Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
15.04.2014 Autors: LNB

„Prioritāte palīdzēt”
Sarunājas Aigars Bušs
 
- Labdien! Pastāsti, kā tevi sauc un ko tu šeit dari!
- Mani sauc Edgars Krakups, esmu šoferis - asistents.
- Ko nozīmē šoferis - asistents?
- Tas nozīmē ne tikai atvest, aizvest, bet arī palīdzēt cilvēkam iekāpt busiņā un izkāpt, dažkārt pavadīt. Katram tas ir savādāk - vienam vajag beņķīti, otram roku pieturēt. Vedu gan seniorus, gan cilvēkus ar invaliditāti - gan redzes invalīdus, gan kustību, gan arī ar garīga rakstura saslimšanām. Manos pienākumos ir arī saimniecības preces piegādāt. Vedu visu ko vajag, arī dokumentus izvadāju uz dažādām iestādēm. 
- Cik ilgi strādā biedrībā? 
- Tagad ir septītais gads, no 2007. gada augusta.
- Kā tu nokļuvi šeit?
- Iepazinos ar Māri pie mācītāja Voldemāra Zvejas Kristīgajā misijā. Vienu brīdi man nebija darba. Biju no Rīgas atnācis uz Liepāju, prasīju mācītājam, un viņš teica, lai parunāju ar Māri. Es viņu nemaz nepazinu, vienkārši piegāju klāt un prasīju. Māris jautāja - ko tu māki? Esmu arodskolā mācījies, tad dienēju armijā, teicu, ka man ir šofera tiesības. Ja kaut ko vajag vest, tad varu. Biedrībā tajā brīdī tieši arī vajadzēja šoferi. Pirmais auto, ar kuru biedrībā braucu, bija vecais, baltais buss - Volkswagen Transporter. Tagad braucu ar jaunāku modelīti - Volkswagen Caravelle. 
- Kā tev šeit patīk? 
- Par darba trūkumu nesūdzos, garlaicīgi nav. Kolektīvs labs, daudz ticīgu cilvēku. Tas ir liels plus, nav tā kā citur kolektīvos - dzeršanas un tā tālāk. 
- Vai neesi domājis citu darbu meklēt? 
- Nē, mana dzīves prioritāte nav materiālā labklājība, mana prioritāte ir palīdzēt - ja jūtu, ka varu kādam kaut kā palīdzēt, tad es tur arī būšu, alga nav noteicošais. 
- Kur pirms tam esi strādājis? 
- Jā, pirms tam divus mēnešus strādāju psihoneiroloģiskajā slimnīcā par sanitāru. Tur bija ļoti smagi, savu vietu tur neatradu. Kolektīvs bija pasaulīgs, viņi jautājumus risina savādāk, tajā iestādē nav tāds dvēselisks darbs. Vēl pirms tam desmit gadus biju armijā, specvienībā, Rīgā. 
- Varbūt tev ir kāds vaļasprieks? 
- Pēc darba interesē tās pašas mašīnas (abi smejas). 
- Tu tās pēti internetā? 
- Jā, skatos informāciju, meklēju, sekoju līdzi jaunākajiem modeļiem. 
- No kurienes esi? 
- Esmu nīcenieks, lauku puika. Bērnība pagāja laukos pie Bārtas upes, dzīve bija ļoti skaista - bez datoriem un mobilajiem telefoniem. Visu laiku dzīvojos pa lauku, palīdzēju mammai ravēšanas darbos un pie lopiem. Bija ļoti daudz jāstrādā, mamma ļāva iet peldēties tikai tad, kad visi darbi bija apdarīti - no kūts mēsli iznesti, govīm ūdens iedots. Viegli nebija. 
- Kur esi mācījies? 
- Līdz 9.klasei Nīcas vidusskolā, tad Liepājā par galdnieku divus gadus, tad brīvprātīgi astoņpadsmit gados aizgāju armijā. 
- Armijā daudz ko apguvi? 
- Armijā bija īsta dzīves skola - aizej puišelis un atnāc kā vīrs. 
- Katram, ko intervēju, vaicāju pēc vēlējuma citiem. 
- Novēlu pacietību, sapratni vienam pret otru. Mums katrs cilvēks ir pilnīgi individuāls. Ne visi ir spējīgi novērtēt to, ko mēs darām, bet mēs arī saprotam, ka viņiem ir dažādas saslimšanas. Ir daudzi cilvēki, kuri ir ļoti pateicīgi. Paldies šiem cilvēkiem, kuri pasaka paldies, dēļ tādiem ir vērts strādāt! Es novēlu viņiem pacietību un lai viss izdodas! 
 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.