Puaro ir atgriezies! Beļģijā pieņem darbā neredzīgus detektīvus

(no www.independent.co.uk)

Lai gan izdomāts, tomēr Beļģijas slavenākais detektīvs ir ekstravagantais Erkils Puaro. Vienmēr eleganti tērpts kungs, kurš soļojot bezrūpīgi vicina savu mahagonija spieķi un žilbina miniatūro, apzeltīto tālaskati, un nerimtīgi vingrina savas mazās, pelēkās šūniņas.
Nesenie notikumi Beļģijā liecina, ka policija tomēr dod priekšroku baltajam spieķim. Seši neredzīgi un vājredzīgi detektīvi ir valsts jaunais ierocis cīņā ar starptautisko terorismu, narkotiku tirdzniecību un organizēto noziedzību. Viņi ir apvienojušies vienībā, kuras uzdevums ir nemitīgi klausīties un analizēt ar noklausīšanās iekārtām veiktus ierakstus.
Neredzīgajiem detektīviem ir kāda sevišķa spēja. Viņi var izšķirt atsevišķas balsis kopējā skaņu kokafonijā, bez tam itin viegli var noteikt arī to, par ko viņu redzīgie kolēģi bieži mēdz kļūdīties – vai saruna notiek dzelzceļa stacijā vai restorānā, vai zvanītājs lietojis parasto vai mobilo telefonu, dažos gadījumos - vai darbojas BMW vai Citroen dzinējs.
„Zaudējot redzi, tiek attīstītas pārējās maņas, tāpēc es sadzirdu nianses, kuras pārējiem cilvēkiem vienkārši pazūd apkārtējā troksnī,” stāsta Alains Tonets, viens no algotajiem detektīviem, kura darba vieta ir Briseles galvenā policijas pārvalde. Runājot viņš piepeši pagriežas pret savu redzīgo kolēģi, lai pateiktu tam, ka telpā, kura atrodas trīs durvis tālāk vēl, zvana viņa telefons. Mums tās bija tikai nenozīmīgas skaņas, bet Toneta superjūtīgā dzirde uzreiz tām pievērsa uzmanību.
Šī līdz tam nebijusī komanda tika izveidota pēc tam, kad Beļģijas valdība atļāva tiesas procesos lielāku nozīmi piešķirt tiem pierādījumiem, kuri iegūti izmantojot noklausīšanās iekārtas vai ierakstītām telefona sarunām. Taču likumdošana pieprasīja, lai ikviens ieraksts tiktu pilnībā atšifrēts. Un tas ir ļoti darbietilpīgs process. Tagad Tonets un viņa kolēģi, izmantojot Braila klaviatūru un speciālas datorprogrammas, paveic šo uzdevumu.
Ieguvēji ir visi. Tonetam, kuram piedzimstot bija tikai 10% redzes atlikums, un kurš kļuva pilnīgi neredzīgs 12 gadu vecumā, ir universitātes izglītība, taču bija lielas grūtības atrast darbu.
„Es esmu bijis uz neskaitāmām darba intervijām. Bet kolīdz darba devējs saprot, ka esmu neredzīgs, sarunas tālāk vairs netiek risinātas”, viņš stāsta. „Šī ir pirmā reize, kad manas problēmas bija mans ieguvums. Es tiku paņemts, jo man bija vajadzīgās prasmes. Manai redzei nebija nozīmes. Šis ir ceļš, lai es ieietu Normālo pasaulē”.
Viņš piebilst: „Kas ir vajadzīgs, lai mainītu domāšanu? Kad cilvēki redz neredzīgo veicam kādu darbu, ir vieglāk iedomāties, ka arī citā darbavietā varētu strādāt šādi cilvēki. Skaidrs, es taču nedošos uz lidostu, lai būtu Boeinga pilots, vai neveikšu ķirurģiskās operācijas. Bet ir taču tik daudz darbu, kuros var nodarbināt neredzīgos. Ir vajadzīga neliela darba vietas pielāgošana. Piemēram, manā darba vietā lifta pogām ir uzraksti brailā.”
Beļģijas flāmu daļā Saša van Lū apstrādā beidzamos no Antverpenes policijas iecirkņa saņemtos ierakstītos materiālus. Viņš strādā vienībā jau piekto mēnesi. Saša ir apveltīts ar izcilu dzirdi, viņš pārvalda septiņas valodas un viņa galvā ir vēl vairāku dialektu vārdnīca. Tas viss lieti noder, lai atrisinātu īpaši sarežģītus ierakstus. Pateicoties Sašam, izmeklējot lietu, policijai reiz izdevās ļoti sliktas kvalitātes ierakstā identificēt un vēlāk apsūdzēt noziegumos narkotiku kontrabandistu no Marokas. Kādā citā reizē Saša saprata, ka runātājs ir albānis.
Sašam ir 36 gadi. Brīvajos brīžos viņš patstāvīgi trenējas, lai, vienkārši ieklausoties telefona savienojuma signālu toņos, spētu noteikt no kāda numura ir zvanīts. Par savu darbu viņš runā pavisam pieticīgi: „Ne jau es viens atrisinu visas lietas. Mans darbs vairāk norisinās ofisā.Tas ko es daru, nav izšķirošais lietu atrisinājumam, bet es palīdzu salikt šo puzli.”
Līdzīgi, kā viņa franču valodā runājošais kolēģis, viņš atzīst, ka ir daļa no spēcīgas komandas. „Cilvēki baidās pieņemt darbā neredzīgos. Es gribu lauzt šos aizspriedumus un paplašināt citu iespējas strādāt, ne tikai policijā, bet arī citās nozarēs.”
Beļģu policijas vadība bija pārsteigta par to atbildību, kuru izrādīja viņu neredzīgie kolēģi. Iesākumā darbā policijā tika pieņemti tikai seši cilvēki, bet šo skaitu nākotnē plāno palielināt. Neredzīgajiem policistiem ir speciāls statuss, viņiem ir policijas vara, bet netiek atļauts piedalīties arestos vai izmantot šaujamieročus.
Taču tas neapturēja van Lū centienus panākt, lai redzīgo kolēģu uzraudzībā viņš varētu izmēģināt šaušanu ar ieroci. Pie sienas, blakus savam rakstāmgaldam viņš novietojis sacaurumotu mērķi, ko viņš ar lielu lepnumu izrāda. „Es nevarēju redzēt, bet pilnīgi noteikti jutu, ka mani kolēģi to redzot kļūva bāli,” viņš joko, stāstot par pieredzēto šautuvē. Tajā viņš izmēģinājis spēkus šaušanā pa mērķi. Viņš šāvis kopā ar treneri, kurš vadījis viņa roku.
 „Mana instruktora spriedums? Šeit ir kolēģi, kas šauj sliktāk par mani,” Saša smejas.
Neredzīgi gidi ved redzīgos sajūtu pastaigā

(no www.cabracega.org)

Tā sauktie „aklie restorāni”, kuros redzīgie klienti tiek burtiski iemesti tumsas pasaulē, pasaulē ir pazīstami jau vairāk nekā 10 gadus. Lai cilvēkus vēl vairāk iepazīstinātu ar to, kā ir dzīvot bez redzes, organizācija „Lisboa Sensorial” Portugālē izveidoja pastaigu maršrutus, kuros redzīgajiem tūristiem tiek uzlikti speciāli acu apsēji.
Pastaigu maršruti izveidoti Alfamā, Lisabonas vecpilsētā. Iniciatori šādam pasākumam bija puiši no vietējās radošās apvienības „Cabracega”.
Kad pastaigas dalībniekiem acis ir aizsietas tā, ka cauri nevar redzēt ne mazāko gaismas stariņu, viņi tiek vadīti pa Alfamas šaurajām ieliņām. Pavadoņi ir neredzīgie gidi no Portugāles redzes invalīdu asociācijas. Viņi stāsta par to, kā neredzīgie izjūt apkārtējo vidi un mudina pilnībā izmantot atlikušās uztveres spējas.
„Šaurās ieliņas, raupjās namu sienas abās pusēs iespējams aizskart ar rokām, grilētu sardīņu smarža, tālās fado mūzikas skaņas, kurās dzied par jūrā aizbraucējiem un palikušajiem, un nostalģija, jūrnieku ilgas pēc mājām mijas ar sievu raudām par zaudēto mīlu un bāreņiem”.
Bez tam katru grupu pavada gids, kurš pārzin šīs vietas vēsturi.
„Cabaregas” pārstāvji skaidro, ka viņu projektam ir divi galvenie mērķi. Pirmais, piedāvāt dalībniekiem nebijušu sajūtu piedzīvojumus. Uztvert apkārtējo vidi bez redzes, izmantojot tikai smaržu, tausti, garšu un dzirdi. Otrs mērķis, likt redzīgajiem cilvēkiem saprast, kā cilvēki ar redzes traucējumiem izjūt pasauli, un tas viss pozitīvā gaisotnē. Pastaigas laikā, tā vietā, lai stāstītu par dažādiem ierobežojumiem, neredzīgie gidi iepazīstina ar savām izjūtām, ar to, kā viņi orientējas apkārtnē, uz ko koncentrējas un ko izprot.
Lai piedalītos šādā pārgājienā, katrs dalībnieks maksā 20 eiro, un visa nauda tiek nodota Portugāles redzes invalīdu asociācijai.
„Aklie restorāni” ir atvērti gan Cīrihē un Londonā, Amsterdamā, Berlīnē, Monreālā un citur. Bet „aklais pārgājiens” tieši ar šādām sajūtām iespējams tikai Alfamā.