(no www.tikainesakinevienam.lv)

Šis stāsts izklausās pēc pasakas, bet ir patiess. Francijas dienvidos dzīvoja pavecs vīrs, jau pāri 50 gadiem. Viņa vienīgais dēls bija miris, nedaudz vēlāk arī sieva. Kādēļ lai viņš vēl dzīvotu? Viņš pameta savu zemnieku ciematu, kas atradās auglīgā zemienē un kļūva par vientuļnieku. Tā nu viņš dzīvoja ar savām 50 aitām un suni.
Sausā apkārtne Alpu dienvidmalā līdzinājās tuksnesim. Līdz tuvākajam ciematam bija vairāk nekā vienas dienas gājums. Šai bezcerīgajā vietā bija 4 vai 5 puspamesti ciemi ar sabrukušām mājām. Pēdējie iedzīvotāji bija ogļdedži ar savām ģimenēm. Klimats skarbs, cilvēki ķildīgi, kurš varēja, tas devās prom, dažs sajuka prātā vai izdarīja pašnāvību.
Vecais vīrs savā vientulībā atskārta, ka šī vieta galīgi izmirs, ja šeit neaugs koki! Viņš nolēma ķerties pie lietas.
Katru reizi, nākdams no pastaigs, viņš pārnesa no meža lielu maisu ar ozolzīlēm. Tās viņš rūpīgi pārlasīja un izmeta ārā visas sliktās. Viņš darīja to ļoti rūpīgi, arī mazās un nedaudz ieplaisājušās zīles viņš izmeta. Viņš pārtrauca savu darbu tikai tad, kad bija savāktas 100 labas un spēcīgas ozolzīles. Pirms viņš dodas tālākā ceļā, zīles tika iemērktas ūdenī, lai tās kārtīgi sasūc sevī mitrumu. Beidzot vecais vīrs devās ceļā. Aitu ganāmpulks palika ganībās ganu suņa uzraudzībā.
Kādā vietā, ko vīrs atrada par piemērotu, viņš ar cirtni cirta zemē iedobes, katrā ielikdams vienu zīli un bedrīti aizrušinādams. Tā viņš stādīja ozolus. Desmittūkstošs zīles 3 gadu laikā. Viņš cerēja, ka no tām, kas izdzina asnus, 1000 izaugs. Viņš cerēja, ka būs koki vietā, kur pirms tam nebija nekā. Vecais vīrs cerēja, ka Dievs viņam dos tik ilgu mūžu, lai šie 1000 koki būtu tikai piliens jūrā. Viņš nezināja, kam pieder šī zeme. Tas viņu netraucēja, viņš neatlaidīgi piepildīja savu ideju. Pārmaiņas notika tik nemanāmi, ka nevienam neienāca prātā vīra darbu traucēt. Dabas untums, domāja mednieki un mežsargi. Tik neatlaidīgu pašaizliedzību neviens nespēja pat iedomāties.
Trīs vietās bija radies brīnišķīgs jauns mežs, 11 km garumā un 3 km plats. Vecais vīrs pārdeva visas aitas, atstājot tikai četras, un to vietā viņš iegādājās 100 bišu stropus .Bez mitas viņš nododevās savam darbam. Mierīgais un pastāvīgais darbs svaigajā kalnu gaisā, viņa pieticība un vienkāršība, dāvāja sirmgalvim sirdsskaidrību, možu garu un labu veselību. Bez tehnikas palīdzības, tikai ar paša rokām, šis neizglītotais zemnieks bija paveicis Dieva cienīgu darbu.
No 1910. līdz 1945. gadam šis vientuļais aitkopis iestādīja tūkstošiem ozolu, skābaržu, kļavu, bērzu, alkšņu un pīlādžu.

Kad Elzars Bufjē, tā sauca šo sirmgalvi, 1947.gadā 89 gadu vecumā nomira, viņš bija radījis vienu no skaistākajiem Francijas mežiem.Ir noticis vēl daudz vairāk. Neskaitāmas saknes satur lietu, uzsūc ūdeni. Izsusējušās strautu gultnēs atkal burbuļo ūdens. Zaļo ganības, pļavas un zied puķes. Atgriežas kukaiņi un putni. Pat gaiss mainās, tajā jūtama lapu un ziedu smarža, dzirdama ūdens urdzēšana.
Arī ciemos manāmas pārmaiņas. Tiek novāktas drupas un sabrukušie mūri, tiek celtas jaunas mājas. Jaunas ģimenes apmetas šeit uz dzīvi, bērni spēlējas pie akas, dārzos aug dārzeņi un zied puķes. Ir atgriezies dzīvotprieks. Ļaudis smejas un svin svētkus.
Ap 10 000 cilvēku nu dzīvo ciematos un neviens nezin, kam viņiem jāpateicas par savu laimi, kas izmainīja visu: Elzars Bufjē. Pietika ar viena paša vīra vājo spēku, lai no tuksneša izveidotu mazu daļiņu “apsolītās zemes”. Tā ir zīme, ka cilvēks var būt tikpat radošs kā Dievs arī veidošanā, ne tikai postīšanā.