Apakšizvēlne
Aptauja

Liepājā, renovējot ielas, uz ietvēm tiek iestrādātas reljefās vadlīnijas, kuras paredzētas, lai cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglotu pārvietošanos:





Lasīt aptaujas rezultātus
Kontakti
Adrese:
Ganību iela 197/205 Liepāja,
LV – 3407

Tālrunis:
+371 63431535,
+371 22007874

Fakss:
+371 63407115

E-pasts:
info@redzigaismu.lv,
liepajas_nb@inbox.lv

kartes attēls Apskatīt kartē

Baneri
29.08.2010

Lūgšanas būtība

Autors: O. Hallesbijs, teoloģijas doktors (1879. – 1961.)
“Redzi, es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar mani.” (Jāņa Atklāsmes grāmata 3.nodaļa, 20.pants)
Visos Svētajos Rakstos es nezinu nevienu citu vietu, kas lūgšanas būtību izgaismotu labāk nekā šī. Lūgt nozīmē – ielaist Jēzu pie sevis. No šeit sacītā mēs vispirms uzzinām, ka tā nav mūsu lūgšana, kas rosina Jēzu. Gluži otrādi, tas ir Jēzus, kurš mūs mudina lūgt. Viņš pieklauvē, lai pavēstītu, ka grib pie mums ienākt. Mūsu lūgšana vienmēr ir atsaukšanās uz to, ka Jēzus pie mums pieklauvē. Man tā šķiet kā atslēga, kas atslēdz durvis uz lūgšanas svēto pasauli.
Sacītais pa jaunam izgaismo vecos pravieša vārdus: “... pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu, un, kamēr viņi vēl runā, Es viņus jau uzklausīšu.” (Jesajas 65.nodaļa,24.pants) Jā, patiesi, pirms mēs saucam, viņš virza mūsu prātus uz dāvanu, kas mums jau iepriekš nolemta. Viņš pieklauvē, lai mūs rosinātu lūdzot kļūt gataviem saņemt mums paredzēto dāvanu.
Lūgšana arvien ir tikusi dēvēta par dvēseles ieelpu. Teicama līdzība! Gaiss, kas vajadzīgs mūsu ķermenim, apņem mūs no visām pusēm un mēģina iespiesties mūsos. Kā zināms, grūtāk ir elpu aizturēt nekā elpot. Ja mūsu elpošanas orgāni ir atvērti, gaiss plūst plaušās un veic savu dzīvinošo uzdevumu visā ķermenī. Gaiss, kas vajadzīgs mūsu dvēselei, mūs visus pastāvīgi apņem no visām pusēm. Dievs mūs apņem Kristū ar savu daudzveidīgo un pilnīgo žēlastību. Mums tikai jāatver sava dvēsele.
Lūgšana tādējādi ir orgāns, ar kuru mēs savā izkaltušajā, novītušajā dvēselē uzņemam Kristu. Viņš saka: “Ja kāds dzird manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa.” Ievēro labi šos vārdus: tā nav mūsu lūgšana, kas ieved Jēzu dvēselē. Mūsu lūgšana nav arī tā, kas Jēzu rosina pie mums ienākt. Viņš vienīgi meklē vaļējās durvis, starp citu, Viņš jau sen ir vēlējies pie mums iegriezties, Viņš ieiet visur, kur vien tas Viņam netiek liegts. Kā gaiss klusi ieplūst mūsos, kad mēs elpojam, un dara labu mūsu miesai, tā Jēzus klusi ienāk mūsu sirdī un dara tur savu labo darbu. Viņš par to saka: ieturēt ar mums mielastu.
Kopīga maltīte nozīmē visciešāko un svinīgāko kopību, kā tas ir pēc Bībeles. Šeit mēs jaunā gaismā ieraugām lūgšanas būtību: Dievs to paredzējis kā savu ciešāko un svinīgāko saskarsmi ar cilvēku. Lūk, ar kādu žēlastību ir iecerēta lūgšana! Tas nozīmē – savās grūtībās būt vienotiem ar Jēzu. Tas nozīmē – ļaut Jēzum ienākt pie mums, lai Viņš pielietotu savu spēku, palīdzot mums grūtībās. Tas nozīmē – ļaut, lai Jēzus mūsu postā rāda, cik dižens ir Viņa vārds.
Tāpēc lūgšanas panākumi nav atkarīgi no lūdzēja spēka. To, vai lūgšana taps uzklausīta, nenosaka ne lūdzēja stiprā griba, ne viņa dedzīgās jūtas, ne labi pārdomātais lūgšanas saturs. Nē, paldies Dievam, lūgšanas panākumi no tā nav atkarīgi.
Lūgt nozīmē tikai – ļaut Jēzum piekļūt mums, ļaut piekļūt mūsu grūtībām, atļaut Viņam dalīties ar mums mūsu postā, līdzēt to pārvarēt tad, kad ir pienākusi Viņa stunda. Viņš, kurš mums devis lūgšanu, mūs ļoti labi pazīst. Viņš zina, no kā mēs esam radīti, atceras, ka mēs esam tikai putekļi. Tāpēc viņš iekārtojis tā, lai arī visvājākais varētu lūgt. Jo lūgt taču nozīmē tikai atvērt sevi Jēzum. Tam nav vajadzīgs nekāds spēks. Ir vienīgi jāgrib. Vai mēs gribam ielaist Jēzu pie sevis, ļaut, lai Viņš mums līdzētu mūsu postā, lūk, šis ir vienīgais lūgšanas jautājums un reizē arī tās pamatjautājums.
Kad izraēlieši tuksnesī bija nogrēkojušies pret to Kungu, Viņš tiem uzsūtīja sevišķi indīgas čūskas. Šinī postā tauta zemojās, piesauca Dievu un lūdzās no Viņa žēlastību. Un tas Kungs apžēlojās par nepaklausīgo tautu. Taču Viņš neaizvāca čūskas, bet lika Mozum nometnes vidū uzstādīt vara čūsku, lai visi to varētu redzēt. Savā žēlastībā Viņš lēma, ka čūsku sakostajiem tikai jāpagriežas un jāpaskatās uz vara čūsku, tad tie uzreiz iegūs spēku, kas tos izdziedēs no nāvējošās čūsku indes. Tas bija žēlsirdīgs lēmums. Tā visi varēja tapt izglābti, ja vien to vēlējās.
Ja tas Kungs būtu noteicis, ka sakostajiem jānokļūst pie vara čūskas un jāpieskaras tai, tad tas ļaužu vairākumam nebūtu palīdzējis, jo inde iedarbojas acumirklī, tā, ka viņi labi ja spētu paiet dažus soļus. Bet tagad bija tikai jāpagriež galva un jāuzlūko vara čūska, lai tiktu dziedināts. Tāpat tas Kungs apžēlodamies ir palīdzējis čūsku sakostajiem, par kuriem ir runa Jaunajā Derībā: “Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlija 3. nodaļa, 4. un 5. pants.) Lai kādās grūtībās mēs nonāktu, dvēseles vai miesas postā, mums vienīgi jāvērš savs skatiens uz Viņu, kurš ik brīdi ir gatavs ar savu dziedinošo spēku nekavējoties pārvarēt grēka nāvējošo indi un tā sekas, kas ir bīstamas kā dvēselei, tā miesai.



Facebook jaunumu plūsma

JAUNĀKIE PROJEKTI
NODERĪGAS SAITES


Šī mājas lapa ir veidota ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros
un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par mājas lapas saturu atbild Liepājas Neredzīgo biedrība.