Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
29.08.2010

Vai tu būsi mans tētis …
(turpinājums no iepriekšējā numura)

Autors: Edgars Grinbergs, pirmās grupas redzes invalīds

Reiz Oto labvēlības, laipnības un atsaucības iedrošināta pajautāja, vai viņš, Oto onkulis, būšot viņai par tēti. Klasē visiem bija, izņemot vienu puiku un viņu, Ivetu. Viņai vienmēr ar tādu nelielu skaudībiņu bija jāklausās, ko klasesbiedri stāstīja par saviem tēviem: kur bijuši, ko redzējuši, dzirdējuši, piedzīvojuši... Bet tūlīt arī pati tik ļoti nobijās, ka mazā mute palika vaļā, jo redzēja, ka smaidīgums, laipnība, labvēlība no viņa sejas nozuda, kā nemaz, nekad nebijusi... Tai vietā uzradās cieta, skarba, noraidoša izteiksme, acis auksti, dusmīgi iezalgojās. Naidīgi pavēries bērnā, viņš ātri novērsās un sāka blenzt logā, it kā tur būtu nezin ko pamanījis, ieraudzījis, un gribēja to par katru cenu sablenzt... Nabaga meitenīte apjukumā, pārbīlī atkāpās: ko tad viņa tik nelāgu, onkulim nepatīkamu pateica... Viņa neizpratnē, jautājoši pavērās mātē. Mazajā sejiņā bija neizpratne, satraukums... Ko tad viņa tik nepieņemamu, sliktu bija pateikusi... Bet māte, savu tumšmataino galvu noliekusi, pētīja labi koptos nagus... Bija iestājies neomulīgs klusums, tikai mātei joprojām ausīs skanēja pirms mirkļa vēl dzirdētās meitiņas jautrās čalas, smiekli... Beidzot māte pacēla galvu un no sāniem pavērās vīrietī, kurš joprojām blenza aiz loga augošajā kokā. It kā nezin ko tur būtu ieraudzījis... Un nezinātājam nenāktu ne prātā, šis dusmīgais, kokainais ģīmis vēl pirms mirkļa bija pašas laipnības, labestības iemiesojums... Tad viņa paskatījās meitā, kurai acis bija pilnas asaru. Lai gan viņai bija meitiņas ļoti žēl, tomēr palūdza, lai mazā nejaucoties pieaugušo darīšanās. Labāk lai ejot uz virtuvi un kaut ko palasot vai paklausoties mūziku. Drīz vien arī Oto devās prom, lai gan vēl nebija ne tuvu viņa aiziešanas laiks. Izdzirdējusi, ka onkulis pošas jau prom, meitene iznāca no virtuves un mammai pie auss palūdza, lai ilgi nekavējoties. Un māte patiešām šoreiz pavadīja onkuli tikai līdz nama ārdurvīm. Iveta par to bija priecīga un no sirds pateicīga, jo patreiz nemaz nepatika palikt vienai. Ar savu mazo augumiņu viņa piespiedās, pieglaudās savai radītājai un ļāva asarām vaļu... Ar vienu roku apskāvusi mazo, ar otru bužināja tās cekuliņu, mierinādama, lai neuztraucoties un neraudot, jo onkulis vairs nekad šurp nenākšot, un viss atkal būšot pa vecam... “ Bet kā viņam pārvērtās, izmainījās seja, kad es pajautāju, vai viņš būs mans tētis...” Viņa šņukstēja, nespēdama, nevarēdama vien nomierināties. “It kā pēkšņi būtu uzlicis masku ar dusmīgu, niknu ģīmi...” Ko tad es tik sliktu pateicu... Kādēļ es viņam nepavisam nepatiku, ko... Neko sliktu taču neesmu viņam nodarījusi... “ nomierinies, bērniņ, tu ne pie kā neesi vainīga...” Tu tikai vēlējies, lai arī tev būtu tēvs kā citiem bērniem... Un tas nav nekas slikts, bet gan pavisam dabīga, normāla vēlēšanās... Tikai Oto onkulis nez kādēļ nevēlējās, negribēja uzņemties par tevi atbildību, pareizāk, par mums abām... Viņam acīmredzot nepatika būt vīram un tēvam... Tādi gļēvi, neuzņēmīgi, pašmīļi pasaulē ir pietiekami daudz... Un no tādiem vienmēr jo tālāk, jo arī labāk... Turklāt, ja vēl rodas tāds īsts pašlabuma meklētājs... “vai tu labi zini, ka Oto onkulis vairs šurp nenāks, kā tu pirmīt apgalvoji?” Mazā tomēr vēlējās vēl apstiprinājuma. “ nenāks, nenāks, vari man, meitiņ, ticēt un uz mani paļauties.” Viņa atbildēja, jo nebija no tām, kuras gatavas upurēt miesīgu bērnu vai jebkura dēļ, kurš tikai piedzimis kā vīrietis... Iveta nopriecājās, un mazā satrauktā sirds sāka pukstēt ritmiski, vienmērīgi... Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz atnācējs devās prom. Un Iveta iegāja pie mātes, lai uzzinātu, ko tad šis īsti te gribējis, kādēļ ieradies. Brīdi padomājusi, māte ierunājās: hm... Sāka gvelzt, ka mūs abas esot tik ļoti mīlējis, ka nespējis aizmirst... Un protams, mīlot joprojām... Šis esot gatavs tūlīt dot mums savu uzvārdu... Tad es uzjautāju, kādēļ viņš to negribēja darīt pirms sešpadsmit gadiem, kad meita viņam bija pieķērusies no visas sirds un vēlējās par tēvu. Toreiz taču bija tāda izdevība, ja jau tad mīlējis. Un zini, ko viņš teica: neesot, lūk, vēl gribējis būt saistīts, nebrīvs, turklāt nenācis ne prātā tik jaunam jau uzņemties sveša, nepazīstama izlaideņa bērna aprūpēšanu, audzināšanu... Tad es uzprasīju, kādēļ tieši tagad viņš vēlas to darīt un kāda gan tam vairs nozīme, jēga. Mēs esam pārtikušas, Iveta teju, teju beigs augstskolu un darbs būšot bankā... Viņš saminstinājās, grozīja galvu, bolīja acis, skatījās apkārt, tad beidzot laikam bija saņēmis dūšu, uzkrājis drosmi, izgrūda, ka viņš varot apprecēt arī tevi, Iveta, un pārņemt veikalu... Veikals pieder taču tev, Iveta iesaucās. Bet viņš to acīmredzot nezināja... Bet ar šiem vārdiem viņš sevi atmaskoja, un es tūlīt aptvēru, kur, kā mēdz sacīt, tas suns aprakts... Tas mani ļoti saniknoja, un es uzkliedzu, lai šis vācas prom un aizver durvis no otras puses... Un lai ne mazākā mērā nejustos viņa parādniece, iedevu šim pussimta latu. Vai tad tu biji viņam parādā, ko?! Meita pabrīnījās. Uzskatīju, ka man jāatlīdzina par tiem našķiem , gardumiem, ko viņš šad tad atļāvās atnest. Viņš jau bija pēdējais skopulis... Eda, dzēra pie mums, gulēja , lai, bet tikpat kā neko nemaksāja... Un ļaunumu arī pamatīgi sevī uzņēmis, jo tūlīt jau draudēja, sacīdams, ka tā piparbode varot uziet arī gaisā... Bet naudas gabalu gan paķēra ar tādu alkatību, it kā nemūžam nebūtu to redzējis... Tātad nelielais veikals viņu šurp atvilinājis, nevis mēs pašas... Iveta nikni, sašutuma pilnā balsī iesaucās. Jā, es savā naivumā biju iedomājusies, ka reizēm vilks var nomest arī netikumu, bet kā redzams, biju alojusies... Laikam jau uz vecumu sāku slikti pazīt cilvēkus, ja tūlīt neattapu, neapjēdzu, kas šim īstenībā ir prātā, kādu blēdību, nē, īstu afēru sadomājis... Nu ja, ticis pie mūsu pārdotavas, šis atkal būtu uz zaļa zara... Bet kā viņš nolaidies... Iveta iesaucās. Vējjaka gadiem nemazgāta, džīnas tāpat netīras... Jā, pat līdzjūtība rodas... Nebūtu nācis tūlīt ar prasībām, pretenzijām, bet kā nelaimē nokļuvis cilvēks, varbūt mēs vēl būtu citādi rīkojušās... Māte domīgi novilka.

Gods krustcelēs

Autors: Fricis Svipsts, I grupas redzes invalīds

Reiz taurētājs ir lepni teicis vārdus viedos:
“Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods”...
Vai tagad, godu aizmirsušiem, sirds vēl piedos?
Vai sagaida tos pašus sirdsapziņas sods?

Gods sadeg pavasaros neprātīgos ugunsliesmu sārtos,
Un viegli cita azotē tas slepus slīd,
Bet, kamēr tauta savu sirdsapziņu strīdos kārto,
Par godu dārgāks paliks zelts, kas saujā spīd.



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.