Maiks Endikots
Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu
 (7.turpinājums)
„Kontrole”
„Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam.”

1.Pētera vēstule 5: 2-3

Es pieņemu, ka ikvienā sabiedrības grupā, vai tie būtu cilvēki vai dzīvnieki, vienmēr būs kāds līderis. Par Jaitsu var teikt, ka viņš ir viens no tādiem līderiem.
Intensīvajās četru nedēļu apmācībās, kad biju projām no mājām, lai mācītos saprasties ar savu jauno pavadoņa suni, kādu dienu mēs devāmies pastaigā uz vietējo hipodromu. Protams, tur nebija zirgi, tikai ducis suņu no suņu mācību skolas, kas pēc komandas lēca, skrēja vai darīja ko citu. Hipodroms bija izveidots tieši suņu apmācībai. Celiņš bija pietiekoši plats, lai uz tā vienlaicīgi varētu nostāties desmit pavadoņa suņu īpašnieki un divi vai trīs treneri. Suņi brīvi varēja skraidīt ap trasi.
Viens no četriem suņiem nekad nevarēja beigt dauzīties. Jaitss pazuda no citiem krūmos, kas auga gar trases malu, un atgriezās ar tukšu, izlietotu plastmasas pudeli. Jaitss skraidelēja, lēkāja, mētāja pudeli. Viņš it kā dižojās citu suņu priekšā un kārdināja suņus viņam sekot. Tā bija vistiešākā pūļa kontrole, tikai visnekaitīgākajā veidā.
1.Pētera vēstulē tiek runāts par līderiem, kas nevis gana savas avis, bet tās satriec ar paklausības prasībām, un kuri kā farizeji pazīst bauslības burtu, bet ne garu. Bieži vien, pašiem esot nelaimīgiem, šādi līderi eksistē draudzēs, biznesā, izglītībā un citās dzīves sfērās. Kādi pielieto viltus paņēmienus vai iedveš vainas apziņu, lai kontrolētu apkārtējos, citi pielieto citas burta kalpības formas. Kad pirmā draudze pārāk sāka sekot burtam, Pāvils tiem prasīja: „...kas jūs apmājis...” (Galatiešiem 3:1).
Kontrole var būt „velnišķīga” lieta. Cilvēki, kam ir bijusi vajadzība kontrolēt citus vai nu draudzē, vai kur citur, paši ir nedroši un it kā nenobrieduši. Tikai tad, kad tie jūt, ka var manipulēt ar tiem, kuri ir zem vai ap tiem, šie cilvēki iegūst viltus drošības izjūtu. Tad viņi jūtas labi. Vajadzība kontrolēt ir emocionāla novirze – tai ir garīga un emocionāla iedarbība uz tiem, kurus šie cilvēki kontrolē. Šī kontrole bieži var nodarīt būtisku psiholoģisku kaitējumu.
Kontrolējošā stāvokļa virsotnē bieži vien atrodas laicīgie un baznīcas līderi, kas var kontrolēt citus, pateicoties savam stāvoklim sabiedrībā. Bet šai virsotnē ir jābūt Dievam – gan viņu dzīvēs, gan to cilvēku dzīvēs, ar kuriem viņi manipulē.
Tomēr monētai ir vēl otra puse. Kad mēs atļaujam kādam sevi kontrolēt, mēs tādējādi kļūstam atkarīgi no tā. Pieļaujam, lai mums norāda, ko darīt un ko nē, kā jāizturas, kas jārunā utt. Un bieži vien, tā vietā, lai pakļautos Dieva Gara tiešai vadībai, mēs izturamies kā bērni, kam vajadzīgs vecāks, kas mums nodrošinātu mūsu pašu drošību. Tā darot, mēs arī saslimstam ar sava kontrolētāja slimību. Un tas viss mūsu pašu nedrošības un muļķības dēļ! Jo pakļaujoties mums nav jādomā, nav jāuzņemas atbildība par saviem lēmumiem. Vēl ļaunāk, tagad mēs varam vainot citus par savu nepareizo izvēli un neizdošanos.
Mums nav iespējas izmainīt citus. Ar Dieva palīdzību mēs visdrīzāk varam izmainīt paši sevi, neļaujot citiem mūs kontrolēt vai valdīt pār mums! Tā ir mūsu pašu atbildība.
Atkarībā var nonākt arī tie, kuri patstāvīgi uzņemas citu labā izdarīt to, ko viņi var darīt paši, un kas arī vajadzīgs pašiem. Šāda veida kontrole var nelabvēlīgi ietekmēt to personu, kam mēs it kā palīdzam. Šādi „palīdzēdami”, mēs ļaujam kādam uz brīdi justies labi, šis it kā darīt nespējīgais sajūtas svarīgs, bet tas var radīt pārmērīgu atkarību vienam no otra.
Kontrole var izpausties arī vēlmē izglābt kādu no viņa problēmām. Mēs nevaram uzņemties atbildību par otru cilvēku! Tas vispār nerada nekādu vēlēšanos tikt galā ar savu problēmu - ar vai bez Dieva palīdzības. Kāds mans draugs, kas piedzima nedzirdīgs un ar neattīstītām rokām, atceras - tad, kad viņam bija četri vai pieci gadi, viņš pēkšņi atklājis, ka ir pārāk grūti uzvilkt kreklu pāri galvai un pleciem, un pieprasījis mātes palīdzību. Vienā šādā kaprīzes reizē kāds ģimenes draugs vaicājis mātei: „Kāpēc tu viņam palīdzi?” „Man tas ir jādara,” atbildējusi māte. Patiesībā, tieši mātes mīlestība aizkavēja dēla attīstību.
Kad mums šķiet, ka mēs darām kaut ko kāda cita labā (to, ko var izdarīt viņi paši un kas viņiem arī būtu jādara), mēs nevis tiem palīdzam, bet pat traucējam viņu izaugsmi un attīstību. Mēs vēl arī slēpjamies aiz vārda „mīlestība”. Tā mēs padaram citus pārlieku atkarīgus no mums. Šodien tas var šķist labi, bet ne nākotnē.Tas, ko mēs darām, mums var likties kā mīlestības izpausme, tas pat var izskatīties visai kristīgi, bet tā tas nav. Lai nerastos atkarība, otram ir jādara tas, ko viņš spēj izdarīt pats. Vienmēr!
Dievs nokāps no debesīm, lai mums palīdzētu, kad paši nespēsim sev palīdzēt. Tāpēc arī Viņš sūtīja Jēzu nomirt par mūsu grēkiem. Taču Viņš nedarīs mūsu vietā to, kas mums jāizdara pašiem. Viņš ir apsolījis mums sniegt gudrību un vadību, ja pēc tās lūgsim, un drosmi, ja tā mums būs vajadzīga. Viss, kas mums jādara – jāuzticas un jāpaklausa!
Jaitsu rīcība hipodromā vedināja uz pārdomām: „Kas patiesībā tika kontrolēts?” Jaitss tikai demonstrēja savu „dzimis, lai būtu par līderi” dzīvesveidu. Viņš vienā mirklī atrastos pie manis, ja es svilptu. Tā tam vajadzētu būt. Tā viņš bija mācīts, pie trīsreizēja svilpiena – atgriezties. Labi, tā ir teorija, un tomēr šoreiz tas darbojās. Vienmēr atgriezties atpakaļ!

 (turpinājums sekos)