„Atrodi ceļu!
Stāsti par Jaitsu, pavadoņsuni ar kaklasiksnu”
Maiks Endikots
(1.turpinājums)
Suns un varde
Bet ejot sludiniet un sakait: ”Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” /Mateja evaņģēlijs 10;7-8/
Mēs stāvējām, skatoties uz Jaitsu kādas divdesmit minūtes. Viņš klusu sēdēja Lieldienu saulītē dīķa malā, pilnīgi neievērodams mūsu klātbūtni, raudzījās ūdens dziļumā. Viņš bija kā iegrimis transā.
Apmēram ik pēc trīsdesmit sekundēm viņš ar priekšējo ķepu pabakstīja ūdens virsmu. Tad viņš nekustīgi sēdēja tālāk. Es pačukstēju viņa vārdu. Šurp pagriezās viņa milzīgā melnā galva, bet viņa koncentrēšanās nebija salauzta. Viņš mani ignorēja un pagriezās, lai atkal lūkotos ūdenī.
Mana sieva Džīna klusi pienāca un pieliecās tuvāk ūdens virsmai cerībā ieraudzīt to, uz ko Jaitss tā skatās. Maigi atkāpdamās atpakaļ, lai netraucētu viņam koncentrēties, viņa teica: ”Tā ir liela varde! Viņš grib, lai varde nāk ārā spēlēties ar viņu, bet tā nenāks. Man šķiet, tas ir tādēļ, ka ir saulaina diena. Vardēm patīk gulēt dibenā, kad krasts ir sauss.”
Vakara saulītē mēs devāmies atpakaļ uz dārzu, atstādami Jaitsu vienu, kurš mēģināja iedrošināt to muļķīgo vardi, lai tā nāk ārā no savām ūdens mājām un spēlējas ar viņu. Vecais labais Jaitss būtu sarūgtināts, ja viņa tā nedarītu. Piecas minūtes vēlāk viņš klumpačoja pa celiņu uz durvīm – nelaimīgs, galvu nolaidis. Kā viņš vēlējās, lai varde iznāktu ārā un ar viņu spēlētos!
Es zināju, kā Jaitss jutās, visu vakaru līdz saules rietam tupot blakus dīķim. Tas aptuveni atgādina sajūtas, kas rodas, kad pats esi sludinājis sapulcē un vēlāk tev jādodas priekšā lai pats saņemtu kalpošanu. Daudzos gados esmu nācis pie slēdziena , ka pastāv nepiepildāms robs starp teoriju un praksi. Pēc katra sprediķa un semināra, ko esmu novadījis, ar zemu noliektu galvu godbijīgā klusumā priekšā iznāk tikai daži optimistiski noskaņotie. Cik ļoti esmu vēlējies, lai visi šie cilvēki iznāktu priekšā un priekā un ilgās peldētu Dieva mīlestības okeānā un saņemtu savu dziedināšanu!
Jeruzalemē ir Betezdas dīķis, ko apņem piecas kolonas. Ievērojams skaits paralizētu cilvēku toreiz gulēja pie dīķa, gaidīdami. Tur Jēzus atrada cilvēku, kas jau 38 gadus bija invalīds. „Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka viņš jau ilgi atrodas tādā stāvoklī, saka viņam: ”Vai tu gribi vesels kļūt?” Slimais Viņam atbildēja: ”Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens sakustas. Kamēr pats noeju, cits jau aiziet man priekš.”/ Jāņa ev. 5;6-7/ Jēzus atbilde bija pavisam vienkārša: „Celies, ņem savu gultu un staigā!” Ievērojiet, ka invalīds bija mēģinājis ieviest savu dienas kārtību. Viņam prātā bija metode – darīt lietas, ko visapkārt ir pieņemts darīt. Tā viņš to saprata. Viņš arī kurnēja!
Jēzus negribēja iesaistīties visās tajās dziedināšanas saņemšanas tehnikās, kuras visas Viņam šķita vienaldzīgas. Viņa atbilde bija īsa un patīkama, pretēja apkārt valdošajam kurnētāja garam: „Celies! Ņem savu gultu un staigā.” Tie, kas mūsdienās sludina Jēzus vārdā, ilgojas, lai cilvēki atteiktos no saviem „bet”, lai izlec laukā no dubļainajiem ūdeņiem un visi kopā piedzīvo Dieva svētības.
Trīs naktis pēc tam, kad Jaitss bija gaidījis, lai varde viņam pievienotos, sāka līt. Lija kā ar spaiņiem, un Jaitss ielīda savā guļvietā, it kā atsacīdamies ieinteresēties par kaut ko. Viņa vieta bija darbistabā, novietota tā, ka viņš varēja pārraudzīta abas istabas, nemaz neizkustoties. Vēl vairāk, viņš varēja redzēt, kas ieiet virtuvē caur stikla durvīm, un viņš varēja vērot dārzu caur dārza durvīm. Jo vairāk lija lietus, jo ciešāk viņš saritinājās.
 Negaidīti Džīna atvēra durvis, paiedama garām Jaitsam, un ierunājās: ”Te ir varde, un viņa grib spēlēties.” Džīna bija pārliecināta, ka pie durvīm tup varde un lūkojas uz Jaitsu. Suns lēni pagrieza galvu, vienlaikus skatīdamies kā līst lietus, un uz vardi. Bet viņa acis raudzījās neticībā. Kā gan kādam var gribēties spēlēties šādā laikā?
Es mēģināju Jaitsu iedrošināt: ”No sākuma tev tas var neizdoties, bet vienmēr ir vērts redzēt, kā darbojas neatlaidības likums. Galu galā tu nekad nevari zināt, kad tavi draugi mainīs prātu un tev pievienosies!”
Dievs man ir sniedzis gan pieredzi, gan Savu Vārdu, ka neatlaidība ir ļoti svarīga kristiešiem, kas dzīvo Karaļvalstī. Centieties, lai jūs neatrauj no Dieva mīlestības šādi „vardēm līdzīgie”. Esiet pacietīgi un ne kā Jaitss, un esiet gatavi atbildēt situācijai, kad tas ir vajadzīgs!
(Turpinājums sekos)