Vārds „Lieldienas” latviski minēts 13.gadsimtā, domājams darināts no senkrievu vārda великодень, великъ день (lielā diena), kas savukārt nācis no grieķu megale hemera ar to pašu nozīmi. Lieldienas ir svarīgākie kristiešu svētki, kuros piemin Jēzus Kristus augšāmcelšanos pēc krustā sišanas. Rietumos tās tiek svinētas pirmajā pavasara svētdienā pēc pilnmēness iestāšanās. Pirms Lieldienām ir grēku nožēlošanas laiks, Lielais gavēnis, bet Lieldienas ir līksmības diena. Krievu pareizticīgie Lieldienu datumu aprēķina atšķirīgi, tāpēc pareizticīgo Lieldienas parasti svin pāris nedēļu vēlāk.
Lielais gavēnis (no vārda ‘gavēt’, kura senākā nozīme ir „izturēties ar godbijību, ar cieņu”) kristīgajā pasaulē ir atturības un grēku nožēlas laiks. Lielais gavēnis sākas Pelnu trešdienā - 40 dienas pirms Lieldienu svētdienas. No Lielā gavēņa svētdienām piekto dēvē par Kluso svētdienu, bet pēdējā pirms Lieldienām ir Pūpolu svētdiena. Nedēļu pirms Lieldienām sauc par Svēto nedēļu, un tajā ir Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena. Lielais gavēnis beidzas Svētās sestdienas pusnaktī. Lielajā piektdienā piemin Jēzus nāvi pie krusta, un kristiešiem tā ir sēru un grēku nožēlas diena.
 Tad nāk Lieldienu oktāva, kas sākas ar Lieldienu svētdienu un beidzas nākamajā svētdienā. Lieldienu oktāvas laikā, agrīnās kristietības periodā, jauniesvētītie nēsāja baltas drānas. Baltā ir Lieldienu liturģiskā krāsa, kas simbolizē gaismu, skaidrību un prieku.
Jēzu Kristu sita krustā Pashā svētku priekšvakarā, un trīs dienas vēlāk Viņš augšāmcēlās no mirušajiem. Lieldienās svin Kristus augšāmcelšanos. Laika gaitā sāka ievērojami atšķirties datums, kurā dažādas kristīgās konfesijas svinēja Lieldienas. Ebreju izcelsmes kristieši šos svētkus svinēja uzreiz pēc Pashā svētkiem, kas pēc Jūdejā izmantotā babiloniešu mēness kalendāra iekrita vakarā, kad debesīs parādījās pilns mēness (gada pirmā mēneša nizāna 14. diena). Pēc šīs laika skaitīšanas metodes Lieldienas katru gadu iekrita citā dienā.
Vairāku citu tautību kristieši Jēzus augšāmcelšanos vēlējās svinēt nedēļas pirmajā dienā, par kādu toreiz uzskatīja svētdienu. Izmantojot šo metodi, Lieldienas gan svinēja vienā dienā, taču gadu no gada šī diena bija citā datumā. Vēsturiskās Lieldienu svinēšanas atšķirības izpaudās tā, ka austrumu kristiešu baznīcas, kas atradās tuvāk jaunās reliģijas izcelsmes vietai un kurās ļoti stingri ievēroja senās tradīcijas, svinēja Lieldienas atkarībā no Pashā svētku datuma. Savukārt grieķu - romiešu civilizācijas klēpī dzimušās rietumu baznīcas Lieldienas svinēja svētdienā.
 325. gadā Romas imperators Konstantīns Lielais sasauca Nikejā kristīgo bīskapu sapulci. Koncils vienbalsīgi nolēma, ka visā kristīgajā pasaulē Lieldienas svinamas pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas iestājas pēc pavasara saulstāvjiem. Bet, ja pilnmēness iekristu svētdienā un tādējādi sakristu ar Pashā svētkiem, Lieldienas jāpārceļ uz nākamo svētdienu. Tādējādi baznīctēvi novērsa iespēju, ka Lieldienas un Pashā svētki varētu sakrist. Vēl Nikejas koncils nolēma, ka Lieldienu kalendāro datumu aprēķinās Aleksandrijā, tā laika pasaules lielākajā astronomijas centrā. Tiesa, datuma precīza noteikšana izrādījās nepaveicams uzdevums, jo astronomijas zināšanas 4. gadsimtā vēl bija visai nepilnīgas. Galvenā astronomiskā problēma bija atšķirības starp saules un mēness gadu. Būtiskākā kalendārā problēma bija aizvien pieaugošā neatbilstība starp patieso astronomisko gadu un tolaik izmantoto Juliāna kalendāru.
Baznīcas izmēģinātās Lieldienu datuma noteikšanas metodes izrādījās neprecīzas, tāpēc Lieldienas dažādās pasaules vietās svinēja dažādos datumos. Piemēram, 387. gadā Lieldienu datums Francijā un Ēģiptē atšķīrās par veselām 35 dienām. Aptuveni 465. gadā baznīca pieņēma astronoma Viktorīna ieteikto aprēķināšanas metodi. Viņam pāvests Hilārijs uzdeva reformēt kalendāru un noteikt Lieldienu datumu. Viktorīna metodes elementus izmanto vēl šodien, lai gan skotu mūks Dionīsijs 6. gadsimtā ievērojami pilnveidoja aprēķinus. Britu un ķeltu kristīgo baznīcu atteikšanās ievērot ieteiktās izmaiņas 7. gadsimtā izraisīja lielas domstarpības starp šīm baznīcām un Romu.
Tā kā Lieldienu svinēšana ietekmē arī daudzas laicīgas norises nevienā vien valstī, jau sen izskan ieteikumi ērtības labad vai nu ierobežot Lieldienu datuma izmaiņu amplitūdu, vai arī noteikt konkrētu datumu kā, piemēram, Ziemassvētkiem. 1923. gadā šo jautājumu izskatīja Pāvesta krēsls. Katoļu baznīcas augstākā instance neatrada nekādus kanoniskus iebildumus pret iespējamo reformu. 1928. gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma lēmumu, kas ļāva Anglijas baznīcai Lieldienas svinēt svētdienā pēc aprīļa otrās sestdienas. Tomēr par spīti šiem pasākumiem, Lieldienas vēl arvien paliek svētki ar mainīgu datumu.
Lieldienās saplūst trīs tradīcijas – pagānu, jūdaiskā un kristīgā. Pēc 8. gadsimta angļu vēsturnieka Bīda darbiem, angliskais Lieldienu nosaukums Easter ir palieka no seno teitoņu mitoloģijas. Bīds raksta, ka tas ir atvasināts no norvēģu vārda Ostara jeb Eostre, kas bijusi anglosakšu pavasara dieviete, un kurai veltīts aprīļa mēnesis. Grieķu mīts par Demētru un Persefoni, tāpat kā līdzīga romiešu leģenda, vēsta par to, kā, mainoties gadalaikiem, dieviete no pazemes valstības atgriežas starp cilvēkiem. Šis mīts ir saistīts ar pavasara svētkiem jeb pavasara saulstāvjiem 21. martā, kad sākas dabas atmošanās pēc ziemas.
Truša jeb, latviešu interpretācijā, Lieldienu zaķa simbols ir cēlies no tā, ka truši šajā laikā ļoti strauji vairojas. Arī olas, salīdzinājumā ar ziemu, pavasarī tika dētas īpaši bagātīgi, tāpēc tās kļuva par vēl vienu Lieldienu laika simbolu. Olas bieži krāso dažādās krāsās, tā simbolizējot pavasara saules staru un dabas daudzkrāsainību. Izkrāsotās olas kļuvušas par tradicionālu Lieldienu dāvanu.
Lieldienas, atgādina Bīds, bijušas pashā mēnesī, proti, „vecie svētki tikuši svinēti ar jaunas līksmības prieku”. Sakne vārdam pasch, no kura cēlies Lieldienu vārds daudzu jo daudzu pasaules tautu valodās, ir saistīta ar ivrita vārdu pesach, kas atbilst darbības vārda formai „Viņš iet garām” (piem.”Kad Tas Kungs nāks, lai sodītu Ēģipti, un redzēs asinis uz aplodām un abiem durvju stabiem, Tas Kungs ies garām tām durvīm un neļaus maitātājam nākt jūsu namos, lai jūs sistu.” /2. Mozus 12;13/), kas runā par nakti, kad Tas Kungs sita visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, bet saudzēja izraēļus. Šos svētkus svin nīzanā – ebreju pirmajā gada mēnesī.
Jeruzalemē Pashā svētkiem gatavojās laikā, kad tur krustā tika sists un augšāmcēlās Jēzus Kristus, nācis no jūdiem. Tāpēc Lieldienu vārds daudzās valodās ir cēlies no ivrīta pasch, bet daudzās valstīs, gan austrumos, gan rietumos, Lieldienas ir svarīgākie gada svētki, tāpat kā Ziemassvētki.
Ne Jaunajā Derībā, ne apustuļu rakstos nav norāžu par Lieldienu svinēšanu. Iesākumā šāda svētīšana neiederējās pirmo kristiešu pasaules uztverē. Viņi turpināja svinēt ebreju svētkus, piešķirdami tiem jaunu nozīmi, tā pieminēdami notikumus, kas bija saistīti ar tradicionālajām norisēm. Tā Pashā svētki ar jaunu saturu, proti, ar Kristu kā īsteno Dieva Jēru, kļuva par kristiešu Lieldienām.

Lieldienu olu krāsošana
Ola ir dabas radīts ideāls iepakojums jaunai dzīvībai. Laikiem ejot, ola ir simbolizējusi noslēpumu, ārstniecisku līdzekli, barību un zīmi. Tā ir visā pasaulē izplatīts Lieldienu svinību simbols. Olu krāso un citādi izrotā.
Pirms olu sāka cieši saistīt ar kristīgajām Lieldienām, to godināja daudzos ar pavasara atnākšanu saistītos rituālos. Romieši, galli, ķīnieši, ēģiptieši un persieši, piemēram, olā saskatīja Visuma simbolu. Kopš senseniem laikiem olas krāsoja, ar tām mainījās un tām izrādīja godu. Pagānu laikos ola attēloja zemes atdzimšanu. Garā, grūtā ziema bija galā, zeme atvērās un atdzima – gluži kā ola atveras, lai dotu ceļu dzīvībai. Tāpēc uzskatīja, ka olai piemīt īpašas spējas.
Olas iemūrēja māju pamatos, lai atgaiņātu nelabos spēkus. Romā topošās māmiņas nēsāja līdzi olu, jo tas palīdzēšot noteikt vēl nedzimušā bērna dzimumu. Pirms ienākšanas jaunajā mājā, franču līgavas samina olu.
Kristīgajā pasaulē ola simbolizē ne vairs zemes, bet gan cilvēka atdzimšanu. Kristieši aizguva olas simbolu, salīdzinot olu ar kapu, no kura augšāmcēlās Kristus.
Senās poļu leģendās savijusies folklora un kristīgās leģendas, cieši saistot olu ar Lieldienām. Kāda leģenda vēsta, ka Jaunava Marija pie krusta dalījusi kareivjiem olas, lai viņi neizturētos pret sodītājiem tik nežēlīgi. Viņas asaras ritējušas uz olām, pārklādamas tās ar mirgojošas krāsas laukumiņiem. Cita poļu leģenda stāsta par to, kā Marija devusies uz kapu, lai iesvaidītu Jēzu. Līdzi viņa paņēmusi grozu ar olām. Kad kapā viņa ieskatījusies grozā, baltās čaumalas brīnumainā kārtā zaigojušas visās varavīksnes krāsās.
Jau viduslaikos olas rotāja un krāsoja arī Anglijā. Karaļa Edvarda I pārskata grāmatas liecina, ka 1290. gadā karalis samaksājis astoņpadsmit pensus par Lieldienu dāvanām paredzēto četrsimt piecdesmit olu krāsošanu un izrotāšanu ar lapu zeltu.
Visslavenākās Lieldienu olas ir gatavojis zeltkalis un juvelieris Pēteris Karls Faberžē. 1883. gadā Krievijas cars Aleksandrs pasūtīja Faberžē īpašu Lieldienu dāvanu savai sievai, carienei Marijai.
Faberžē ola tā sajūsmināja carieni, ka cars pasūtīja Faberžē uzņēmumam pa olai uz katrām Lieldienām. Šo tradīciju turpināja arī Aleksandra dēls, cars Nikolajs II. Kopumā Faberžē izgatavoja 57 olas.
Šobrīd Anglijā un citās zemēs neviens vien mākslinieks specializējas ornamentālu olu radīšanā. Daži izmanto ziedus un lapiņas no apsveikuma kartītēm, citi veido mazus amoriņus, vēl citi izmanto dārgakmeņus, audumus, lentītes, treses un citus iedomājamus un neiedomājamus materiālus. Olas uzmanīgi pārgriež uz pusēm, abas pusītes savieno ar elegantām eņģītēm un tad salīmē ar epoksīda sveķiem vai citu caurspīdīgu līmi. Kad meistardarbs pabeigts, to pārklāj ar īpašu, spīdīgu laku. Lai gan šodien retais vairs tic olai kā zīmei vai noslēpumam, tās simboliskā nozīme ir saglabājusies, un katru pavasari olas krāso un izgrezno miljoniem cilvēku visā pasaulē.