Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
26.04.2013 Autors: LNB

„Vadītājs ar misijas apziņu”


Sarunājas Aigars Bušs

- Labdien! Pastāsti, kā tevi sauc, kas tu esi un ko šeit dari?
- Māris Ceirulis, Liepājas Neredzīgo biedrība, valdes priekšsēdētājs. Ko daru? Ooo! (Māris smejas) Nu, pamata būtība – misija, aicinājums rūpēties par cilvēkiem ar invaliditāti, par viņu garīgām un laicīgām vajadzībām, lai tiešām ikkatrs būtu iesaistīts, piederīgs un noderīgs. Lai mēs kopīgi, ne tikai es viens, bet kopā ar kolēģiem, ar komandu varam palīdzēt tur, kur cilvēkiem kā saka vajadzības spiež. Vajadzības tiešām ir daudz - gan garīgās, gan laicīgās, gan sadzīviskās, sociālās. Ļoti svarīgi strādājot ir sadarboties ar dažādām institūcijām, sākot ar pašvaldību, sociālajiem dienestiem gan šeit Liepājā, gan Aizputē, Kuldīgā un citur. Tāpat sadarbība ar uzņēmējiem. Svarīgi, lai vairāk un vairāk varam sniegt informāciju par cilvēkiem ar invaliditāti, par viņu iespējām, par viņu vajadzībām, par risinājumiem. Jo vairāk cilvēku ir informēti, jo lielāka cerība, ka šī integrācija, šī iekļaušana sabiedrībā notiks veiksmīgāk.
- Kā tu šeit (biedrībā) nokļuvi? Cik saprotu, tas notika jau kādu strēķīti atpakaļ, vai ne? 
- Pirmā sastapšanās ar Neredzīgo biedrību bija 1997. gadā. Vairs neatceros, mani uzaicināja it kā atnākt.Tad priekšsēdētājs vēl bija Imants Lībeks, viņš man iedeva kaut kādu informāciju, es vairs neatceros pat ko. Aicināja iestāties biedrībā, tad laikam arī iestājos, tad bija iespēja doties uz rehabilitāciju Rīgā, Juglā. Tas notika pēc avārijas, kurā zaudēju redzi. Rudenī četrus mēnešus biju pinēju kursos, apguvu šo arodu, pārbraucu mājās ar nolūku, ka pīšu paplātes, spoguļus un ķiploku grozus utt. Sāku sadarboties ar amatniekiem un strādāt. 
 
Tad 1998. gadā pēkšņi tika sasaukts biedrības ārkārtas kongress un vēlēšanas. Arī mani uzaicināja uz to un ievēlēja valdē. No tā es nekā nesapratu, absolūti NEKO! Ja jāiet, jāiet. Es vienmēr tāds vairāk vai mazāk aktīvs esmu bijis un darbojies. Pēc kongresa, atceros, Vizma laikam bija tā, kas teica: „Nu apsveicu jaunais priekšniek!” „Kas es tev par priekšnieku?!” „Nu, gruporgs...” 
 
1999.gadā Lībeks Imants aicināja nākt viņa vietā. Es teicu: „Mīļais cilvēk, vai tā ir prātīga doma, ko tu tagad izsaki?” Es nezinu, kādi bija viņa apsvērumi tajā brīdī. Viņam ar Rīgu kaut kādas sadursmes pašam bija. Es jau biju kļuvis ticīgs, lūdzu Dzīvam Dievam zīmes, teicu: „Ja, Dievs, tas ir Tavs prāts, lai mani valde apstiprina”. Un tajā reizē arī apstiprināja – Liepājas vietējā valde. Tas bija 12.janvāris, man tā šķiet. 27. janvārī jau bija jābrauc uz Centrālās valdes sēdi, un tad es arī teicu: „Ja tiešām, Kungs, tā ir Tava griba, tad, lai arī tie, kuri mani nepazīst nemaz, vienbalsīgi mani apstiprina!”
 
Tā tas notika. Mana pārliecība ir, ka Kristus mani te ir iecēlis un ļauj strādāt, darboties. Faktiski arī darba augļi par to liecina. Ne jau es viens, bet komanda. Tā no 1999. gada janvāra esmu šeit par vadītāju un priecājos, ka no diviem cilvēkiem esam izauguši par 56 cilvēku kolektīvu. No tiem apmēram 30 ir cilvēki ar invaliditāti. Darbinieku skaita pieaugums nav pašmērķis, bet viens no mūsu galvenajiem mērķiem ir veicināt cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību.
 
- Kā bija, kad tu atnāci šeit strādāt? 
- Paldies, Dievam, viss ir mainījies. Kad iesāku, mums bija divi kabineti. Viens tur kur tagad datoru klase, otrs kur grāmatvedība. Mantojumā bija vairākas padomju laika rakstāmmašīnas, šahs, dambrete, kāršu komplekti, vēl kaut kas no sporta inventāra. Bija galdi un krēsli, bet tas arī bija viss. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas un mērķtiecīgās uzņēmumu un ražotņu likvidēšanas, (es uzskatu, ka to mērķtiecīgi darīja attiecīgie spēki arī neredzīgo sistēmā), mēs pamazām sākām biedrībai atgūt telpu pa telpai. 
 
Šobrīd mums praktiski ir viss otrais stāvs, izņemot bibliotēku, un pirmais stāvs, kur agrāk bija doktorāts. Tagad ir arī divi rehabilitācijas dzīvokļi „Dzīves skolā” ar 19 gultas vietām. 2011. gada decembrī iegādājāmies nekustamo īpašumu Ziemupē „Dvēseles veldzes dārza” izveidei. Tā kā, paldies Dievam, esam bagāti auguši, un apauguši arī ar mantu un visādām citām lietām. 
 
Bet vislabākais, domāju, ir tas, ka burtiski nesen, kad vadājot pa biedrību viesus no Amerikas un arī no Liepājas, gājām skatīties visas nodarbības, un katrā kabinetā bija cilvēki! Cilvēki, visur nodarbībās ir cilvēki! Tas ir vislielākais ieguvums, jo viss, ko mēs šeit piedāvājam - pakalpojumi, aktivitātes, pilnīgi viss ir vajadzīgs cilvēkiem! Cilvēki atsaucas, iesaistās, viņi kļuvuši aktīvi, atbildīgi par savām dzīvēm! Cilvēkiem ir dotas iespējas, bet vai visi tās izmanto?! Protams, ka nē! Šobrīd tiem, kas ir iesaistījušies, man šķiet vairs nav vēlēšanās atgriezties atpakaļ četrās sienās.
 
- Pastāsti, lūdzu, kādā veidā biedrība pastāv? Kas finansē biedrību – valsts, projekti? Kā mēs varam uzturēt visas šīs telpas, samaksāt darbiniekiem algas?
- Pāri visam, tiešām tāda ir mana pārliecība, ir Dieva svētība. Kā es reiz jau teicu, kamēr šīs organizācijas vadītājs būs Jēzus Kristus, tikmēr mums visas lietas notiks.Tas kolēģis, kas to dzirdēja, smējās, ka organizācijas vadītājs ir Jēzus Kristus. Tā ir patiesība, Tas Kungs svētīs! 
 
Bet praktiski - valsts rehabilitācijai mums ir četras pusslodzes. Rehabilitācijas centrs sniedz pakalpojumus tieši vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem, tam ir finansējums. Daļa naudas ir tieši atalgojumam, lai arī tas nav liels, arī telpām un elektrībai. 
 
Tad mums ir divi projekti – Eiropas Sociālā fonda projekts, kur iesaistīti cilvēki ar redzes traucējumiem. Projekts ir sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo biedrību. Mēs esam viena no filiālēm, kurā šis projekts tiek īstenots no 2009. gada nogales līdz šī gada augustam. Tur arī ir finansējums gan telpām, gan visiem komunālajiem maksājumiem. 70% no izdevumiem sedz šis projekts, 30% valsts finansējums rehabilitācijai. 
 
Tad mums ir vēl viens projektiņš, ko pagājušajā gadā uzsākām. Mēs sakām, „Zandas” projekts, tas ir tieši cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, pirmspensijas vecuma cilvēkiem un pensionāriem. Tur paredzēts finansējums komunālajiem maksājumiem, telpām, atalgojumam, materiāliem utt. Tā kā faktiski biedrībai ir trīs lielāki finanšu avoti. 
 
Vēl ir Latvijas – Lietuvas pārrobežas projekts, kurā mēs, trīs cilvēki, esam iesaistīti un atbildam par nodarbinātības veicināšanas pasākumiem cilvēkiem ar invaliditāti. Sadarbībā ar lietuviešiem, kuru valstī ir sociālā uzņēmējdarbība un sociālie uzņēmumi. Līdzīgu likumdošanu mēs gribam ieviest arī Latvijā. Un, protams, ir arī ziedojumi, ir pašvaldības līdzfinansējums kādām nodarbībām, kādām konkrētām aktivitātēm. Piemēram, Aizputes vietējai organizācijai ir neliels finansējums, aktivitātēm Aizputē, Kuldīgai - Kuldīgā. Principā „mangojam” no visām debespusēm, kur un kā varam. Ja kādam ir lieka nauda, tad droši – drīkst atbalstīt mūsu organizācijas aktivitātes, būsim priecīgi. 
 
- Pastāsti, lūdzu, vai tev kā biedrības vadītājam ir kādas nākotnes vīzijas? Kā tu saredzi mūsu turpmāko darbību? Beigsies projekti augustā, ko pēc tam?
- Jā! Šis ir ļoti smags jautājums visām nevalstiskām organizācijām mūsu valstī, ne tikai mums. Kad nevalstiskās organizācijas dzīvo no projekta līdz projektam, kad nav stabils finansējums, nav budžets, ar kuru varētu rēķināties katru gadu. Lēnām strādājam pie tā, lai šis (nevalstisko organizāciju finansēšanas) jautājums valstiskā līmenī tiktu atrisināts, un daļu nevalstisko organizāciju administratīvos izdevumus finansētu valsts, kā tas ir daudzās Eiropas valstīs.
 
Šobrīd Norvēģija, Lihtenšteina un Islande dod finansējumu Latvijas nevalstiskām organizācijām, bija izsludināts projektu konkurss „Darbības atbalsta programmā” – organizāciju kapacitātes stiprināšanai, arī administratīvajiem izdevumiem. Summiņa tur nav liela, bet kaut kas jau ir. Ja Dievs vēlēs, mēs dabūsim to finansējumu, ja nē, tad atkal jādomā tālāk. 
 
Protams, rakstīsim, piesaistīsim jaunus projektus, tā ir vienīgā izeja. Decembrī bijām pie Labklājības ministres Ilzes Viņķeles, tad arī par šo tēmu runājām - kā lai nodrošina projektu ilgtspēju. Tu jautāji -kas notiks, projekts beidzas, ko tālāk? Mēģināsim piedāvāt plašāku pakalpojumu klāstu Labklājības ministrijai, varbūt kaut ko panāksim. 
 
24.janvārī (intervija notika janvāra sākumā) pie mums tieši brauc ciemos labklājības ministre, mums sarunai atvēlētas 45 minūtes. Priecājamies, mēģināsim parādīt, kas mums ir un argumentēti pierādīt, ka iesāktais jāturpina.
 
Otrs, mēs gribam ļoti nopietni ieguldīt savu laiku un resursus „Dvēseles veldzes dārzā”. Tas ir lauku īpašums, kuru esam iegādājušies, lai rehabilitācijas pakalpojumus nodrošinātu cilvēkiem ar invaliditāti lauku vidē. Jau aizvedām uz turieni ainavu arhitekti un daiļdārznieci.
 
- Pastāsti, kur atrodas šis rehabilitācijas centrs „Dvēseles veldzes dārzs”?
- Veldzes dārzs atrodas Ziemupē, Vērgales novadā. Ziemupe ir, ja pa Ventspils šoseju brauc aptuveni 30 km, tad pa kreisi uz jūras pusi brauc tieši uz Ziemupes centru, tālāk vēl kādi 5 km. Vieta ir ļoti skaista! Ar ainavu arhitekti un daiļdārznieci izrunājām, ko mēs vēlamies tur redzēt un kā mums vajadzētu visu attīstīt. Sanāktu atsevišķa intervija par to, kas tur „Dvēseles Veldzes dārzā” ieplānots. Būs gan „Sajūtu parks”, gan „Garšaugu taka”, gan „Baso pēdu taka”, gan „Meža kaķis”, gan pirts un dīķis, atpūtas zona un kalniņš, no kura ziemā var šļūkt, slēpot, laisties ar ragaviņām. 
 
Ir plānots uzbūvēt ēku, lai cilvēki ar invaliditāti varētu veikt pakošanas darbus. Nav noslēpums, šobrīd darba roku sāk trūkt. Ir uzsāktas nopietnas sarunas, ka darbaspēks tiks ievests no citām valstīm. Tādēļ šis jautājums noteikti jāpārņem mums kā invalīdu organizācijai, kā biedrībai. Lai cilvēki ar invaliditāti var iet strādāt, aizpildīt šos robus, iegūt darbu. 
 
Veldzes dārzs ir numur viens, ko gribam attīstīt, jo notikumi pagājušajā vasarā pierādīja, ka cilvēki ir pārlaimīgi (maigi izsakoties) par iespēju tur aizbraukt, atpūsties, darboties lauku vidē, baudot klusumu, miera svētību, ko Dievs radījis! Tas bija kaut kas tiešām brīnišķīgs! Jo arī es pats, kad aizbraucu, nemaz negribu steigties. Bet vienmēr ir jābrauc atpakaļ, nav laika.
 
- Labi, par darbu mēs tagad beigsim. Darbs ir darbs, bet dzīve sastāv ne tikai no darba. Dzīvē ir arī atpūta. Pastāsti mazliet par bērnību – tu esi lauku vai pilsētas puika?
- Gan – gan.
- Kā tas ir?
- Ik pa laikam - tad es biju pilsētā, tad laukos, tad atkal pilsētā, bet pēc ceturtās klases atkal biju laukos. Tikai 1994. gadā pilnībā pārcēlos uz pilsētu. Sāku pilsētā strādāt, mamma vēl palika laukos, tad mēs tā braukājām.
- Kurā vietā tev bija lauki?
- Mēs vairākās vietās esam dzīvojuši. Otaņķos, arī Kalētos.
- Tev ir brāļi, māsas? 
- Bija. Brālis, viņš aizgāja mūžībā 1999. gadā, kad es sāku strādāt šeit. Bet tamdēļ viņš neaizgāja mūžībā, ka es sāku šeit strādāt (Māris smejas).
- Cerams! Pastāsti, lūdzu, varbūt tev ir kāds vaļasprieks, kaut kas tāds, kas tev ir sirdij tuvs - bez darba? Jo priekšnieka darbs ir ļoti grūts un sarežģīts, viss jāmeklē, jādara. Kādā veidā tu atpūties, relaksējies – kā tagad modē teikt.
- Es to neslēpju un neslēpšu – es esmu pateicīgs, ka ticu Dzīvajam Dievam Jēzum Kristum. Es lasu Viņa vārdu, jā, tieši Bībeli. Vairāk iedziļinos, jo tur ir gan padoms, gan gudrība visām dzīves situācijām. Es nesaku, ka vienmēr un uzreiz tā perfekti izdodas to pielietot, bet es mācos. Paldies Dievam! Tas daudzās lietās ir izpaudies. 

Patīk literatūra, arī draugi ir - tiekamies, runājamies, pārspriežam. Arī radinieki tāds pulciņš - četri gabali. Mēs arī ar bērniem, visa ģimene braucam un darbojamies kaut kur tāpat. Mūsu ģimenē, paldies Dievam, netiek lietots ne alkohols, ne notiek kādas citas ēverģēlības, mākam priecāties tāpat.
 
Viens no maniem laicīgajiem vaļaspriekiem ir šahs. Žēl, ka Ivans tagad ir projām Rīgā, nav vairs ar ko tā īsti uzspēlēt. Šahs uz brīdi prātu atslēdz no visām rūpēm un raizēm, tajā brīdī esi koncentrējies tikai uz to. Ja tu nekoncentrējies, tad ātri vien bez zirga paliksi un mats vien būs.
 
- Tu teici „četri radinieki”, kas tie par radiniekiem?
- Četras meitas! Kā es saku – kvatro (Māris smejas).
- Četras meitas tev ir, skaidrs! Tagad cilvēki zinās. Intervija mums notiek janvārī, gads, tā teikt, uzņem apgriezienus. Varbūt tu cilvēkiem vari kādu vēlējumu izteikt šim gadam?
- Jā, man šķiet, ka visnozīmīgākais, lai cilvēki atjaunotu vai nodibinātu personīgas attiecības ar Dzīvo Dievu Jēzu Kristu. Tas būtu lielākais viņu ieguvums šeit un Mūžībā. Tas nenozīmē piekopt reliģiju, rituālus, nēsāt savu ķermenīti uz baznīcu, bet PERSONĪGI uzticēties Lielajam Dievam. Teikt: „Es esmu grēkojis, Tu man, Kungs, esi vajadzīgs. Es nododu savu dzīvi Tev!” Jūs pieredzēsiet, ka sāksies brīnišķīgas izmaiņas! Novēlu to aizvien vairāk piedzīvot! Tie cilvēki, kas tuvojas Dievam, ir ieguvēji. Es tiešām no sirds vēlu visiem tuvoties LIELAJAM DIEVAM un VIŅŠ tuvosies jums!
- Ceru, ka iecerētie nākotnes plāni īstenosies un piepildīsies tavā vadībā, ceru, ka tu vēl ilgi būsi šeit vadītājs!


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.