“Tumsā “

Autors: Vladimirs Dorofejevs

Šis notikums bija aprakstīts laikrakstā "MK Latvija” 2008.gada janvārī, un tajā stāstīts par to, kā šī laikraksta žurnālists vienu dienu pavadīja Rīgas ielās, mēģinādams iejusties neredzīga cilvēka situācijā.
Žurnālists Vladimirs Dorofejevs sava raksta ievadā saka: “Mūsu pilsēta jau tā nav diez cik piemērota vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem, bet brīžiem tā pat pārvēršas par tādām kā vienaldzības lamatām.” Laikraksta “MK-Latvija” korespondents, paņēmis rokās neredzīga cilvēka pavadoni- balto spieķi, uzlicis uz acīm melnas brilles un izgājis Rīgas ielās, pats personīgi par to pārliecinājās. Tomēr izrādījās, ka cilvēki, kuri bieži mēdz būt egoistiski un vienaldzīgi, var parādīt arī savas labākās rakstura īpašības, jo tik ļoti kā šajā reizē, korespondentam vēl neviens nekad nebija palīdzējis.
 Neredzīgu un izteikti vājredzīgu cilvēku Latvijā ir apmēram astoņi tūkstoši, bet trešā daļa no viņiem dzīvo Rīgā. Ir kādi, kuri dzīvo “neredzīgo pilsētiņā” Juglā, kur pie gājēju pārejām ir zīmes ar norādi “neredzīgi cilvēki” un kur arī luksofori prot “runāt”. Tomēr šeit dzīvo un strādā tikai apmēram divi simti cilvēku. Visi pārējie dzīvo pilsētā starp mums un iztiek kā nu prot. Ir tādi, kuri mīt savos dzīvokļos un mokās ar nepilnvērtības kompleksiem, bet kādi citi, cenšoties sevi pārvarēt, laiku pa laikam iziet daudzbalsīgajā pilsētas tumsā. 
Šī raksta autors, nopircis saulesbrilles un neredzīgo biedrībā aizņēmies balto spieķi, izmēģināja vienu dienu iejusties neredzīga cilvēka ādā. Bet stāstīsim visu pēc kārtas.
„Nekad agrāk ceļš uz darbu nebija licies tik noslēpumains un reizē arī nogurdinošs. Kaimiņu neizpratnes pilno skatienu pavadīts, es ar melnām brillēm uz acīm, balto spieķi braši rībinādams, izgāju no mājām un cauri mežam devos uz elektrisko vilcienu. Man uzreiz jāatzīstas, ja Visaugstākais kādreiz nolems man tiešām pavisam “atslēgt gaismu”, tad pirmais par ko būs jādomā, ir pārcelšanās uz kādu apdzīvotāku rajonu. No mēģinājuma godīgi iet aizvērtām acīm, nācās atteikties jau burtiski pēc dažām minūtēm. Vispirms es tik tikko izvairījos no iekrišanas nelielā grāvītī, bet pēc tam pāris reižu nomaldījos no pareizā virziena. Vienu reizi daudz netrūka, lai es pat sāktu iet pretējā virzienā. Visdraņķīgākais šajā situācijā bija tas, ka man, veicot visas šīs, ja tā var teikt, manipulācijas uz taciņas, tuvumā nebija neviena, kas varētu man palīdzēt. Es biju viens. Beigu beigās vajadzēja meklēt kompromisu pašam ar sevi. Nolēmu, ka mēģināšu iet kā neredzīgs, cenšoties orientēties pēc skaņām un taustot ceļu ar man iedoto spieķi, bet tomēr ar pus aci vērošu ceļu un nemēģināšu meklēt redzīgam cilvēkam nevajadzīgus piedzīvojumus, t.i., bezpalīdzīgi maldīties pa mežu pusmetra attālumā no ceļa.
    Tā kā pašam sev uzliktos nosacījumus centos pildīt godīgi, tad ceļš uz elektrisko vilcienu bija vismaz trīs reizes ilgāks kā parasti. Es tik ļoti iejutos savā lomā, ka ejot pāri tukšām dzelzceļa sliedēm, ilgi ieklausījos un neuzdrošinājos tās šķērsot, jo mēģināju izšķirt automašīnu trokšņus, kas nāca no parastās šosejas no trokšņa, kāds varētu būt vilcienam, kurš tuvojas. Visbriesmīgākais šajā situācijā bija tas, ka vilcienu es pamanīju, bet tas notika, izmantojot redzi, nevis dzirdi. Vilciens godīgi svilpa brīdinājuma signālu un es godīgi centos ātrāk pamest sliežu ceļu. Tomēr vilciens nav automašīna, ja arī gribēs nobremzēt, tad tomēr nevarēs, vicinu es savu balto spieķi vai nevicinu, rādot, ka gribu šķērsot ceļu.
Biļešu kasēs viss bija daudzmaz normāli. Vispār jāatzīst, ka pazīstamās vietās situācijas ir vienkāršākas un vieglāk risināmas. Iekšējā redze it kā piezīmēja trūkstošās detaļas un brīžiem pietika ar pavisam mazu fragmentu, lai es spētu iztēloties kopainu. Kā vienmēr bija atvērta otrā kase, līdz kurai, izmantojot tausti, es tiku bez lielas aizķeršanās. Tad es izņēmu jau iepriekš sagatavoto naudiņu un gribēju samaksāt, bet izrādījās, ka neredzīgiem par biļeti nav jāmaksā.
Perons, uz kura es izgāju, manī izsauca šausmas un izmisumu. Pamēģiniet pa to noiet aizvērtām acīm un nenovelties uz sliedēm, tad paši sapratīsiet par ko es runāju. Tā tikai rietumvalstīs ir pieņemts, ka neredzīgiem un vājredzīgiem ir speciālas ietves, barjeras, norobežotas pārejas un pieejas, kuras ir izkrāsotas koši dzeltenā krāsā, lai pat ar nelielu redzes atlikumu varētu tās pamanīt. Eiropā ar šo koši dzelteno krāsojumu ir marķēti gan daudzas pārejas, gan kāpņu pirmie un pēdējie pakāpieni. Pie mums tā pagaidām nav. Vispār invalīdu dzīve pie mums vēl ir iestrēgusi kaut kur “perestroikas” periodā. Padomju Savienībā tika propagandēts veselīgs dzīves veids, un sabiedrība netika informēta par milzīgo invalīdu skaitu. Cilvēks, kurš kļuva invalīds, tika iemests it kā citā pasaulē, un bija spiests piedzīvot šoku, jo bija jāsaprot, ka normāla dzīve pienākas tikai veseliem cilvēkiem.
No otras puses, invalīdiem bija kaut kāds darbs, labs sociālais nodrošinājums, nebija problēmu ar dzīvokļiem. Bija viņiem savas sporta savienības, bija savi čempioni, kuri reizēm apsteidza pat veselos. Neredzīgajiem, piemēram, bija savi dambretes meistari, kuri apspēlēja redzīgos dambretistus no pilsētas transporta apvienības. Šobrīd par invalīdiem tiek daudz runāts, un arī labdarības kustība ir ievērojami pieaugusi, tomēr tā nesasniedz rietumos redzēto. Diemžēl kopējais invalīdu dzīves līmenis ir zemāks kā padomju laikos, nerunājot nemaz par tagadējo Eiropu. Kaut gan jaunās tehnoloģijas, protams, attīstās un dzīvi tās atvieglo.
Lai kā arī nebūtu, elektriskajā vilcienā vienatnē iesēsties es neriskēju, bet, tā kā tuvumā neviena nebija, bija jātur acis vaļā. Konduktore, ieraudzījusi balto spieķi, pat nepienāca klāt, bet kontrolieri, kuriem vajadzēja uzrādīt biļeti vai sameloties, ka invalīda apliecība palikusi mājās, vispār neparādījās. Izkāpt no vilciena Rīgā Centrālajā stacijā bija diezgan viegli. Cilvēki grūstījās, balto spieķi pat nepamanīdami, bet es ar dzelžainu tvērienu pieķēries pie kāpņu margām, pat netaisījos tās atlaist vaļā. Tad es atkal aizvēru acis.
  Nezinu vai kabatas zagļiem pietiek sirdsapziņas neaptīrīt neredzīgus cilvēkus, bet mani neviens neaiztika. Divas reizes tiku norāts par tūļīgumu, bet vienu reizi pat saņēmu atvainošanos.
Nokāpis pa trepēm un skaļā balsī apkārtējiem palūdzis aizvest mani līdz tuvējam universālveikalam, nekavējoties mani satvēra kāda līdzjūtīga līdzpilsone un pavadīja līdz veikalam. Ejot uz veikalu, pārliecinājos, ka neredzīgam cilvēkam tiešām ērtāk ir turēties pavadonim elkonī, nevis ļauties, lai pavadonis velk vai stumj sev pa priekšu. Ejot pussoli aiz pavadoņa, neredzīgajam ir vieglāk sataustīt ceļu un pēc pavadoņa kustībām sajust kā un kur iet. Pie veikala, atvadījies no pirmās pavadones, es nekavējoties tiku pie nākošā. Es, tiesa, biju plānojis paskatīties vai saņemšu palīdzību no apkalpojošā personāla un pārdevējām, bet mani satvēra kāda pircēja, vecāka sieviete, un izvadāja pa visu veikalu. Nopirku šķēlēs sagrieztu sieru un maizi, griķu paciņas, kā arī saldētos dārzeņus. Tad jau biju aizmirsis, kas vēl man jāpērk, un kotlešu paciņu paņēmu jau pēc manas pavadones ieteikuma. Par viņas pacietību varēju tikai pabrīnīties.
Pie kases izvilku maksājumu karti un pasniedzu pārdevējai. Viņa, acis nepacēlusi, izsita čeku un palūdza uz tā parakstīties. Tikai tad, kad es sataustījis čeku, lūdzu parādīt, kur tieši jāparakstās, viņa pievērsa man uzmanību. Taisnības labad jāsaka, ka viņa ne tikai palīdzēja man parakstīties, bet arī palūdza netālu stāvošo apsargu palīdzēt sakārtot manus nopirktos produktus. Ar acīm sekojot viņu darbībai, konstatēju, ka tiku apkalpots godprātīgi. Pie veikala izejas pateicos savai pavadonei un, stingri norādot, ka tālāk došos viens pats, apņēmīgā solī devos uz luksofora pusi.
Mēģinājums kājām doties no vilciena stacijas uz redakciju nesanāca. Likās, tas būs vien piecpadsmit minūšu neilgs, viegls gājiens, bet ejot “uz aklo”, tas izvērtās par nopietnu pārbaudījumu. Pirmkārt, tikko kā es aizvēru acis, mani it kā aiznesa nepareizajā virzienā. Otrkārt, neredzot sataustīt pazemes pārejas margas bija gandrīz neiespējami, jo vietām to vienkārši nebija. Bija gan pūlī cilvēki, kuri piedāvāja mani pārvest pāri ielai, bet aizvest līdz galapunktam bija ar mieru tikai kāds students. Un tas pats pa ceļam nolasīja morāli par to, ka bez pavadoņa viens pats vazājos pa pilsētu. Ģertrūdes ielu es pārgāju pie sarkanās gaismas, neņemot vērā neko. Viena daļa automašīnu vadītāji, redzot balto spieķi, līdzjūtīgi māja ar galvu, bet citi acīmredzot neko nezinot par spieķi vai neredzīgiem cilvēkiem, lamājās un rādīja nepieklājīgas zīmes. Sapratu kāpēc neredzīgi cilvēki bez pavadoņiem cenšas iet pa vienu un to pašu maršrutu, kurā vēlams, lai nebūtu luksoforu. Bet ir taču arī tādi cilvēki, kuri, būdami vājredzīgi, strādā parastās profesijās, piemēram, par pasniedzējiem, un nebūt nebaidās pārvietoties pa pilsētu bez pavadoņiem.
Negribīgi es iegriezos arī tirgū, kur vairākas reizes savu naudas maciņu pasniedzu pārdevējām, lai viņas paņemtu nepieciešamo summu. Jāsaka, ne reizi es netiku apšmaukts. Interesanti, vai tiktu apkrāpts, ja būtu iepircies kā redzīgs cilvēks? Pēc iepirkšanās, vienu pieturu līdz redakcijai nolēmu braukt ar autobusu. Pieturā palūdzu, lai mani iesēdina trešajā autobusā. Aiz manis nākošais redakcijas fotogrāfs šo brīdi slepeni iemūžināja – tiešām tiku iesēdināts trešajā autobusā. Izkāpu patstāvīgi, pat neatverot acis. Atlikušo ceļa gabalu līdz redakcijai gan nācās mērot, slepus paskatoties ar acīm.
Kad biju aizkļuvis līdz savam darbgaldam, sajutu neticamu atvieglojumu. Priekšā stāvēja gandrīz parasta darba diena - mūsdienu datoru tehnoloģijas ļauj rakstīt un sērfot internetā pat tiem, kuri ir pilnīgi neredzīgi. Ir programmas, kuras nosauc vārdā jebkuru ar taustiņu kombināciju izdarītu darbību, un rakstot nosauc ikvienu burtu un zīmi. Lai netraucētu citiem, ar šīm programmām var strādāt, izmantojot austiņas. Tas nozīmē, ka teorētiski man bija iespēja visu dienu pavadīt kā neredzīgam. Tomēr jebkura prasme jāpilnveido ik dienas. Sācis savu reportāžu ar diviem teikumiem, kurus uzrakstīju, neskatoties uz klaviatūru, visus pārējos rakstīju sev pierastā veidā. Lai cik arī neredzīgajiem nebūtu jaunas iespējas, kuras pavērušas šīs tehnoloģijas, redzīgajiem tomēr šīs iespējas ir lielākas un to ir vairāk. Tāpēc atcerēsimies par to tad, kad redzēsim uz ielas cilvēku ar baltu spieķi un tumšās brillēs. Pasniegsim viņiem roku un piedāvāsim savu palīdzību!”