Visvaldis Gansons
„Martā”
 

Martā, kad lāstekas krīt
Un sniegpulkstenītes jau piesaulē zied,
Debesīs zilās ikkatru rīt’
Cīrulīts mazais mums jautri tur dzied.

Upes līčos, kas ledū vel kalti,
Kārklos pelēkos pūpoli plaukst.
Birztalās bērzi vēl kaili un balti,
Bet kaisle un mīla sirdīs jau aust.

Ne tikai gar sētām rudi un raibi
Kaķītes savas runcīši sauc,
Arī uz ielām gan veči, gan zēni
Jūsmo, kā skuķītes miņikos trauc.
Imants Smirnovs
“Vecās šūpoles”
 

Tās vecās šūpoles es redzu šodien,
Kur priežu asās skujas plaukstās dur,
Tur patika man šūpoties tik ļoti,
Tās vecās šūpoles es redzu šodien.
Es tagad baidos bērnu pusē doties,
Varbūt, ka tās vairs neatrodu tur.
Tās vecās šūpoles es redzu šodien,
Kur priežu asās skujas plaukstās dur.

 
“Urbums”


Sniegiem līdzi aiziet bargā ziema,
Gāju putni pērnās mājas sveic.
Vēro bērzs: pa taciņu no ciema
Zēns ar spaini un ar urbi steidz.

Paklausīgs ir urbis zēna rokās,
Spožais tērauds saules staros spīd.
Un pa centimetram dziļāk kokā,
Mitrām bērzu skaidām lipis, slīd.

Un no urbuma jau sula sūcas,
Noritot pa mizu sūnainē.
Bērzam sāp. Ir dziļa urbtā brūce,
Nesūrojas bērzs par sāpēm. Nē!

Nav vairs tālu maijs un lapu plaukums,
Šodien bērzs ir laimīgs, ja var sniegt
Kaut vai vienu pilnu sulas trauku,
Ko pie lūpām mazais cilvēks liek.

Cauri bērza kailo zaru žūžai
Atziņa kā palu straume kāpj:
Būtu labi, ja kaut reizi mūžā
Spētu sajust, kā tāds urbums sāp!