Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
24.04.2012 Autors: LNB

Kristaps Āboliņš
(No izdevuma “Rosme”)
 
  Labdien, mīļie lasītāji! Šoreiz vēlos jums pastāstīt par puisi vārdā Artūrs, kurš, mācoties braila rakstā, sekmīgi absolvējis Liepājas Universitātes Pedagoģijas fakultāti.
  Artūrs: “Pēc Strazdumuižas internātvidusskolas absolvēšanas uzsāku mācības Liepājas Universitātē. Mācību procesā mani lielākie palīgi bija dators un diktafons. Liels paldies jāsaka mammai, kura visu mācību laiku bija mans asistents. Pirmo studenta praksi izgāju Strazdumuižas internātvidusskolā, savukārt otro Kapsēdes pamatskolā. Tur bija grūtāk, jo klasē mācījās divdesmit bērni. Trešā prakse bija Dundagas vidusskolā, tur strādājošā skolotāja teica, ka man esot bijusi visklusākā klase viņas darba mūžā.
  Vidusskolā mācīju jauniešiem filozofiju. Stundu laikā izmantoju grupu darba metodi, tā rezultātā skolēni tika pilnvērtīgi nodarbināti un viņi ne mirkli negarlaikojās, tādēļ šī klase bija visklusākā. Ieejot klasē un dzirdot no jauniešiem frāzes, ka atkal jāstrādā un tas viņiem nepatīk, piegāju vienam no skolēniem klāt un pajautāju: “Vai tu nevēlies stundu novadīt manā vietā?”, uz ko puisis atbildēja: “Labāk sēžu mierīgi un klausos vielu nekā vadu stundu.”
  Praksē skolā laiks jāsaplāno tā, lai tas stundās nepaliktu pāri, kā arī tiek prasīts sagatavot diezgan daudz mācību materiālus. Parasti centos atrast filmas, atbilstoši stundas tēmai.“
  Pēc Universitātes absolvēšanas puisis iepazinās ar raidījuma “Viss notiek” radošo komandu. TV pārraidei viņu ieteica Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis.
  Artūrs: “Raidījumā bija sižets, kurā stāstīju, ka plānoju uz gadu kā brīvprātīgais doties uz Nīderlandi”.
  Ārzemēs puisis nokļuva, pateicoties Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” un Liepājas Neredzīgo biedrības jauniešu apmaiņas kopprojektam 2011. gada janvārī. Artūrs devās uz Nīderlandi, lai piedalītos desmit dienu ilgā personības attīstības treniņā. Pēc tā radās iespēja palikt ārzemēs un veselu gadu strādāt brīvprātīgajā darbā.
  Artūrs stāsta: ”Gribēju izmēģināt ko jaunu, izjust kā ir veselu gadu būt prom no mājām, iepazīt citas valsts kultūru un iedzīvotājus, viņu attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Iesaku visiem jauniešiem, lai nesēž mājās, bet pamēģina iegūt brīvprātīgā darba pieredzi. Šī gada laikā kļuvu atraisītāks, ja agrāk stāvēju ielas malā un nespēju apkārtējiem paprasīt palīdzību, tad tagad man tā nav problēma. Esmu apguvis prasmi komunicēt ar cilvēkiem. Pirmos mēnešus saprasties ar apkārtējiem bija grūti, bet vēlāk atraisījos un kļuva vieglāk. 
     Kad piedalījos kā asistents divos treniņos, tad, pirms oficiālās iepazīšanās, piecēlos kājās, nosaucu savu vārdu un informēju, ka man ir redzes traucējumi. Dalībnieki teikto uztvēra saprotoši un brīnījās, kā es ar savu slikto redzi spēju strādāt brīvprātīgo darbā.
     Organizācija, kurā strādāju kā brīvprātīgais, rīko personības attīstības treniņus sešu dienu garumā jauniešiem no dažādām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Piemēram - mācās sevi prezentēt darba intervijās, lai iegūtu darbu. 
     Mans uzdevums bija organizēt nodarbības, piemēram, treniņu neredzīgajiem — viņu uzdevums bija uzbūvēt plostu un pašu spēkiem tikt pāri upei. Manis vadītajā grupā bija holandiešu meitene, kurai iepatikās braukt ar plostu, mēs kopā ar viņu upi šķērsojām divreiz. 
     Kādā no treniņiem dalībvalstu pārstāvji prezentēja savu nacionālo kultūru, ēdienus un tradīcijas. Tad bija “Outdoor process”, kad dalībnieki sadalījās grupās pa pieciem. Uzdevums bija dienā noiet 10 - 15 kilometrus garu distanci. Pārgājiena laikā bija jāatrod naktsmājas un jāatkārto viss treniņa laikā iemācītais. Pirms izdzīvošanas pārgājiena dalībniekiem tiek atņemtas lietas, kuras aizliegts ņemt līdzi. Pirmo reizi izdzīvošanas treniņā piedalījos ziemas laikā, kad termometra stabiņš bija noslīdējis līdz – 20 grādu atzīmei. Mēs pieci cilvēki ar smagām somām devāmies ceļā un pret vakaru nonācām baznīcā, kuru izvēlējāmies par savu naktsmītni. 
  Strādājot kā brīvprātīgajam, man nemaksāja algu, bet valsts, kurā strādāju, deva uzturnaudu dzīvošanai un ēšanai. Nīderlandē tie bija 270 eiro, kas šai valstij nav daudz, jo tur preces un pakalpojumi ir dārgi. Pārtika Latvijā ir lētāka un garšīgāka. Dzīvojot Nīderlandē, bija grūti pierast pie pārtikas, kuru piedāvā lielveikalos. Tur varēja iegādāties dažādas zupas, salātus, otros ēdienus, kurus, ieliekot mikroviļņu krāsnī, atliek vien uzsildīt. Neredzīgam cilvēkam supermārketos iepirkties palīdz asistents, kurš strādā veikala informācijas centrā. 
     Vēl bez treniņu organizēšanas strādāju virtuvē, nācās celties piecos no rīta, lai uzvārītu kafiju, tēju, salietu glāzēs sulu un uztaisītu maizītes trīsdesmit cilvēkiem. Maizi holandieši glabā sasaldētu ledusskapī, lai to atsaldētu mikroviļņu krāsnī vajadzīga vesela stunda. Esot ārzemēs, novērtēju Latvijas garšīgo maizi. Garšīgākais ēdiens, ko baudīju Nīderlandē, bija holandiešu zemnieku vakariņas - kartupeļu biezputra ar sīpoliem un desu. 
     Pie Holandes laikapstākļiem pierast ir pagrūti, jo bieži līst. Rudenī, brīvdienu rītos pieceļoties un paskatoties ārā pa logu, redzot, ka debesis ir apmākušās un līst, bez sava otrā drauga - lietus mēteļa, nav vēlēšanās doties ārā. Citreiz priekšpusdienā spīd saule, bet pēcpusdienā gāž kā ar spaieņiem. 
     Strādāju dārzā — liku no kokiem dzīvžogu. To paveicu trijos mēnešos. Dzīvoju ciematiņā Ommen valsts ziemeļu daļā. Mitinājos divās savrupmājās, lai nokļūtu darbā, pārgāju pāri pagalmam un jau biju klāt. Strādāju katru dienu astoņas stundas piecas dienas nedēļā, pārējo laiku varēju brīvi pavadīt pēc saviem ieskatiem. 
     Iecienītākie sporta veidi Nīderlandē ir kanoe airēšana, futbols, jāšanas sports un riteņbraukšana. Visā valstī riteņbraukšanas kultūra ir augstā līmenī. Pārvietojoties pa veloceliņiem, cilvēki ir savstarpēji pieklājīgi. Organizācija man piešķīra tandēma divriteni, lai es kopā ar pavadoni varētu pārvietoties. Pirmais lielākais brauciens 25 km garumā notika otrajā dienā pēc manas ierašanās, kad es kopā ar pavadoni braucu no Zvolles līdz Ommenai. Policisti Nīderlandē lielu uzmanību pievērš riteņbraucēju drošībai — velosipēdiem obligāti ir jābūt aprīkotiem ar apgaismes ķermeņiem un atstarotājiem. 
     Dažreiz nedēļas nogalēs devos apciemot savus jauniegūtos paziņas visā valstī — esmu pabijis Hāgā, Utrehtā un citās pilsētās. Ar daudziem no viņiem iepazinos tiklīdz ierados Nīderlandē, jo mums tika organizētas iebraukšanas apmācības. Vēlāk jauniegūtie draugi mani uzaicināja ciemos. Ziemassvētkos viņi brauca ciemos pie manis, un mēs svinējām svētkus latviskā garā. Jauno gadu pavadīju kalnos kopā ar darba kolēģiem. Tur var izbaudīt mierīgo atmosfēru, jo ir ļoti kluss un cilvēks var relaksēties. 
     Brīvajā laikā esmu pabijis Austrijā, Čehijā, Vācijā, Lielbritānijā, Beļģijā, Nīderlandē, Spānijā un Ungārijā. Čehijā neredzīgo biedrības darbojas līdzīgi kā pie mums, realizējot dažādus projektus. Prāgā apskatīju Kārļa tiltu un pasaulslaveno astronomisko pulksteni, kurš būvēts 16. gadsimtā — tā autoram tika izdurtas acis, lai viņš ko tādu vairs nespētu uzbūvēt. 
     Spānijā ir viens no labākajiem neredzīgo biedrības muzejiem ES. Tajā parādīti pasaules slavenāko arhitektūras pieminekļu maketi, kurus neredzīgajiem ir iespējams apskatīt ar rokām. Ievērojamākie no tiem ir Kolizejs, Kremlis, Eifeļa tornis u.c. Pie katra no tiem piestiprināta plāksnīte ar norādēm braila rakstā un poga, kuru nospiežot, spāņu valodā tiek pastāstīts par konkrēto objektu. Šajā muzejā ir apskatāmas dažādas braila rakstāmmašīnas, kuras pie mums tiek lietotas vēl tagad, bet tur tās jau nodotas muzejā. Madridē biju ekskursijā uz Spānijas karaļa pili. Amsterdamā apmeklēju Vincenta van Goga muzeju. Austrijā man bija iespēja apskatīt skaisto Vīnes arhitektūru un princeses Sisi pili.
  Biju ekskursijā uz neredzīgo skolu, kur mācības notiek holandiešu valodā. Tur skolēniem pašiem jāmācās sevi aprūpēt. Otro brokastu laikā ēdamzālē tiek izvietots zviedru galds, pie kura stāv asistenti, kas nosauc ēdienkarti. Bērni, pieejot pie galda, uzliek uz paplātes ēdamo un ar baltā spieķa palīdzību sameklē brīvu galdiņu, lai ieturētos. Katram audzēknim ir savs individuālais mācību plāns. Programmas budžets tiek piešķirts uz diviem gadiem, un tie ir 40 tūkstoši eiro, kurus valsts samaksā par katra skolēna izglītošanu. 
     Šajā skolā neredzīgajiem ir iespējams apgūt sociālā darbinieka, sekretāra, telefonoperatora vai datoroperatora profesijas. Mācību procesā liels uzsvars tiek likts uz imitāciju — ja skolēns mācās par tirdzniecības darbinieku, kuram jāatbild uz telefona zvaniem, tad mācību laikā tie tiek imitēti. Daudzi izmanto iespēju mācīties par telefonoperatoriem, jo tad var dabūt darbu policijā, kura nodrošina ar prakses vietām. Telefonoperatora uzdevums ir pieņemt izsaukumus un dot rīkojumus. Kāds mans holandiešu paziņa strādā telefoncentrālē par telefonoperatoru. Pašvaldība jauniešiem ar redzes traucējumiem pēc skolas absolvēšanas meklē darbu, lai nebūtu jāmaksā lielie pabalsti.
     Nīderlanē, mācoties Unversitātē, izglītības iegūšana tiek daļēji apmaksāta. Viss ir atkarīgs no studenta sekmju līmeņa. Neredzīgie, kuri studē, saņem atvieglojumus no vietējās pašvaldības. Ja laikā netiek nokārtoti eksāmeni, tad atļauts tos kārtot vēlāk. Reiz dzirdēju stāstu par studentu, kurš par špikošanu tika izmests no Unversitātes.
  Nīderlandē cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir labas sociālās garantijas, viņiem pienākas bezmaksas taksometra pakalpojumi noteiktam kilometru skaitam. Ja cilvēks pārvietojas ar suņa pavadoņa palīdzību, tad par tā uzturēšanu rūpējas valsts. Šim sunim ir atļauts pārvietoties lidmašīnā kopā ar saimnieku, jo tas ir viņa asistents. Redzes invalīdu dzīvi atvieglo holandiešu valodā runājošie kodu kalkulatori, bankas mājas lapas un bankomāti.
  Pirms došanās uz mājām, Artūram tika izteikts piedāvājums doties uz Briseli kā vides pieejamības ekspertam.
Artūrs: “Briselē viesojos divas dienas. Ciemojos tur ģenerālstreika laikā, kad metro līnijas bija slēgtas un ārā zirgu mugurās patrulēja policija. Cilvēki masveidā devās protestēt pie Eiropas Parlamenta ēkas. Pirmajā dienā devos ekskursijā uz Eiropas Parlamentu, savukārt otrajā — iesniegt petīciju pret sociālo atstumtību, kuru parakstījušas 19 Latvijas nevalstiskās organizācijas. Tā kā viens no petīcijas mērķiem ir konkrētu likumu izmaiņas vides pieejamībā cilvēkiem ar invaliditāti, tad veicu nelielu eksperimentu — aplūkoju cik piemērota ir Eiropas Parlamenta ēka cilvēkiem ar redzes traucējumiem. 
     Petīcijā, ko iesniedzu Eiropas Parlamentā, lūdzu, lai tiktu ievērots universālā dizaina princips Latvijas valsts iestādēs. Piemēram, ja siena ir balta, tad durvju ailes tiek izceltas melnas, lai vājredzīgs cilvēks pārvietojoties tās varētu pamanīt. Saskaņā ar universālā dizaina principiem, trotuāru malām jābūt dzeltenā krāsā, un pie visām valsts iestādēm vajadzētu uzbūvēt uzbrauktuves, lai cilvēki ratiņkrēslos varētu brīvi tajās iekļūt.
       Eiropas Parlaments ir liela ēka, kurā ieejot ir līdzīga sistēma kā lidostā — jāiziet cauri metāla detektoram, pie apģērba kreisajā pusē jābūt piestiprinātai plāksnītei ar vārdu un fotogrāfiju. Ja tādas nav, tad tālāk par pirmo stāvu doties aizliegts. Ejot tālāk, ceļš ved uz liftiem, aprīkotiem ar uzrakstiem brailā un ar runas sintēzi. Galvenajā ēkā, kurā norisinās parlamenta sēdes, lifti ir aprīkoti ar uzrakstiem braila rakstā bez runas sintēzes. Braucot runājošajā liftā, ierīce nosauc stāvu, kurā lifts apstājies, un ziņo par durvju atvēršanos. Braila raksta cipari, uzraksti un atzīmes ir franču valodā. 
  Nīderlandē metro stacijās ir norādes braila rakstā — plāksnīte ar stacijas nosaukumu un virzienu, kurā atrodas metro līnija, kā arī norāde uz izeju. Luksofori krustojumos ir aprīkoti ar skaņas signāliem. Stabi uz ielām nokrāsoti tā, lai vājredzīgs cilvēks zinātu, kā viņam pareizi pārvietoties pilsētas ielās. 
     Artūrs, dzīvojot Nīderlandē, to apceļoja viens pats. Pārvietojoties līdzi jābūt pasei, ja tās nav, tad sods par staigāšanu bez pases ir 500 eiro. Artūrs stāsta, ka ceļojot vienmēr līdzi jābūt arī baltajam spieķim, ja tā nav, tad vainojiet paši sevi, jo cilvēki var pārprast un noturēt jūs par narkomānu. Cilvēki šajā valstī ir viesmīlīgi un pretīmnākoši, ja viņi redz neredzīgu cilvēku ar balto spieķi rokās, tie nāk klāt un jautā, vai nevajag palīdzēt.
     “Dodoties garajā ceļā no Nīderlandes uz Angliju, apciemot māsu, stacijā mani nesagaidīja asistents. Tā kā bija jābrauc ar trim vilcieniem, nācās prasīt līdzcilvēkiem, lai palīdz iekļūt man vajadzīgajos vilcienos. Pirmo reizi braucot uz Angliju, ceļā pavadīju septiņas stundas, jo ārā valdīja ziema, līdz ar to daudzi vilcieni vai nu nekursēja, vai arī to atiešanas laiks bija mainīts. Anglijā dzelzceļa kompānijas cilvēkiem ar redzes traucējumiem nodrošina asistentus, kuri palīdz pārvietoties dzelzceļa stacijās, uz peroniem ir dzeltenas vadlīnijas, kuras vājredzīgie var labi saskatīt, bet neredzīgs cilvēks, ejot ar spieķi, tās viegli var atšķirt no pārējā seguma. Pirms došanās ceļā jāinformē dzelzceļa kompānija par to, ka būs nepieciešams asistents. Cilvēkiem ar redzes traucējumiem šie pakalpojumi ir bezmaksas — tie ir pieejami arī Nīderlandē un Beļģijā.”
     Artūrs atzīst, ka vislabākā vides pieejamība cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir Spānijā, kur autobusa pieturas ir aprīkotas ar ierīci, kas, nospiežot pogu, paziņo kādu maršrutu autobusi pietur šinī pieturā, un laiku, cikos pienāks konkrētais autobuss. Gandrīz visās pieturvietās ir pieejami autobusu saraksti braila rakstā. Lielbritānijā autobusi apstājoties pieturvietās, ar skaņas signālu paziņo tā maršrutu un numuru. Ungārijā neredzīgie pārsvarā pārvietojas ar metro un tramvaju, jo tajos tiek nosauktas pieturvietas. 
     Dodoties ceļojumā ar lidmašīnu, biļešu pirkšanas brīdī jānorāda to, ka būs nepieciešams asistents. Parasti lidostās strādā trīs asistenti — viens, kurš cilvēku aizved līdz robežkontroles punktam, otrs, kas ved no robežkontroles punkta līdz ārdurvīm, trešais iesēdina lidmašīnā. 
       Sarunas nobeigumā pajautāju, vai Artūrs būtu gatavs pārcelties uz dzīvi Nīderlandē? 
     “Ja zinātu valodu, tad vēlētos tur dzīvot, kaut vai draudzīgās vides pieejamības dēļ.” 


JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.