Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
27.08.2010

Dzimšanas diena.
Novele.

Autors: Edgars Grīnbergs, pirmās grupas redzes invalīds
Pudeles, šķīvji ar ēdiena paliekām, glāzes – viss uz grīdas, trauki plīsa, šķindināja – īsts haoss. Tad Dainis sāka drudžaini mīdīt kājām.
Tā! Tā jums vajag! - ... Tā jums vajag!...No negaidītā trokšņa māte sarāvās, strauji pagriezās un izbrīnījusies vaļēju muti un apjukusi skatījās sava dēla izdarībās. Ausīs griezās zēna izsaucieni un pretīgā stiklu šņirkstēšana zem kājām.
Beidzot māte attapās un nikni iesaucās:
Daini atjēdzies! Ko tu dari, vai prātu pēkšņi esi izkūkojis, vai?
Pamodās arī tēvs, kurša šajā laikā parasti nosnaudās. Acis blisinādams lūkojās apkārt, nevarēdams saprast, kas īsti notiek. Bet dēlēns, acīm redzot, grautiņu beidzis, tomēr iespēris vēl vienai nesaplīsušai pudelei, izdrāzās kāpņu telpā, smagi aiz sevis aizcirzdams durvis.
Tikko beidzās, pēdējā mācību stunda. Dainis drudžainā steigā atstāja klasi ne no viena neatsveicinādamies. Zēni, ar kuriem viņš parasti gāja reizē no skolas mājās, nolūkojās viņu, kas šim šodien lēcies.
Pie skolas izejas kāds no lielākajiem zēniem pašāva Dainim kāju priekšā un viņš paklupdams ietriecās durvīs. Pierē, laikam būs puns zibenīgi nodomāja Dainis. Viņu pārņēma tādas dusmas, ka tūlīt grasījās negantniekam sadot. Pierausies kājās viņš redzēja, ka vainīgais ir viņam kaimiņos dzīvojošais Igors, kurš it bieži mēdza uzjautrināties, darot pāri mazākajiem. Redzot Daiņa kareivīgo izskatu Igors bramanīgi pavicināja pret to dūri un smīkņādams noteica: Mieru , mieru mazais! Tik un tā tev „maģīti” neredzēt kā savas ausis, kā pakausi jā, nemaz neboli savas zaļganās acis. Drīzāk dabūsi tukšu, vinčika pudeli, jo Tavs sencis taču visu nošķindelē krogā... Bet tavs ir zini, kas vēl sliktāks – ragnesis! Dainis nevarīgās dusmās pārtrauca Igoru un nevis skrēja, bet lepni paceltu galvu, lai gan piere stipri sāpēja, - aizgāja. Viņš bija pārliecināts, ka Igoram „iekodis”, lai gan patiesībā Dainis, jau neko tā īsti par Igora mātes sānsoļiem nezināja, tikai reiz pagalmā nejauši bija noklausījies ko kaimiņ tantes par viņu tērgā...
Par ragnesi tika nosaukts Igora tēvs jūrnieks un Dainis noprata, ka nekas labs tas nu gan nav.
Bet kā Igors varēja zināt par mazo radio un reizē „maģīti”, ko tētis bija apsolījis tam dzimšanas dienā? Droši vien māte būs pastāstījusi Igora mātei, jo abas strādā vienā frizētavā.
No mākoņa izlīda saules stars un noglāstīja viņam vaigu. Pilsēta bija kļuvusi mājīgāka un gaišāka. Arī gājēji izskatījās priecīgāki. Dainim saulainais laiks manāmi uzlaboja „garīgo” un viņš pat uzsvilpoja melodiju dzirdētu no skolas ansambļa. Viņš steidzās mājās, jo tieši šodien ir viņa dzimšanas diena. Acu priekšā – savās iedomās viņš redzēja kasti apsietu ar lentu – atver to un tur iekšā sen tik kārotais radio, kuram piespiežot vienu, vai kādu citu pogu plūst melodijas, vai katru dienu no rīta dzirdēt sporta ziņas. Dainis bija viens no labākajiem skolas sportistiem – vieglatlēts, tādēļ jau interese par sportu tam liela. Par magnetafonu vēl, protams, bija par agru domāt, jo tie bija reti kam un kā viņš zināja, ļoti dārgi un viņa vecāki nu patiesi bija ne tādi, ne tādi – dzīvoja no rokas mutē, kā tautā mēdza teikt. Un tad vēl tā tēta ieskatīšanās pudelē...
Ak, kā klausīšos – Dainis gāja un turpināja domāt par radio. Nu viņam vairs nebūs jākaunas no klases biedriem, kas visu ko interesantu ik rītu pārrunāja no radio dzirdējuši.
Zēns pielika soli. Varbūt vecāki būs salabuši nu tā pa īstam. Tētis, tad labi ģērbtos, neatšķirtos no citu bērnu tēviem. Staigātu vienmēr noskuvies un smaržotu pēc rūgta vīriešu odekalona.
Dainis atcerējās ar nelabumu, kad tētis reiz uz skolu atnāca kā pēdējais plencis, nošķiebtām kurpēm, melniem bārdas rugājiem apaudzis, sagumzītu žaketi. Viņi bieži ar māti ķīvējās un atkal salaba, bet pēc dažām dienām atkal strīdiņš... Bet toreiz pie skolas tētis patiesi bija nepievilcīgs un nožēlojams, - deva Dainim netīru saburzītu rubli, lai nopērkot konfektes. Viņam likās, ka tēvs būtu izlīdis no atkritumu bedres, toreiz viņš arī kādu nedēļu spītējās un mājās nerādījās, tādēļ jau bija tik atbaidošs.
Bet šorīt tēvs bija mājās, varbūt viss būs atkal viņiem ar māti kārtībā, bet mājas izskatījās briesmīgas, lai gan zēns šodien savā dzimšanas dienā gribēja un arī domāja tikai labas, gaišas domas. Gara acīm viņš redzēja māti baltā priekšautā un safrizētu, - puķainu galdautu klātu galdu un uz tā našķi un divpadsmit jubilejas svecītes. Varbūt māmiņa ir pagādājusi torti, kaut mazītiņu un smaržo māja pēc kaut kā svinīga...
Dainis tuvojās mājām. Bet tur viss tik jauks, silts un gaišs, - tētis apjautāsies par skolu, bet māmiņa mudinās našķoties ar gardumiem un tad nopūst svecītes un visbeidzot dāvana... Iespējams tētis Dainim ierādīs kā rīkoties ar jauno aparātu.
Brīdi pie durvīm pastāvējis, Dainis tās atslēdza. Nekas neliecināja, ka mājās būs „svētki”. Varbūt tētis vēl nemaz nav pārradies?
Istaba bija tā pati kāda bieži – diezgan nelabu smaku un piesmēķēta. Un viņa māte stāvēja kā statuja pie loga un pirkstos kūpēja cigarete. Tētis gulēja uz dīvāna un skaļi krāca. Māte uzmeta dēlam īsu skatu un atkal pievērsās logam. Varbūt viņa gaida veikala izsūtāmo ar torti....iedomājās Dainis vēl savā bērna naivumā. Un tētis varbūt darbā šodien pārguris nav paspējis pārģērbties. Zēns pieķērās šai domai, kā slīcējs pie salmiņa. Viņš lūkojās plauktos cerēdams ieraudzīt dāvanas kasti – ilgi kāroto mantu, bet nebija nekā. Salmiņš pārtrūka.
Acīs sariesās asaras. Kas teicis, ka zēniem, vispār vīriešiem nepiedien raudāt? Muļķības! Dainim bija tik smagi ap dūšu, ka asaras gribi vai negribi ritēja pār vaigiem. Viņš šņukstēja klusi, - šos šņukstus acīmredzot pat māte nesaklausīja. Viņa tā arī joprojām skatījās logā nepiegriezdama „jubilāram” ne mazāko uzmanību. Labi, ka mājās un tas arī viss.
Tad Dainis saņēmās, ar plaukstu norausis slapjos vaigus pievērsās galdam, uz kura bija netīru trauku kaudze, ēdiena atliekas, izsmēķi un tukšas pudeles. Acīmredzot bez vecākiem šeit bijis arī kāds tēta drauģelis un varbūt neviens vien, jo izdzertas bija vairākas pudeles ar bārdainiem vīriem uz etiķetēm. Tātad Igoram taisnība, nekāda dārgo viesu dzeršana mūsu mājās nenotiek, bet pļēgurošana gan.
Pēkšņi arī visa pārējās pudeles pārvērtās bārdaiņos. Tie lēkāja, šķobījās, gorījās un Igora balsī mēdījās.
Dainis pieķērās galda malai un lielā satraukumā skatījās mātē. Tas nu zēnam patiesi bija par daudz, kā viņa māmiņa varēja aizmirst zēna dzimšanas dienu – sava vienīgā puisēna un zvirbulēna, kā māte dažreiz labā garastāvoklī būdama viņu sauca, - vai tikai pati arī nebūs dzērusi to „žoga krāsu”, kā to bieži sauca paši „vinčiku” lietotāji.
Dainim likās, ka teju, teju apstāsies sirds.
Ne mazums dzirdēts, par nelabvēlīgām ģimenēm, kurās abi vecāki ir šņabjdeguņi, un bērniem kā no ligzdas izmestiem putnēniem, nav vairs ne īstu māju, ne vecāku siltuma, ne gādības, bet viņa māmiņa jau nu gan nebija no tādām, bet šodien...
Zēna apziņā uzceltā laimes pils sabruka dažos mirkļos kā kāršu namiņš.
Izmisums, kā vilnis gāzās mazajam cilvēkam virsū, tas smacēja...trūka elpas... Es nekā negribu, negribu! – viņš iesaucās, lokiet savu bārdaino pudeļu suslu! Man nekā nevajag! Dainis sagrāba galdautu aiz stūra un rāva, un zēns cīnījās kā prata pret sev tik tuvo un mīļo cilvēku dzīves nesakārtotību, bet varbūt nākošā dzimšanas diena būs pavisam jaukāka šim mazajam cilvēkbērnam.

Noveles beigas.

LIELDIENAS


Autore: ........... Kronberga, pirmās grupas redzes invalīde

Lieldienas ir atkal klāt,
Steigsim tās sumināt,
Mūsu Kungu godināt,
Viņam dziesmas uzdziedāt.

Par bezgalīgo brīnumu,
Kad Jēzus kapu atstāja,
Par nāves varu salauzto
Un ciešanām pie krusta.

Dieva dēls Golgatas ceļu gāja,
Nekurnēdams, pārestību ciezdams,
Par ļaunumu dzīvību atdodams,
Uz cilvēku sapratni cerēdams.

Viņš pierādīja pasaulei,
Nāve nav dzīvei gals,
Bet mūžībai sākums, kam grūti noticēt,
Jo kaut kas tāds nebija piedzīvots.

Gadsimtiem ilgi atcerēsimies Jēzus brīnumdarbus,
Kurus nekad nedrīkstam aizmirst,
Lai pastarā dienā baiļu nebūtu nevienam,
Bet grēku apziņa ikvienam.



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.