un svarīgākais bija darbs ar cilvēkiem, darbs ar parādiem. Uzsākot darbu 2002. gadā, kopējais parāds par trīs mājām bija 60 tūkstoši lati. Tas bija diezgan iespaidīgi, jo tajā laikā algas nebija tik lielas kā šodien, bet pamazām, strādājot ar cilvēkiem, šī nasta, šis lielais parāds un cilvēku nevēlēšanās maksāt, ir nedaudz mainījusies. Pagājušajā gadā mēs pielikām punktu parādsaistībām, nomaksājot visus 60 tūkstošus latu.
- Kāda ir situācija šobrīd? Vai cilvēki godprātīgi maksā?
- Situācija ir līdzīga kā valstī. Te mums ir treknie gadi, te liesie gadi, te mēs ceļamies augšā, te krītam uz leju – tā varētu raksturot notiekošo pārvaldē. Mēs cīnāmies ar nemaksātājiem. Var būt tā, ka cilvēks ir nonācis krīzes situācijā, pazaudējis darbu. Vakar viņš vēl bija strādātājs, bet šodien bezdarbnieks. Savukārt tie, kuri bija bezdarbnieki šodien, varbūt rīt atrod darbu un atkal spēj maksāt. 
Situācija nav viennozīmīga, bet problēmas ir risināmas. Protams, ka arī mums ir kāpumi un kritumi, lielākā nasta ir ziemā, kad rēķini apkures dēļ ir stipri vien lielāki, bet vasarā tas kaut kā izlīdzinās. Cilvēki, kuriem iekrājušies parādi pa ziemu, vasarā norēķinās. Cilvēki tomēr godprātīgi kārto rēķinus.
- Tātad šobrīd namu pārvalde var norēķināties ar pakalpojumu sniedzējiem par siltumu, ūdeni?
- Jā, simtprocentīgi visu nomaksājam! Nav, kā agrāk – atceros vēl pirms pāris gadiem „Liepājas enerģija” negribēja mums pieslēgt apkuri, jo bija 12 tūkstoši latu liels parāds. Tad gājām un runājām, lūdzāmies un izlūdzāmies, ka pakāpeniski varējām pieslēgt apkuri. Kopš tā laika iedzīvotāji laikam ir sapratuši, ka tā nav joka lieta – nevarēs nemaksāt un saņemt siltumu.
- Šobrīd parādi vairs nav?
- Jā, var teikt, ka parādu problēma ir novērsta. Nevar teikt, ka simtprocentīgi, ir parādnieki ar kuriem ir jāstrādā, kuriem tiek zvanīts personīgi, izrunāti šie jautājumi, un pie kaut kāda risinājuma mēs nonākam. Kaut arī parādu nasta ir liela, bet mēs panākam, ka tiek maksāti gan kārtējie rēķini, gan segts parāds. 
- Vai ir kādi nākotnes plāni namu apsaimniekošanā? 
- Lielākais nodoms ir māju siltināšana par Eiropas Savienības piešķirtajiem līdzekļiem, ko plaši izmanto Liepājā. Tas ir ļoti efektīvi, projektu realizējot, cilvēki iegūst ļoti mazus apkures un karstā ūdens rēķinus. Es pats to izjūtu, jo māja, kurā es dzīvoju, arī pagājušajā gadā tika renovēta. Tagad man ir ar ko salīdzināt. Ja iepriekš rēķini bija aptuveni vienādi, tad tagad renovētā un nerenovētā mājā atšķiras gandrīz uz pusi. Esam strādājuši, braukuši uz ministrijām, uz Saeimu, runājuši ar lieliem ierēdņiem un Saeimas deputātiem, lai viņi sadzird Neredzīgo biedrību, lai arī biedrības mājas būtu iekļautas šajā siltināšanas procesā un varētu saņemt Eiropas naudiņu māju sakārtošanai.
- Tātad sanāk, ka to nepieļauj likumdošana? 
- Jā, patreiz neļauj likumdošana. Esam skaidrojuši ministrijām, lai šajā plānošanas periodā, kas ir 2013.-2020. gads, tomēr iekļautu Neredzīgo biedrību kā sabiedrisku organizāciju finansējuma saņemšanai. 
- Tev vēl ir kāda saistība ar Neredzīgo biedrību, pastāsti par to! 
- Jau vairākus gadus darbojos universālā dizaina popularizēšanā - ne tikai Liepājā, bet arī visā Latvijā. 
- Ko nozīmē universālais dizains?
- Universālā dizaina definīcija ir diezgan gara, bet Liepājas Neredzīgo biedrība to izveidojusi vienkāršu un saprotamu - universālais dizains ir vides, produktu, informācijas un pakalpojumu pieejamība visiem cilvēkiem. Visiem cilvēkiem! Ja kādreiz cilvēki ar invaliditāti “vispār nebija”, tad šobrīd mēs cenšamies viņus integrēt. Es uzsveru, Liepājas Neredzīgo biedrība un visas pārējās biedrības darbojas ne tikai pilsētā, bet arī Latvijā, un cenšas integrēt cilvēkus ar invaliditāti sabiedrībā! Lai tas notiktu, ir jāpielieto universālā dizaina principi visās jomās - gan produktu un vides veidošanā (piem. ielu infrastruktūra), gan nodrošinot pakalpojumu pieejamību (piem. sabiedriskais transports) utt. Ja nav sakārtota ielu infrastruktūra, protams, ka cilvēkam ir grūti no savām mājām aiziet līdz lielveikalam vai aiziet uz domi, vai uz sociālo dienestu, vai atnākt uz biedrību. 
- Vai Latvijā ir vērojamas izmaiņas šajā jomā? 
- Jā, protams! Seminārus universalā dizaina popularizēšanai, kopā ar biedrības vadītāju Māri Ceiruli, esam vadījuši visā Latvijā, un tie joprojām tiek vadīti. Tajos piedalīties tiek aicināti gan profesionāļi, gan amatpersonas no kuriem atkarīga universālā dizaina ieviešana konkrētā pašvaldībā. 
Ja šo ideju sadzird un izprot amatpersona, tad ir rezultāts. Piemēram Liepājā - mums nācās diezgan ilgi stāstīt, neatlaidīgi pārliecināt par nepieciešamību padarīt vidi košāku un drošāku. Pamazām parādījās skaņas luksofori, parādījās lielie, kontrastējošie cipari autobusos, ko vājredzīgs cilvēks labāk pamana. Parādījās marķēti stabi, un tādā veidā cilvēkiem vidi lietot ir drošāk, protams - vadlīnijas uz trotuāriem, kuras reāli palīdz cilvēkiem pārvietoties pilsētvidē. 
Ir pozitīvie piemēri arī citās pilsētās. Rīga ir sākusi strādāt, ideja sadzirdēta Daugavpilī, Jelgavā un daudzās citās pilsētās. Pēc semināriem, pēc kāda pusgada braucot atkal cauri šīm pilsētām, mēs redzam, ka ir parādījušās vadlīnijas, ir taktilās kartes, marķētie stabi utt. 
Es domāju, universalā dizaina popularizēšanas semināri ir vajadzīgi, lai līdz pašvaldību cilvēku sirdīm un prātiem aizietu ideja, un viņi spētu iedibināt pilsētā tās labās lietas, kas viņiem tiek piedāvātas. Šīs idejas un vajadzības nav izzīstas no pirksta, tās nav paņemtas no mākoņiem, bet gan no reāliem cilvēkiem ar invaliditāti, kuri stāstījuši par savām vajadzībām. Un tās tiek popularizētas un izplatītas visā Latvijā. 
- Tas ir svētīgs darbs, ko tu dari, cerams, ka tas vainagosies ar panākumiem. Tagad parunāsim par tevi, no kurienes tu esi? 
- Esmu liepājnieks, dzimis Liepājā, nu jau 47 gadus dzīvojis Liepājā, pabeidzis 1.vidusskolu, aktīvajā militārajā dienestā divus gadus esmu nodienējis. Pirmo pusgadu Elejā mācību korpusā, kur mani sagatavoja par jaunāko komandējošo sastāvu, to pabeidzot mani aizsūtīja uz kara daļu Tallinā, tur nodienēju pusotru gadu. Pēc tam atgriezos dzimtajā Liepājā, neko neesmu izmainījis, ne braucis prom uz ārzemēm, bet tepat svētīgi strādājis, un darbojos vēl joprojām.
- Kas esi pēc profesijas? 
- Esmu ugunsdzēsējs - glābējs. Atnākot no dienesta padomju armijā, man kaimiņos dzīvoja Liepājas Ugunsdzēsības daļas priekšnieka vietnieks, kurš uzaicināja izmēģināt spēkus ugunsdzēsības dienestā. Piekritu un jau 28 gadus strādāju šajā jomā. 
- Tavs darbs ir palīdzēt cilvēkiem grūtās situācijās? 
- Tas ir viennozīmīgi! 
- Tavu visu trīs darbu kopējā iezīme ir palīdzēt cilvēkiem!
- Tieši tā! Līdz deviņdesmitajiem gadiem ugunsdzēsēji nodarbojās tikai ar ugunsgrēku dzēšanu. Deviņdesmito gadu beigās, lai palielinātu ugunsdzēsējiem algas un palielinātu ugunsdzēsēju kapacitāti, tika pieņemts lēmums, ka viņiem būs jāiesaistās arī glābšanas darbos. Mēs šobrīd saucamies Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Mēs iesaistāmies avāriju seku likvidēšanā, glābjam dzīvniekus, strādājam uz ūdens, piemēram glābjot cilvēkus uz ledus. Protams, lai visu to mēs spētu veikt, vajadzīgs specifisks aprīkojums. 
- Tu savos 47 gados esi pieredzējis daudzus ne visai patīkamus brīžus? 
- Jā, tā ir un tā tam jābūt. Šis darbs nozīmē zaudēt cilvēkus, to skatīt nav patīkami. Pēdējais gadījums ar kaitbordistu, kad vētrā cilvēks ieiet jūrā un viņu aizpūš prom, un viņam nespējam palīdzēt. Tas ir sāpīgs moments, bet Dievs cilvēkiem ir devis veselo saprātu, bet kad tu jau pārkāp kaut kam bišķiņ vairāk pāri, tad tās iespējas, kas ir dotas mums kā glābējiem vai kā cilvēkiem, ir ierobežotas. 
- Tu teici, ka cilvēkiem Dievs ir devis veselo saprātu, vai tu esi ticīgs cilvēks? 
- Esmu ticīgs. Runāju, ka cilvēki ir jāglābj, jāglābj dvēseles. Ja cilvēks ir grēcīgs, tad viņš iet uz pazušanu. Bet ir ceļš, kas ved atpakaļ uz glābšanu. Tas ir Jēzus Kristus - šis krustā sistais vīrs, kurš bija patiess Dievs un patiess cilvēks. Manī ir aicinājums strādāt pie cilvēku glābšanas, pie cilvēku dvēseles glābšanas - aicināt viņus nožēlot grēkus un atgriezties atpakaļ pie sava Radītāja, pie Dzīvā Dieva Jēzus Kristus, un, sekojot Viņam, iegūt svētīgu ceļu pa kuru varēs iet līdz apsolījumam, ka ikviens no mums tiks paņemts atpakaļ Mūžības Debesu Tēva mājās. 
- Vai tev ir kāds vaļasprieks, aizraušanās?
- Jā, visā darbu procesā ir jāspēj atrast kādu vaļasprieku un atpūtas brīžus. Atpūta, protams, ir mājās pie ģimenes, kad varam būt visi kopā. Tas ir tik patīkami pavadīt laiku vienkārši mierā un klusumā ar ģimeni. 
Beidzamā laika vaļasprieks man ir skriešana, un vēl es aktīvi spēlēju hokeju. Sportoju, lai savu miesu nedaudz izkustinātu. Lai tā neapaugtu ar lieko, aktīvi ar kaut ko jānodarbojas. Man ir 47 gadi, tāpēc slidot un spēlēt hokeju ir izaicinājums. Bet tas ir brīnišķīgs izaicinājums, man tas patīk. Ir nodibināta hokeja komanda, kurā arī es piedalos. Aktīvi piedalāmies Liepājas čempionātā, tas rada baudu un prieku. 
- Kas tu esi - uzbrucējs, aizsargs, vārtsargs? 
- Es esmu aizsargs. 
- Mūsu saruna izvērsusies diezgan pagara, liekas, ka mums vajadzēs vēl kādu interviju organizēt. Vai tev ir kāds vēlējums cilvēkiem? 
- Dievs Kungs ir radījis mūs - cilvēkus, pēc savas līdzības. Viņš ir radījis mūs ar ausīm, Viņš ir radījis mūs ar acīm, Viņš ir radījis ar visiem maņu orgāniem un Viņš ir radījis mūs ar muti. Novēlējums - lai cilvēki ir dzirdīgi, lai viņi dzirdētu, ko Dievs saka savā Vārdā: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka deva savu vienpiedzimušo dēlu, lai caur Viņu ikviens iemantotu mūžīgo dzīvošanu un nepazustu.”
Tātad ieklausīties tajā, ko Dievs saka, redzēt to, kas notiek apkārt un ar katru no mums. Redzēt to, kas notiek biedrībā, kas notiek pilsētā, kas notiek Latvijā. Nesaskatīt tikai ļauno vai slikto, bet redzēt un pievērst uzmanību tam, kas uzlabojas pilsētā. Samanīt, sataustīt - mums dotas rokas, lai mēs ar savām rokām spētu izdarīt. Jo Dievs mūs aicinājis strādāt, nevis gurķoties. 
Mums ir dota arī mute, un ar muti mums jāapliecina un jāstāsta, jābazūnē skaļi par to, ko Dievs ir darījis pie katra no mums, arī personīgi pie manis, arī personīgi, Aigar, pie tevis! Mums ir dota mute, lai mēs stāstītu un liecinātu par Dievu un Viņa lielajiem darbiem, tāds ir mans novēlējums! 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.