„SARKANKRŪTĪTIS”

(Selma Lāgerlēva, no krājuma „Kristus leģendas”)

Tas bija toreiz, kad Mūsu Kungs radīja pasauli, kad Viņš radīja ne vien debesis un zemi, bet arī visus dzīvniekus un augus, tūlīt dodams tiem arī vārdu. Ir daudz nostāstu no tiem laikiem, un, ja kāds zinātu tos visus, tad viņš zinātu arī izskaidrojumu visam pasaulē pastāvošajam, ko tagad nevar saprast.
Tas bija toreiz, kad kādu dienu gadījās tā, ka Mūsu Kungam, paradīzē sēžot un krāsojot putnus, pietrūka krāsu un dadzītis paliktu bez krāsas, ja Mūsu Kungs visas savas krāsu otas nebūtu noslaucījis viņa spalvās.
Un tas bija toreiz, kad ēzelis dabūja savas garās ausis, jo nevarēja atcerēties vārdu, kāds viņam bija iedots. Viņš to aizmirsa, kolīdz bija spēris dažus soļus pa paradīzes pļavām, un ēzelis trīs reizes nāca atpakaļ un jautāja, kā viņu sauc, līdz Mūsu Kungs, kļuvis mazliet nepacietīgs, saņēma ēzeli aiz abām ausīm un sacīja:
-Tavs vārds ir ēzelis, ēzelis, ēzelis.
Un, tā runādams, Viņš izstiepa ēzeļa ausis, lai tam būtu labāka dzirde un tas atcerētos, ko tam saka.
Tajā pašā dienā sodīta tika arī bite. Jo, kad bite bija radīta, tā tūlīt sāka vākt medu, un dzīvnieki un cilvēki – sajutuši, cik medus saldi smaržo, - nāca un vēlējās to nogaršot. Bet bite visu gribēja paturēt sev un, indīgi dzeļot, dzina prom ikvienu, kas tuvojās medus kārei. To pamanījis, Mūsu Kungs tūdaļ atsauca biti pie sevis un sodīja to.
- Es devu tev spēju savākt medu, kas ir saldāks par visām radītajām lietām, - Mūsu Kungs teica, - bet līdz ar to es tev nedevu tiesības būt cietsirdīgai pret saviem tuvākajiem. Tāpēc neaizmirsti – ikreiz, kad iedzelsi kādam, kas vēlēsies nogaršot tavu medu, tev būs jāmirst!
Ak, jā, tas bija toreiz, kad circenis kļuva akls un skudra zaudēja savus spārnus – tajā dienā notika tik daudz kas savāds.
Mūsu Kungs – liels un laipns – visu dienu sēdēja un radīja, un deva dzīvību, un pret vakaru Viņam iešāvās prātā radīt mazu, pelēku putniņu.
- Atceries, ka tavs vārds ir Sarkankrūtītis! – Mūsu Kungs sacīja putniņam, kad tas bija gatavs. Un, uzlicis to uz savas atvērtās plaukstas, Viņš tam vēlēja lidot.
Bet, kad putniņš kādu brīdi bija laidelējies, apskatīdams skaisto zemi, uz kuras viņam būs jādzīvo, viņam uznāca vēlēšanās aplūkot arī pašam sevi. Tad viņš ieraudzīja, ka ir gluži pelēks un ka krūtis viņam tikpat pelēkas kā viss cits. Sarkankrūtītis grozījās uz visām pusēm, spoguļodamies ūdenī, bet nevarēja ieraudzīt nevienu vienīgu sarkanu spalvu.
Tad putniņš aizlaidās atpakaļ pie Mūsu Kunga.
Mūsu Kungs – labs un laipns – sēdēja, un no Viņa rokām radās tauriņi, kas lidinājās Viņam ap galvu, baloži, kas dūdoja Viņam uz pleciem, un no zemes ap Viņu izauga roze, lilija un ziemas mārpuķīte.
Mazā putniņa sirds aiz bailēm stipri sitās, bet vieglos lokos viņš tomēr laidās aizvien tuvāk Mūsu Kungam un beidzot nolaidās Viņam uz rokas.
Tad Mūsu Kungs jautāja, ko putniņš vēlas.
- Es tikai gribēju tev kaut ko pajautāt, - mazais putniņš teica.
- Ko tu gribēji zināt? – Mūsu Kungs vaicāja.
- Kāpēc mans vārds ir Sarkankrūtītis, ja no knābja līdz pat astes galam esmu gluži pelēks? Kāpēc mani sauc par Sarkankrūtīti, ja man nav nevienas vienīgas sarkanas spalvas?
Un putniņš, galvu grozīdams, it kā lūgdamies, ar savām lielajām, melnajām acīm noraudzījās uz Mūsu Kungu. Visapkārt viņš redzēja fazānus, gluži sarkanus, it kā ar smalku zelta putekļu kārtiņu apputinātus, papagaiļus kuplu, sarkanu pakakli, gaiļus sarkanu seksti un kur nu vēl tauriņus, zelta zivtiņas un rozes. Un, protams, tas viņu vedināja uz domām, ka tik vien trūka kā viena vienīga krāsas piliena viņam uz krūtīm, lai viņš būtu skaists putns un viņam piederētos viņa vārds.
- Kāpēc man jāsaucas par Sarkankrūtīti, ja esmu gluži pelēks? – putns vēlreiz ievaicājās, gaidīdams, ka Mūsu Kungs sacīs: ”Ak, mans draugs, es redzu, ka esmu aizmirsis nokrāsot sarkanas tavas krūšu spalvas, bet pacieties mirkli, tas tiks izdarīts.”
Bet Mūsu Kungs tikai klusu smaidīja un sacīja:
- Es tevi nosaucu par Sarkankrūtīti, un par Sarkankrūtīti tu arī sauksies, bet savas sarkanās krūšu spalvas tev pašam ir jārauga nopelnīt.
Un, roku pacēlis, Mūsu Kungs no jauna lika putnam aizlidot pasaulē.
Dziļās pārdomās iegrimis, putniņš nolidoja lejā paradīzē. Ko tāds mazs putniņš kā viņš varēja darīt, lai sagādātu sev sarkanas spalvas?
Vienīgais, ko viņš varēja izdomāt, bija vīt ligzdu ērkšķu krūmā. Viņš vija to starp dzeloņiem pašā ērkšķu biezoknī. Itin kā viņš gaidītu, lai kāda rožu ziedlapa pieliptu viņam pie kakla un dotu tam savu sarkano krāsu.

Bezgaldaudz gadu bija pagājuši no tās dienas, kas bija priecīgākā diena virs zemes. Pēc tam gan dzīvnieki, gan cilvēki bija atstājuši paradīzi un izklīduši pa zemes virsu. Un cilvēki bija sasnieguši tik daudz, ka bija iemācījušies kopt zemi un apbraukāt jūras, viņi sev darināja drēbes un rotaslietas, jā, viņi jau sen bija iemācījušies celt lielus tempļus un varenas pilsētas – tādas kā Tēbas, Roma un Jeruzaleme.
Tad nāca kāda jauna diena, kas arī vēlāk tika ilgi pieminēta zemes vēsturē, un šīs dienas rītā kāds Sarkankrūtītis sēdēja uz maza, kaila paugura pie Jeruzalemes mūriem un dziedāja saviem mazuļiem, kas gulēja mazā ligzdiņā zemā ērkšķu krūmā.
Sarkankrūtītis stāstīja saviem mazuļiem par brīnišķīgo radīšanas dienu un par vārda došanu, tāpat kā bija stāstījis ikviens Sarkankrūtītis jau no paša pirmā putna, kas bija dzirdējis Dieva vārdu un radies no Dieva rokas.
Un, lūk, - viņš skumīgi pabeidza, -no radīšanas dienas ir pagājis tik daudz gadu, ir izplaucis tik daudz rožu, tik daudz putnu mazuļu ir izšķīlušies no olas, ka neviens tos nevar saskaitīt, bet Sarkankrūtītis vēl aizvien ir mazs, pelēks putniņš. Viņam vēl nav laimējies iegūt savas sarkanās krūšu spalvas.
Mazie putnēni, knābīti iepletuši, jautāja, vai viņu tēvutēvi neesot mēģinājuši paveikt kādu lielu darbu, lai iegūtu tik vērtīgo sarkano krāsu.
- Mēs visi esam darījuši, ko varējuši, - mazais putnēns sacīja, -bet nevienam no mums nav laimējies. Jau pirmais Sarkankrūtītis reiz sastapa kādu citu putnu, kas bija pilnībā līdzīgs viņam, un tūlīt karsti iemīlējās, ka krūtis viņam dega kā ugunīs. „Ai,” viņš tad domāja, „nu es saprotu. Mūsu Kungs gribēja sacīt, lai es mīlu tik karsti, ka manas krūšu spalvas kļūs sarkanas no mīlas kvēles, kas mājo manā sirdī!” Bet viņam nelaimējās, tāpat kā nelaimējās nevienam citam pēc viņa un kā nelaimēsies arī jums.
Mazie putnēni skumīgi čivināja, jau sākdami sērot par to, ka sarkanā krāsa nerotās viņu mazās, dūnām klātās krūtis.
- Mēs cerējām arī gūt panākumus ar dziedāšanu, -teica vecais putns, runādams garās, stieptās skaņās. – Jau pirmais Sarkankrūtītis dziedāja tā, ka krūtis viņam iepletās aizgrābtībā un viņš no jauna uzdrošinājās cerēt. „Ai,” viņš nodomāja, „tas dziesmu prieks, kas mājo manā dvēselē, nokrāsos sarkanas manas krūšu spalvas. ”Bet viņam nelaimējās, tāpat kā nelaimējās visiem citiem pēc viņa un kā nelaimēsies arī jums.
No jauno putnēnu puskailajām rīklītēm atkal atskanēja sērīga čiepstēšana.
- Mēs cerējām arī uz savu drosmi un bezbailību, -putns teica. – Jau pirmais Sarkankrūtītis sparīgi cīnījās ar citiem putniem, un viņa krūtīs liesmoja cīņas prieks. „Ai,” viņš nodomāja, „manas krūšu spalvas sarkanas nokrāsos cīņas prieks, kas liesmo manā sirdī!” Bet viņam nelaimējās, tāpat kā nav laimējies nevienam pēc viņa un kā nelaimēsies arī jums.
Mazie putnēni bezbailīgi pīkstēja, ka viņi tomēr gribot mēģināt šo vēlamo priekšrocību iegūt, bet putns viņiem skumīgi atbildēja, ka tas neesot iespējams. Uz ko viņi varēja cerēt, ja tik daudziem ievērojamiem senčiem nebija izdevies sasniegt mērķi? Ko citu gan viņi varēja darīt kā vien mīlēt, dziedāt un cīnīties? Ko varēja-----
Putns apklusa pusvārdā, jo pa vieniem Jeruzalemes vārtiem iznāca daudz cilvēku un viss bars steidzīgi devās augšup pakalnā, kur putnam bija ligzda.
Tur bija jātnieki staltos zirgos, karakalpi ar gariem šķēpiem, bendes kalpi ar naglām un āmuriem, tur cienīgā gaitā soļoja priesteri un tiesneši, raudošas sievas, kaucošs ielas salašņu bars.
Mazais, pelēkais putniņš trīcēdams sēdēja uz ligzdas malas. Viņš baidījās, ka sīkais ērkšķu krūms kuru katru mirkli tiks samīdīts un viņa mazuļi – nonāvēti.
- Piesargieties! – viņš sauca mazajiem, nevarīgajiem putnēniem.
- Saspiedieties kopā un esiet klusi! Tur kāds zirgs nāk mums tieši pāri! Tur nāk kāds kareivis ar dzelzi apkaltām sandalēm! Šurp brāžas viss mežonīgais bars!
Piepeši putns aprāva brīdinošos saucienus, viņš kļuva gluži kluss un mēms. Viņš gandrīz vai aizmirsa briesmas, kādas viņam draudēja. Pēkšņi viņš ielēca ligzdā un izpleta spārnus pār mazuļiem.
- Nē, tas ir pārāk drausmīgi, - viņš sacīja. – Es negribu, lai jūs redzētu šo skatu. Tur ir trīs ļaundari, kurus sitīs krustā.
Un viņš izpleta spārnus tā, ka mazie putnēni neko nevarēja redzēt. Viņi dzirdēja tikai āmura sitienus, vaimanas un mežonīgos pūļa saucienus.
Šausmās ieplestām acīm Sarkankrūtītis vēroja, kas notiek. Viņš nevarēja atraut acis no trim nelaimīgajiem.
- Cik cilvēki ir nežēlīgi! – pēc brīža ieteicās putns. – Nepietiek ar to, ka viņi pienaglo pie krusta šos nabaga radījumus, bet vienam no viņiem tie pat ir uzlikuši galvā arī asu ērkšķu vainagu.
- Es redzu, ka ērkšķi viņam ir saplosījuši pieri un ka tek asinis, - viņš turpināja. – Bet šis vīrs ir tik skaists un raugās apkārt laipnu skatienu, ka jebkuram viņš būtu jāmīl. Kad redzu viņu ciešam, man ir tā, it kā bultas smaile man izdurtos cauri sirdij.
Mazo putnēnu pārņēma aizvien dziļāka līdzcietība pret ērkšķiem vainagoto.
„Ja es būtu mans brālis ērglis,” viņš domāja, „tad es izrautu naglas no viņa rokām un ar saviem stiprajiem nagiem aizdzītu prom visus tos, kas viņu moka.”
Redzēdams, kā asins lāses rit pār krustā sistā pieri, viņš vairs nevarēja mierīgi palikt savā ligzdā.
„Lai gan es esmu mazs un vājš, varbūt tomēr varu kaut ko darīt šī nabaga mocekļa labā,” putns domāja. Un, no ligzdas pacēlies un uzlidojis gaisā, viņš lieliem lokiem griezās ap krustā sisto.
Vairākas reizes putniņš aplidoja viņam apkārt, neuzdrošinādamies laisties klāt, jo bija bailīgs un mazs un nekad nebija uzdrīkstējies tuvoties nevienam cilvēkam. Bet pamazām viņš saņēma drosmi un, pielaidies klāt, ar knābi izvilka ērkšķi, kas krustā sistajam bija iedūries pierē.
Bet, viņam to darot, viens piliens krustā sistā asiņu uzpilēja putnam uz krūtīm. Ātri izplūzdams, tas nokrāsoja visas mazās, mīkstās krūšu spalviņas.
Bet krustā sistais, lūpas pavēris, čukstēja putnam:
- Savas līdzcietības dēļ tu nu esi ieguvis to, pēc kā tava cilts ir tiekusies jau kopš pasaules radīšanas.
Tiklīdz putniņš atkal bija atgriezies ligzdā, viņa mazuļi sauca:
- Tavas krūtis ir sarkanas, tavas krūšu spalviņas ir sārtākas par rozēm!
- Tā ir tikai viena asins lāse no nabaga vīra pieres, - putns sacīja. – Tā pazudīs, tiklīdz es būšu nomazgājies kādā strautā vai skaidrā avotā.
Bet, lai kā mazais putniņš mazgājās, sarkanā krāsa no viņa krūtīm vairs nenozuda, un, kad viņa mazie bērni bija pilnīgi pieauguši, arī uz viņu krūtīm mirdzēja asinssarkanā krāsa, tāpat kā līdz šai dienai tā mirdz uz katra sarkankrūtīša kakla un krūtīm.