25.08.2010
Mācītājs R.Ekšteins
Kādam Dievam tu tici?
Jāņa evaņģēlija 14. nodaļas 9.pantā ir teikts: “Kas mani ir redzējis, ir redzējis manu Tēvu”, savukārt Lūkasa evaņģēlija 10.nodaļas 22.pantā ir teikts: “Neviens nezina, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls, un tas, kam Dēls to atklāj.”
Jūs satiekat cilvēku – pazīstamu vai nepazīstamu, un jūsu saruna dažreiz, gribot negribot, ievirzās garīgajā plāksnē. Jūsu paziņa vai gadījuma līdzceļotājs uz jūsu jautājumu par Dievu atbild parastajiem vārdiem: „O, jā, es ticu Dievam ...” Vai tādā gadījumā jūs esat mēģinājuši uzdot jautājumu: „Labi, bet kādam Dievam jūs ticat?”
Kanādas indiāņi, eskimosi, Āfrikas nēģeri, indieši, japāņi, ķīnieši, arī latvieši un citi tic Dievam, bet kādam Dievam?
Kādam Dievam mēs ticam?
Tas ir ļoti svarīgi zināt pašam ticētājam.
Mēs šodien dzīvojam ātri mainīgā pasaulē. Mūsu pasaule šodien ir daudz, daudz citādāka, nekā tā bija tad, kad mēs vēl bijām bērni vai pusaudži.
Cilvēku roku darināti satelīti riņķo ap zemeslodi, un cits ir pa ceļam uz zvaigznēm.
Āfrikas kontinents šodien vairs nav viengabalains, baltā cilvēka pārvaldīts kontinents, bet tas ir daudzu neatkarīgu valstu un valstiņu kontinents.
Pasaules karte pēdējos gados ir stipri mainījusies un mainās vēl šodien, un ne tikai mainījusies pasaules karte, bet mainījušās arī cilvēku savstarpējās attiecības pasaulē, politiskās un ekonomiskās sistēmas pieņēmušas citu izskatu.
Ir daudz mašīnu – elektronisku un neelektronisku, kas šodien padara to darbu, ko senāk veica simtiem cilvēku roku.
Ūdeņraža bumbas ir jau izmēģinātas, un dienas kārtībā ir vēl modernāki ieroči. Ir izkalkulēts, ka tie var noslaucīt no zemes virsmas jebkuru lielpilsētu, un to var izdarīt nedaudz sekundēs.
Bībeles zemē Palestīnā, arheoloģiskie izrakumi ceļ gaismā vecus pieminekļus, ķīļu zīmēm aprakstītas akmens plates, Svēto Rakstu ruļļus atrod alās pie Nāves jūras, un šie atradumi pastiprina to patiesību, kas jau rakstīta Bībeles lappusēs.
Jaunu zinātnisku izgudrojumu un atradumu un tehnisko veidojumu sarakstu mēs varētu iztaisīt garu garo.
Arī mūsu personīgā mazā pasaulīte ir mainījusies pa šiem gadiem. Kad es domāju par tiem vecajiem miera laikiem, pirms pirmā Pasaules kara, kad dzīvoju Liepājā, tad viena diena līdzinājās otrai, un tad viens gads līdzinājās otram gadam. Tad skolā dziedājām “Bože, carja hraņi”. Tas latviski nozīmē “Dievs, sargi ķeizaru” un, savādi, šis “bože” ķeizaru nenosargāja, vai nu negribēja, vai nevarēja, kas to lai zina.
Toreiz pasaule bija ļoti, ļoti liela. Kad bija krievu – japāņu karš, tad tas bija tik tālu, tik tālu. Kad nogrima „Titāniks”, un krievu žurnālā „Ogoņok” bija bildes no šī kuģa bojā ejas, tad tas tomēr neskāra nevienu no mums, jo Atlantijas okeāns bija tik tālu projām no Liepājas jūrmalas.
Bet tā pasaule ir aizgājusi, lai nekad, nekad neatgrieztos. Kas tagad palasa Poruku, vai Skalbi, vai Akurateru, vai kādu citu no latviešu rakstniekiem, tad tā savādi paliek sirdī, jo tie stāsta par vienu aizgājušu pasauli.
Ja kāds toreiz būtu mums skatījies plaukstā un zīlējis, ka mēs savas dzīves otro vai pēdējo cēlienu pavadīsim Kanādā vai Amerikā, mēs būtu pateikuši latviski: „Prātiņ, nāc mājās!”
Pasaule ir mainījusies. Šodien ar reliģiju vien nepietiek. Vārdi “Es ticu Dievam” ir tukši vārdi. Mūsu bērni, kas mācās svētdienas skolā arī pateiks: „Mēs ticam Dievam.” Runāt iemācīts papagailis to pašu jums pateiks. Bet kādam Dievam? To jums nepateiks, arī mūsu bērni to nepateiks, ja viņi nebūs speciāli iedresēti atbildēt uz tādu jautājumu, un to jums nepateiks daudzi tie, kas jums saka, ka viņi tic Dievam.
Kādam Dievam mēs ticam?
Jēzus tā teica saviem mācekļiem: “Kas Mani redzējis, tas redzējis Manu Tēvu”. Dievu iedomāties es nespēju, jo Dievs ir gars, bet kad es lasu evaņģēlijus un tajos redzu Jēzu, tad es varu iedomāties Dievu tādu, kāds bija Jēzus Kristus. To Dievu, kuru Jēzus ir atklājis, to redz mūsu garīgās jeb ticības acis. To miesīgās acis nespēj skatīt. Ja arī vēl mūsu dienās uzbūvētu tādu lidojošu šķīvi, kas varētu braukt no vienas saules sistēmas uz otru un atpakaļ, tomēr šie stratosfēras ceļotāji Dievu neredzētu, jo Dievs ir gars.
Tātad vispirms Jēzus Kristus mums ir nepieciešams, jo vienīgi Viņš mums atklāj Dievu Tēvu.
Kādam Dievam mēs ticam, ir ļoti svarīgi, jo tā ir mūsu ticība, kas veido mūsu pasaules un dzīves uzskatus.